Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Alīna, Sandris, Rūsiņš

Vienkārši – palīdzēt

Sarmīte Feldmane
19:38
24.04.2020
11
V Pumpure 1

Pēdējā laikā mediķi ir uzmanības centrā. Par viņu ikdienu daudz runā, atbalsta, novērtē. Kā medicīnas darbinieki jūtas, kas viņus satrauc, par ko priecājas, saruna ar ambulatorās un neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsta palīdzi Valdu Pumpuri.

– Nekas ikdienā nav mainījies. Strādāju pilnu slodzi neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā, Jaunpiebalgā un Zosēnos esmu ārsta palīgs. Laukos cilvēki ir mierīgi, katram savi darāmie darbi. Daudzi klausās ziņas, saklausās arī viltus ziņas, tad rodas jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt.
Tas, kas tagad notiek, ir kaut kas nezināms, ko nevar prognozēt. Būtu jau labi, ja kāds pateiktu – tagad jāpaciešas, pēc mēneša, diviem viss beigsies. Bet tādu atbildi dot nevar neviens. Neziņa moka. Cilvēki ikdienā ir uzmanīgi un domā līdzi, lai tam, ko dara, būtu kāda jēga. Nepareizi lietojot maskas, cimdus, dezinfekcijas līdzekļus, arī nebūs nekādas nozīmes.

Man nepatīk ārstēt pa telefonu, jo nevaru pacientu novērtēt. Zosēniešus pazīstu, zinu katra sāp­ju slieksni, to, kā pastāstīs, kā jūtas. Sarunā mēģinu uzvedināt, lai izstāsta par sajūtām, sīki izprašņāt. Cilvēki ir dažādi, ir tādi, kuri ciešas, tikai pasaka, ka kaut kas pasāp, bet, izrādās, sāpes ir nopietnas un vajadzīga steidzama ārstēšana.

– Nesen izskanēja ziņa, ka tagad retāk sauc neatliekamo palīdzību, jo saprot, ka citiem varbūt ir kas nopietnāks.
– Jā, tā ir. Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekus ciena un respektē, jūt pietāti, varbūt kāds domā, ka nevajag lieki traucēt. Nesen bijām pie onkulīša, kurš nedēļu bija cietis sāpes vēderā. Kad vairs nevarēja izturēt, piederīgie bija pierunājuši, ka tomēr vajag izsaukt neatliekamo palīdzību. Problēma bija nopietna, viss beidzās labi.

– Kā var savienot divas ārsta palīga slodzes?
– Slodze ir liela, viegli nav, naktis grūtas. Neatliekamajā palīdzībā saspringums ir visu maiņu, jo katru brīdi var atskanēt zvans un nezini, kādā situācijā būs jāpalīdz. Reti ir maiņas, kad nav neviena izsaukuma. Pēc maiņas Zosēnos jāpieņem pacienti. Uz to nāku bez stresa, lieka sasprindzinājuma un nejūtos pārstrādājusies.

Man patīk, ka varu šos darbus apvienot. Dažkārt abas puses rīvējas, neatliekamās palīdzības mediķi pārmet ģimenes ārstiem, ka kaut kas nav izdarīts, un otrādi. Man vieglāk izvērtēt situāciju. Ģimenes ārsts ir pirmais, pie kā vēršas pacients. Bieži vien tā ir paša pacienta vaina, ka nav paklausījis ārsta norādījumiem, nav dzēris zāles un jāsauc neatliekamā palīdzība, varbūt nemaz nav gājis pie ģimenes ārsta. Būtu labi, ja vairāk laika varētu veltīt profilaksei, labāk pazītu savus pacientus. Var jau sacīt – nepamatots izsaukums -, bet cilvēkam tā nešķiet, viņš ir satraucies un sauc neatliekamo palīdzību.

– Cilvēki ir godīgi pret mediķiem?
– Man nav bijusi slikta pieredze, kad kāds būtu apzināti melojis. Dažkārt kaut ko slēpj, kaut vai to, ka nedzer zāles. Domā, varbūt bārs.

– Pašai nav bail no saslimšanas ar vīrusu?

– Ko nozīmē bail? Strādāju, ievērojot visus piesardzības un drošības noteikumus. Man ir plāns A un plāns B, ja nu gadījumā saslimstu. Nē, nē, griķi nav iepirkti. Man jārūpējas par mammu, jādomā, kā organizēt dzīvi.

– Mediķu prestižs šīs krīzes laikā palielinās.
– Domāju, tas augsts bijis vienmēr. Tas tikai nav novērtēts materiāli. Jaunieši taču aizvien vēlas studēt medicīnu. Neatliekamajā palīdzībā algas nav ļoti mazas. Mediķu trūkst visās nozarēs. Pilsētās ienāk jaunie speciālisti, bet laukos reti. Arī Jaunpiebalgas neatliekamās palīdzības brigādei, tiklīdz vienam kas atgadās, nav viegli sakārtot dežūras.

– Kas patīk mediķa darbā?
– Neko citu negribētu darīt. Varu palīdzēt cilvēkiem. Bēdājos, ja tas neizdodas. Vidusskolas laikā domāju, ka varētu studēt angļu valodu, bet negribēju būt skolotāja. 80.gados kļūt par tulku vai gidu iespējas bija mazas. Darbojos sanitārajā kopā, patika. Gribējās arī ātrāk kļūt patstāvīgai, abas ar klasesbiedreni Māru aizgājām uz medicīnas skolu. Arī tagad strādājam kopā neatliekamajā palīdzībā Jaunpiebalgā. Pēc skolas, tas bija pirms 32 gadiem, vispirms strādāju Dzērbenē, tad uzaicināja uz Zosēniem. Pirms 16 gadiem tikai gribēju pamēģināt, kā ir strādāt neatliekamajā palīdzībā. Sākumā uz pusslodzi, nu jau pilnu. Nevaru iedomāties, ka varētu darīt ko citu.

– Kā šajos gados mainījusies lauku mediķa ikdiena, slimnieki?
– Slimības ir tās pašas. Taču iespējas palīdzēt ir daudz lielākas. Pirms 16 gadiem neatliekamajai palīdzībai ekipējumā bija zāļu soma un elektrokardiogrāfs, tagad ir visas modernās tehnoloģijas, varam palīdzēt arī ļoti smagās situ­ācijās. Tehnoloģijas attīstās, un visu laiku ir jāmācās, jāpilnveidojas. Pacienti kļuvuši zinošāki, paši zina, kā jāārstējas.

– Par pašārstēšanos droši vien ir daudz stāstu.
– Vecie cilvēki iekrīt brīnumlīdzekļu tirgotāju tīklos. Aģenti zvana, piedāvā, pierunā. Atnāk tante pie manis, rāda kārbu ar medikamentiem, kurus nepazīstu. Tā arī saku, ka nezinu, kas tas ir, viņa brīnās, kā var nezināt, ka tas taču ir tik labs, ka atgriezīs jaunību. Bijis, ka iztērē naudu par šiem uztura bagātinātājiem un medikamentiem nepietiek. Jaunie vairāk māk izsijāt, ko viņiem piedāvā.
Saprātīgs cilvēks apdomās, sākumā varbūt samulsīs, bet pieņems pareizo lēmumu.

– Zosēnos aptiekas nav.
– Tā ir problēma. Te bija Dzēr­benes aptiekas filiāle. Arī tur vairs aptiekas nav. Tāpat arī Drustos. Centos pierunāt kaimiņu aptiekas, lai Zosēnos atver filiāli, bet nepiekrita, jo apgrozījums būs mazs, neatmaksāsies. Gadu gaitā cilvēki atraduši iespējas, kā tikt pie zālēm. Aptieka ir Jaunpiebalgā, Vec­piebalgā, Taurenē. Pastniece Lās­ma daudziem palīdz, viņa ir ne tikai pastniece, arī kurjers, pirmo nepieciešamo preču piegādātāja, arī zāļu. Cilvēki pielāgojas situ­āci­jai, atrod risinājumus. Tā tas ir ar visu. Savā ziņā tas uztur tonusu, jābūt gatavam pārmaiņām, jādomā, kā jaunajā situācijā rīkosies.

– Kāda ir dzīve Zosēnos?
– Klusa. Cilvēku maz. Tagad centrā vispār nevienu neredz. Savu­laik pagastā gadā piedzima pa­dsmit bērnu, tagad viens vai divi. Zosēniešu ģimenēs ir kupls pulks audžubērnu, tā ka nav tā, ka pagastā bērnu nav. Ja cilvēks grib, var atrast, ko darīt arī laukos. Te ir skaista daba, cilvēki jauki, pieticīgi, pateicīgi. Esmu iedzīvojusies. Dažkārt draugi brīnās, kā varu dzīvot un strādāt tādā nomalē, bet man patīk.

– Ko darāt brīvajā laikā?
– Ir arī brīvais laiks, tā gluži nav. Vairāk nekā 20 gadu dziedāju korī “Pie Gaujas”. Šosezon vairs ne, sapratu, ka pietrūkst laika. Pirm­dienu vakaros, kad ir mēģinājumi, piedomāju, ka gribētos būt Taurenē. Varbūt atgriezīšos. Man patīk rokdarbi, palīdz sevi sakārtot. Esmu darījusi ļoti daudz ko: adījusi, izšuvusi, pērļojusi, apgleznojusi zīdu, stiklu, audusi. Tagad esmu aizrāvusies ar glezniņu veidošanu no stikliņiem. Laba nodarbe nervu nomierināšanai. Un vēl man ir brīvdienu māja (tā saucu vecāku mājas Drustos), tur man ir dārziņš, dobes, puķes. Tur gūstu prieku un atslodzi.
Man patīk ceļot. Reizi gadā mēģinu kaut kur aizbraukt. Esam draugu grupa, kas kopā ceļojam. Šogad nesanāks, jūlijā bija paredzēts apskatīt Grieķiju. Brauciens pārcelts uz septembra beigām. Kā būs, tad jau redzēs. No braucieniem visspilgtāk atmiņā ir Ņu­jorka un ziedu svētki Nīderlandē. Ņujorka, Manhetena patiešām ir iespaidīgas. Man patīk lasīt, grāmatas izvēlos pēc izjūtām, ko kuru reizi gribas. Bija Ingunas Baueres periods, tagad Sāras Larkas, palasu arī kādus detektīvus.

– Kā jums šajā laikā pietrūkst?
– Vairāk nekā mēnesi neesmu redzējusi mazdēlu Viesturu. Viņam ir gads un četri mēneši. No dēla Austra un vedeklas Līgas sūtītiem ierakstiem redzu, kā viņam klājas. Nav jau tālu, tepat Cēsīs, bet drošība ir drošība. Satikties būs dubults prieks.

– Pēdējā laikā daudz dzirdēts – kad šī krīze beigsies, būsim citādi. Ko tas, jūsuprāt, nozīmē?
– Neatceros iepriekšējo krīzi, jo tā mani neskāra. Algas mediķiem nekad nav bijušas lielas, toreiz algu nedaudz samazināja, bet tā nebija traģēdija, vien siksnas pie­vilk­šana. Daudziem šis ir pārdomu laiks. Nevar noliegt, ka cilvēki dzīvoja skrējienā: daudz strādāja, daudz pelnīja un vēl vairāk tērēja, gribējās dzīvot pārāk grezni un līksmi. Nemācēja paturēt nebaltai dienai. Taču cilvēki pielāgojas, nav viegli, bet ar situāciju jārēķinās. Skolēni mācās attālināti, daudzi cilvēki strādā, ilgu laiku nesatiekot kolēģus. Jaunajai paaudzei ir vieglāk, vecākajai ļoti daudz jāapgūst. Bērni ir ļoti gudri. Man patīk raidījums “Gudrs, vēl gudrāks”. Zosēnu puika Aleksandrs Grigorjevs starp vienpadsmitklasniekiem uzvarēja. Mans kaimiņš, prieks par viņu. Pati līdz 6.klases jautājumiem tieku līdzi, bet vidusskolēnu konkursā izkrītu jau pirmajā kārtā. Skatos arī “V.I.P.”. Šie raidījumi izglīto, gribas vairāk uzzināt, sekot jaunajam, saprast. Sevis pilnveidošana, mācīšanās arī atslogo no stresa, nomāktības. Šajā laikā tas ir svarīgi.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
97

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
115

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
374

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
115

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi