Raksti

Dzīves stils

Vienmēr jābūt mērķiem

Kārumnieces. Rolands Kļaviņš ar kārumu izvilina govis no biezās miglas. Tās labi pazīst viņa saucienu, tāpēc ilgi nebija jāgaida, līdz govis riksītī pie siles klāt.
Foto: Monika Sproģe

Pār laukiem klājas miglasvāli. Iebraucot Mārsnēnos, viss kluss. Izbraucam cauri nelielam Līvānu māju pudurim, tālāk ceļš vijas cauri mežiņam, iebraucamā ceļa galā “Druvu” sagaida Rolands Kļaviņš. Sekojot viņa mašīnai, ierodamies bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Vecpenguri”.

 

Pietrūka izaicinājumu

Šīs reiz bijušas viņa vectēva mājas, kas deviņdesmitajos gados atgūtas un nu ieguvušas jaunu elpu. Rolands beidzis Bulduru dārzkopības vidusskolu, pēc profesijas ir dārznieks. “2006. gadā pabeidzu skolu un sāku strādāt apzaļumošanas firmā. Piedzima mazais, uznāca krīze, bet es par līdzekļu trūkumu nesūdzējos. Varēju nopirkt mašīnai degvielu, nomaksāt īri par dzīvokli Siguldā, samaksāt citus rēķinus un vēl bērnu uzturēt, bet kaut kā pietrūka. Nebija attīstības, pietrūka izaicinājumu. Uzteicām dzīvokli un atnācām uz “Vecpenguriem”,” saka saimnieks.

Rolands atzīstas, ka tobrīd lauki itin nemaz neesot vilinājuši. Viņš sevi un sievu mierinājis ar domu, ka tas būs tikai izmēģinājuma gadiņš. Paskatīsies, kā ir, ja nepatiks, domās ko citu. Kopš tā laika aizritējuši vienpadsmit gadi.

 

Sāka ar mazumiņu

Rolanda vecākiem “Vecpen­guros” bijusi kaziņa, gotiņa, vistas, vecs traktors un liela uzņēmība. Nepilnu gadu vēlāk kopā ar tēvu nopirkuši labāku, tomēr lietotu “Belarusu”, sējmašīnu. Ro­lands kā pakalpojuma sniedzējs tuvējiem mārsnēniešiem apstrādājis zemi. Viens mazdārziņš, otrs mazdārziņš, tādi mazi zemes pleķīši, bet visapkārt stāvējuši neapstrādāti lauki.
“Aprunājoties ar cilvēkiem, uzzināju, ka viņiem tās lielās platības neinteresē, vairāk mazdārziņu uzart, ecēt. Bija kaut kāds klikšķis, un sapratu, ka varētu to zemi nomāt. Aptvēru, ka tirgū ir pieprasījums pēc bioloģiski audzētiem graudiem, sāku iekopt labības laukus. Zeme ir, graudi ir, ražības nav, tātad vajag mēslot, bet ar ko? Vajag lopus. Pirmo gaļas telīti atvedu no Mālpils. Busiņam izņēmu krēslus, ieliku salmus, un pirmā tele komfortabli atceļoja šurp. Kopš tā brīža pagājuši astoņi gadi. Tagad mums ir 90 gaļas liellopi un apsaimniekojam 300 hektārus zemes. Daļa zemes ir īpašumā, daļu nomājam, daļa ir izpirkšanas procesā,” stāsta Rolands.

 

Iemācījās būt racionāls
Tā kā pieredzes lopkopībā nebija, Rolands piedalījās visos semināros, kur vien pieminēja gaļas liellopus: “Speciālisti stāstīja, ka no ganāmpulka 20 līdz 25 procentus lopu vajagot brāķēt. Nevarēju saprast, kādas muļķības viņi tur gvelž? Kāda brāķēšana? Tagad simtprocentīgi piekrītu. Iedomājieties, kas būtu, ja man visām 90 govīm jāpieņem dzemdības – prāta var sajukt! Nē, ja govs pati netiek galā, tad bez žēlastības. Tagad stingri vētīju tādus parametrus kā augums, grūsnības iestāšanās, atnešanās, astes kaula stāvoklis un citus. Neauklējos.”
Trīs nedēļas pirms atnešanās govs tiek nošķirta no ganāmpulka un barota tikai ar salmiem: “Pirmsdzemdību periodā govīm ir diēta, tad nav nekādu atnešanās problēmu. Ja lopu baro līdz pēdējam atnešanās brīdim, teļš vēderā aug griezdamies, govij grūtas dzemdības! Visas šīs zinības apgūtas, darbojoties un pieredzot arī zaudējumus.”
Dzīvniekiem uzcelta atvieglotas konstrukcijas 26 metrus gara novietne. To Rolands ieraudzījis lauksaimniecības izstādē Rā­mavā: “Novietne ir elementāra – metāla konstrukcijas, kurām pāri tents, biezais brezents. Pēdējā laikā šādas angāra tipa novietnes kļūst arvien populārākas.” No­vietne sadalīta uz pusēm, abi gali vaļā, dzīvniekus tajā nebaro, te lopiem ir guļas vietas, siltā automātiskā dzirdne, bet barošana ierīkota ārā, turpat tuvumā. Ja lopiem ir komfortabli dzīves apstākļi, dzīvnieki jūtas labi, neslimo, laimīgs ganāmpulks samazina negaidītas veterinārās izmaksas.
Rolands norāda uz barotavām un piebilst, ka arī šajā sakarā gūta mācība: “Mums šķita, kam tāda vajadzīga? Tā tik tāda naudas izmešana, jo var taču tāpat, bet, kad aploka vidū izveidojās milzīga kaudze, pa kuru lopi bradāja kājām, ātri sapratām, ka barotavas lopus organizē un samazina siena zudumus.”

 

Motivēs darbiniekus

Rolands nesen iegādājies arī otru saimniecību, tā atrodas Vec­piebalgas pusē, viņš plāno turp pārvietot daļu ganāmpulka. Tā kā pašam braukt turp no Mārs­nēniem, lai koptu lopus, ir laikietilpīgi un dārgi, saimnieks meklē kādu, kurš būtu ar mieru Vec­piebalgā dzīvot un rūpēties par lopiem: “Gribētu, ka Vec­pie­balgas saimniecībā dzīvotu jauna ģimene. Novada centrs ir vienpadsmit kilometrus no saimniecības, centrā ir skola, bērnudārzs, darbavietas. Saimniecībā viss jau sagatavots – tehnika un telpas, ieskaitot māju, iemītniekiem vien par noteiktu mēneša algu jāpie­skata ganāmpulks. Esmu arī domājis, kas būtu tas saistošais, lai viņus vairāk motivētu, secināju, ka ģimene varētu uzreiz vai pakāpeniski no manis iegādāties vairākas ataudzējamās teles. Tātad ganāmpulkā būs arī viņu lopi. Bullis, ar ko lecināt govis, ir, novietne ir, ganības arī – atliek tikai vēlēties. Turklāt, ja iemītnieki aplecinās savas četras telītes, viņiem visai drīz būtu par četriem teļiem vairāk, tad paši var izlemt – paplašināt ganāmpulku vai teļus pārdot. Jāiegulda nav nekas, tikai jāgrib dzīvot un saimniekot, neizslēdzot iespēju doties vēl papildu algotā darbā turpat novadā, ja ir vēlēšanās, jo saimniecībā nebūs daudz darba. Tik, cik jāuzmet acs lopiem, vai viss kārtībā, vai tiem ir, ko ēst, ko dzert, un vai tie nav izlauzušies no aplokiem. Viss!”
Mērķis un nauda

Rolands saka, ka panākumu pamatā ir mērķis un nauda, katra lieta saimniecībā kaut ko maksā, tāpēc ir jābūt skaidrībai, ko vēlies, tad jāizvirza tuvāki, tālāki mērķi un jāražo. Jāstrādā tā, lai plānus īstenotu . Tikpat svarīgs priekšnosacījums ir vēlme darīt, interesēties, neskaitīt stundas, mācīties, tas atmaksāsies: “Tāpat jāuzdrīkstas riskēt, bet riskam jābūt izvērtētam, nevis ambiciozam un muļķīgam,” tā Rolands Kļa­viņš, saimnieks no Mārsnē­niem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *