Raksti

Dzīves stils

Veterinārārsts ārstē cilvēci

Jana Kļaviņa: "Tie, kuri ir uzauguši ar dzīvnieku, nekad dzīvniekam nedarīs pāri, arī cilvēkam ne."
Foto: Iveta Rozentāle

Cēsniece Jana Kļaviņa ieguvusi žurnāla “Astes” titulu “Gada veterinār­ārsts 2022” . Viņa 21 gadu ir praktizējoša veterinārārste un sesto gadu vada privāto veterinārklīniku – zooveikalu “Tedijs”.

– Ko jums nozīmē tāds apbalvojums?

– Nepārprotami ir patīkami to saņemt. Jūtos novērtēta. Kad mani šai nominācijai izvirzīja viena no klientēm un teica, lai ieskatos jaunākajā žurnāla “Astes” numurā, man bija ļoti liels pārsteigums. Priecājos, ka nominēti bija daudzi kolēģi no Vidzemes. Redzēju, ka par mani nobalsoja arī ļoti daudz svešu cilvēku. Pēc titula saņemšanas un intervijas “Astēs” man zvanīja cilvēks no Liepājas, kuru dzīvē neesmu satikusi, un teica, ka priecājies, jo, lasot interviju, esot sajutis, ka esmu sirsnīgs cilvēks, tāpēc tad, kad brauks ar suņiem uz Cēsīm, noteikti ienāks arī mūsu klīnikā. Tas, ka starp visiem Lat­vijas veterinārārstiem tiek novērtēti mazpilsētu ārsti, man šķiet ir tas īpašais mazpilsētas šarms, individualitāte, ar kādu strādājam, personīgais kontakts ar klientu. Cilvē­kiem tas ir ļoti svarīgi.

Es daru savu ikdienas darbu, man nebija mērķa iegūt šādu titulu, tajā pašā laikā šādi konkursi ceļ veterinārārsta prestižu, ļauj iepazīt šo profesiju tuvāk un, jā, parāda, ka mūsu darbs ir novērtēts.

– Vai par veterinārārsta profesiju ir interese arī jauniešiem?

– Jā. Ļoti bieži, kad ved dzīvnieku pie manis, kopā ar saimnieku ir arī viņa bērni. Arī Ēnu dienās jaunieši vienmēr ļoti interesējas par šo profesiju. Bērni ļoti mīl dzīvniekus. Tie, kuri ir uzauguši ar dzīvnieku, nekad dzīvniekam nedarīs pāri, arī cilvēkam ne. Dzīvnieks nemanot bērnā audzina cilvēcību, rūpes, mīlestību.

– Jūs noteikti redzat, kā dzīvnieks spēj mainīt cilvēka dzīvi.
– Ļoti. Cilvēki pat neaizbrauc atpūsties atvaļinājumā, atvaļinājumu velta, lai dzīvniekam varētu veikt operāciju, paņem brīvas dienas darbā, lai pēc operācijas ar dzīvnieku būtu kopā. Cilvēki ļoti rūpējas par saviem mājdzīvniekiem. Tāpēc redzam, cik ilgi dzīvnieki kvalitatīvi nodzīvo savu dzīvi. Pie manis ved kaķus, kuriem ir 18, 19 un pat 23 gadi.

– Un tajā pašā laikā patversmēs nonāk pamesti dzīvnieki, ir uz ielām dzīvojoši kaķi. Cēsīs gan tādu ir samērā maz.
– Tādēļ ļoti būtiska ir dzīvnieka čipošana, ja suns vai kaķis aizklīst no mājām, to atrodot, uzreiz var ziņot saimniekam, un dzīvnieks nokļūst atpakaļ mājās, nevis patversmē. Man arī ir atvesti pieklīduši dzīvnieki, nolasu čipu, ieeju datubāzē, zvans saimniekam, un suns ir mājās.

Mums Cēsīs gandrīz nav klaiņojošu kaķu, par ko esmu priecīga. Tas parāda, ka labi strādā sterilizācijas, kastrācijas programma, tāpēc ielu kaķiem nav iespēja vairoties, līdz ar to arī patversme nav pārpildīta. Kaķu sterilizācija ir nepieciešama, lai nebūtu   bēdīgie, pat  drausmīgie stāsti par izmestiem vai slīcinātiem kaķēniem. Tādi gadījumi ir. Arī man ir vesti kaķēni, vienreiz tie bija pamesti Rāmniekos zem koka saknēm.

Prieks par tiem, kuri vēlas izglābt, pieradina kaķēnus un meklē viņiem mājas. Ir svarīgi runāt par sterilizācijas nepieciešamību, lai nenotiktu neapzinātā vairošanās. Reizēm ir cilvēki, kuri saķer galvu par izdevumiem, kas nepieciešami dzīvniekam. Jā, arī sterilizācija maksā. Bet jāteic, ka dzīvnieks savā ziņā ir kaut kas ekskluzīvs, par to ir jāmaksā – veterinārais pakalpojums, barība maksā tik, cik maksā. Uzņemoties atbildību, ar to jārēķinās.

Tajā pašā laikā tas, ko dzīvnieks dod pretī cilvēkam, nav naudā izmērāms. Tad bieži vien vairs nevajag psihologu, nevajag atpūtas braucienu, jo kaķis, iekāpis klēpī, iedod pozitīvo enerģiju, vai suns, ar kuru pēc darba saimnieks iziet izskrieties, sniedz fantastisku sajūtu. Tā ir abpusējā enerģijas un mīlestības apmaiņa.

– Kā uztverat – vai jūsu klients ir cilvēks vai dzīvnieks?
– Klienti ir abi kopā. Jo man liekas, brīdī, kad cilvēks paņem mājdzīvnieku, tas kļūst par ģimenes locekli. Man bieži ir bijuši klienti, kas teic, ka pat par bērniem tā nesatraucas kā par saviem dzīvniekiem. Tā tas notiek, kad tie ļoti iekrīt sirdī. Mēs sakām, ka ārsts ārstē cilvēku, bet veterinārārsts ārstē cilvēci, jo zināms, ja dzīvnieks būs slims, cilvēks arī jutīsies slikti, bet, ja dzīvnieks būs vesels, arī cilvēks būs priecīgs un apmierināts, viņam būs prieks, pozitīvas emocijas. Un veterinārārstiem ir jāatrod individuāla pieeja kā cilvēkam, tā viņa mīlulim.

– Kāda ir veterinārārsta ikdiena?
-    Ir mierīgākas dienas, ir straujākas. Visu laiku ir komunikācija ar klientu, ir profesionāli jādomā, jāpieņem lēmumi. Varbūt reizēm komunikācija sanāk ātrāka, cilvēkam gribētos vairāk parunāties, bet darbs dzen darbu. Tajā pašā laikā jāmāk klients uzklausīt.

Lai gan ikdiena ir saplānota, veterinārārsts nekad nezina, kā paies diena. Nekad nevaru zināt, vai man neievedīs, piemēram, sabrauktu suni, kādas būs situācijas operācijās. Prieki mijas ar pārdzīvojumiem un skumjām, un diemžēl mēdz būt arī stāsti ar bēdīgu iznākumu.

Esmu veterinārārste un arī cilvēks ar visām viņa emocijām. Es ne tikai daru savu darbu, bet priecājos par izārstētiem, veseliem dzīvniekiem, par no maziem kaķēniem izaugušiem brīnišķīgiem kaķiem, vai par no kucēna, kuru varēja paņemt plaukstā, izaugušu lielu ģimenes draugu. Ne vienmēr, aizejot mājās, pilnībā iespējams atslēgties no darba, būs pacienti, par kuriem domāšu arī mājās. Turklāt, ja dzīvniekam nepieciešama akūta palīdzība, arī vakara stundā steigšu palīgā.

– Vai ikdienā veterinārārsti savā starpā konsultējas, dalās pieredzes apmaiņā, vai katrs strādā par sevi?
– Protams, nezinu visus kolēģus, bet ir tādi, ar kuriem izveidojies paradums sazvanīties, apmainīties pieredzē, arī konsultēties. Ma­nuprāt, tieši tā tam jābūt, jo kāds vairāk zina par mazajiem dzīvniekiem, cits par eksotiskajiem dzīvniekiem, un mēs savā pieredzē varam dalīties. Zinu, pie kura speci­ālista labāk nosūtīt, lai dzīvnieku ātrāk izārstētu. Ir klienti, kuri aizved dzīvnieku vizītē pie vairākiem veterinārajiem ārstiem, tad liekam katra redzējumu kopā, jo mērķis jau mums visiem ir viens – palīdzēt dzīvniekam kvalitatīvāk, ātrāk, lai saimniekam būtu vieglāk, lai problēmu ātrāk atrisinām.

– Medicīna ir joma, kurā notiek straujas pārmaiņas, attīstība. Kā ir veterinārajā medicīnā?
– Tieši tas pats. Veterinārārstam lielā mērā ir jāpārzina visas jomas. Protams, ir veterinārārsti, kuri vairāk specializējas lielo dzīvnieku ārstēšanā, strādā ar eksotiskajiem dzīvniekiem vai tieši ķirurģijā, bet tas vairāk ir Rīgā. Mazpilsētās darām visu. Protams, sarežģītākos gadījumos, kad jāliek kauli kopā, nosūtām uz Valmieru, specifiskiem izmeklējumiem uz Rīgu. Bet, lai būtu zinoši, regulāri klausāmies seminārus. Kovids šajā ziņā ienesa pozitīvas pārmaiņas, jo vairāk semināru notiek attālināti, līdz ar to man tos ir lielāka iespēja dzirdēt, uzzināt vairāk noderīgas informācijas.   Arī manā praksē ienāk jaunas tehnoloģijas. Piemēram, agrāk analīžu materiālu sūtījām uz laboratorijām, tagad man pašai ir asins analizators, ātri varu izvērtēt analīzes un saņemt apstiprinājumu di­­agnozei.

– Šķiet, ka veterinārārsts visvairāk ārstē suņus un kaķus, vai tomēr ir arī citi dzīvnieki?
– Suņi un kaķi patiešām ir mani ikdienas klienti, 98% gadījumu pusi uz pusi, varbūt reizēm kāds kaķis vairāk. Un tad ik pa laikam atskrien kāda jūrascūciņa, degu pelīte vai kāmītis, putniņš atlido nagus apgriezt, zaķis atcilpo, ir bijis jāārstē arī gailis.

Jāteic gan, ka tad, kad biju izdomājusi kļūt par dakteri, biju domājusi strādāt ar lielajiem dzīvniekiem, jo man kā lauku meitenei patika darboties ar govīm. Bet dzīvē nekad nesaki nekad. Esmu uzaugusi Gulbenes novada Lejasciema pagastā, man kaimiņos dzīvoja veterinārārste, jau pamatskolā sāku viņai braukt līdzi vizītēs, skatīties, kas notiek. Viņa gan teica, lai neeju strādāt ar lielajiem dzīvniekiem, jo tas ir grūts darbs. Bet man tik ļoti patika braukt uz fermām, būt pie šiem dzīvniekiem. Un tas baltais halāts mani ļoti uzrunāja, jo agrāk jau vienmēr vetārstam mugurā tāds bija. Viņa man iemācīja, kā paņemt asinsanalīzes no dzīvnieka, es palīdzēju skalot darba instrumentus, savukārt pie māsīcas, kas bija veterinārfeldšere, iemācījos arī sivēnus kastrēt. Likumsakarīgi aizgāju arī šo jomu mācīties sākumā uz Smiltenes tehnikumu, tad jau uz augstskolu Jelgavā.

Tas bija laiks, kad kolhozi un lielās saimniecības sāka jukt un brukt, tāpēc prakse Rīgā bija ar mazajiem dzīvniekiem, un, kad Valmierā izlasīju, ka meklē veterinārārstu, tur arī sāku strādāt mazo dzīvnieku klīnikā. Bet līdz Cēsīm nonācu, jo māsa Cēsīs sāka strādāt par skolotāju, braucu pie viņas ciemos un iepazinos ar savu tagadējo vīru. Tā mēs jau 22 gadus dzīvojam Cēsīs.

Ilgi braukāju uz darbu Valmierā, bet vienā brīdī sapratu, ka gribu būt tuvāk mājām, un izlēmu par labu savai klīnikai. Lai gan sākumā bija satraukums, kā būs, tagad esmu ļoti apmierināta. Ģi­mene mani atbalstīja no pirmās dienas un dara to joprojām. Man ir labākie klienti, esmu pateicīga, ka viņi man uzticas, man ir brīnišķīga komanda – Rūta, Laura, Santa -, bez kurām tas viss, ko darām, nebūtu iespējams, jo veterinārija ir komandas darbs.

– Vai jums arī pašai ir kāds dzīvnieks?
– Mani mājās vienmēr sagaida kaķenīte Pūka. Sajūt soļus, kad nāku, ņaud un sagaida pie durvīm. Ar vīru un dēliem esam runājuši, ka kaķis jūt, kurš jūtas sliktāk, tad ir klāt pie tā cilvēka, sniedz savu mīlestību. Mīlestību no dzīvniekiem sajūtu arī darbā, bieži man draudzīgi tiek nolaizīta seja. Protams, ir arī bailīgi, dusmīgi, agresīvi dzīvnieki, tiem vajadzīga cita pieeja. Jo tieši tāpat kā cilvēki, arī katrs dzīvnieks ir citāds.

– Kas jums pēc darba sniedz atelpu, citas sajūtas?
– Tas ir teātris. Man patīk pašai spēlēt, darbojos Cēsu teātrī, kā arī man patīk to skatīties. Tā ir pilnīgi cita vide, pilnīgi cita joma, cilvēki. Tā ir izraušanās no manas ikdienas, būšana ārpus sava darba, ļaujot atslēgties un padomāt par citām lietām. Tā ir mana meditācija. Brīnišķīga pieredze ir arī ar foto­grāfi Sintiju Cērpiņu, kura veido retro fotogrāfiju stāstus, kuros esmu piedalījusies. Tāpat man ir svarīgs laiks kopā ar ģimeni, mums patīk arī ceļot.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *