Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Alīna, Sandris, Rūsiņš

Teātra spēlēšanas gars

Jānis Gabrāns
09:19
31.03.2020
5
Dace Vilne 1

Šodien 27.marts – Starptautiskā teātra diena. Šos svētkus 1961. gadā iedibināja UNESCO Starptautiskais teātra institūts, tiem par godu tiek organizēti dažādi pasākumi. Uz sarunu par amatierteātriem aicinājām Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru mākslas eksperti Daci Vilni.

– Laikam šogad svētku noskaņojuma pietrūkst?
– Tā, protams, ir. Zinu, ka cēsnieki gatavojās šai dienai, Jelgavas teātrī bija ieplānots uzvedums, droši vien vēl kaut kur. Bet situācija jāpieņem, kāda ir, gan jau būs laiks arī svētkiem.

Patiesībā šis ir pārbaudījums amatierkolektīvu dalībniekiem, ne tikai profesionālo teātru aktieriem. Viss ir slēgts, atcelti mēģinājumi, nenotiek arī sporta treniņi, un tas ietekmē lielu daļu sabiedrības, jo, manuprāt, pēc darba krogos vai mājās sēdēja neliels procents. Vairums bija mēģinājumos, treniņos, tagad tas atņemts. Cilvēkiem jādomā, kā šo laiku piepildīt.

– Šobrīd pauze arī “Gada izrādes 2019” noteikšanā.
– Jā, reģionālās skates ir apstājušās. Smiltenē to vēl paspēja sarīkot, tur piedalījās arī Cēsu, Veselavas un Jaunpiebalgas teātri. Esam noskatījušies lielāko daļu no izrādēm, kas iekļuva reģionu skatēs, no 45 nenoskatītas palika 13. Skates nav atceltas, bet pārceltas uz nenoteiktu laiku. Fināls ar desmit aizvadītās sezonas spilgtākajām izrādēm bija ieplānots aprīļa vidū Dailes teātrī, skaidrs, ka arī to nāksies pārcelt. Aktuāls jautājums, vai pēc tam to varēs sarīkot Dailes teātrī, kam būs jāizrāda atceltās izrādes. Domāju, dabūt divas dienas, sestdien un svētdien, Dailes teātrī Mazo zāli un Kamerzāli nebūs iespējams. Tas ir saprotams, mums nāksies meklēt citu vietu, kur finālu sarīkot. Patlaban visi esam nogaidīšanas režīmā.

– Latvijā ir apmēram 430 amatierteātru. Vai tas nozīmē, ka latviešiem vienmēr paticis spēlēt teātri?
– Šis skaitlis samērā nemainīgs turas ļoti ilgi. Interesanti, ka amatierteātru darbību neietekmē tautiešu došanās strādāt, dzīvot ārzemēs. Jā, vienu brīdi, ap 2008.gadu, bija neliels kritums, bet uz pavisam neilgu laiku. Kolektīvi turas, jo cilvēkiem patīk spēlēt teātri. Lai arī teātri nav tīrais Dzies­mu svētku kolektīvs, Dziesmu svētku likumā teātris ierakstīts. Tas ir saprotami, jo Kārļa Brīv­nieka grāmatā par Dziesmu svētkiem minēts, ka jau no pirmajiem Dziesmu svētkiem notikuši latviešu autoru lugu konkursi. Jaunās lugas tikušas izrādītas un labākās apbalvotas tieši Dziesmu svētkos. To vienmēr atgādinu, kad tiek uzdots jautājums, vai teātriem jābūt Dziesmu svētkos.

– Spēlēšana teātrī cilvēkiem varbūt ļauj nolikt malā ikdienu, iemiesoties citos tēlos, varoņos.
– Zināmā mērā varētu teikt, ka tā ir aizbēgšana no ikdienas, atslēgšanās, iespēja nedomāt par problēmām. Bet gribu atspēkot stereotipu, kas dažkārt valda, ka amatierteātros spēlē tie neizdevušies aktieri, kuri nav paņemti profesionālajos teātros. Nevar noliegt, ka ir arī tādi, bet savā būtībā šī ir iespēja cilvēkam strādāt jebkurā darbā, profesijā, bet sevi apliecināt, spēlējot amatierteātrī.

Man pašai ir divi kolektīvi, un gribu minēt vienu situāciju. Vienā teātrī iestudējām Reja Klūnija komēdiju, ko Dailē spēlē ar nosaukumu “Neiespējamā misija”, un cilvēks, kurš spēlēja galveno lomu, tieši tobrīd rakstīja doktora disertāciju. Lai nekavētu mēģinājumus, bet neiekavētu arī akadēmisko procesu, viņš brīžos, kad nebija jābūt uz skatuves, zālē sēdēja ar datoru, rakstot disertāciju. Tas parāda, cik cilvēkiem būšana teātrī ir svarīga. Un nav tā, ka viņam būtu no kaut kā jāizbēg, viņš ir apmierināts ar dzīvi, darbu, karjeru, bet šī ir vēl viena iespēja apliecināties.

– Tā ir vēlme būt kolektīvā vai tomēr – skatuves vilinājums?
– Dzirdot par Cēsu teātra darbību, varu apbrīnot režisori Edīti Siļķēnu un kolektīvu, brīnos, cik ilgi šis fenomens pastāvēs. Te runāju par to, ka izrādē “Mucenieks un muceniece” visi spēlē dēlīšus, tagad “Nezināmajā zvaigznē” – vilcienu, zvaigznes, pilsētniekus, proti, tie ir tēli bez lomām. Bet cilvēkam, kurš nāk uz teātri, taču gribas būt pamanītam, būt kādā lomā. Es gribu teikt, ka Latvijā šis ir pirmais gadījums, kad lielākā daļa kolektīva jau otro izrādi pēc kārtas spēlē tikai statistus. Tātad viņus kopā tur kāda cita stīga.

Ozolniekos, kur vadu teātri, arī ir kādi 35 cilvēki, katrs spēlē savā izrādē, un mans uzdevums nodrošināt visiem lomas. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs nemitīgi štancējam jaunas izrādes, bet tas režisoram ir izaicinājums. Un nepietiek tikai iestudēt izrādi, to vajag arī rādīt. Uz vietas vairāk par piecām nevaram spēlēt, skatītāju nav tik daudz, tad meklējam citus spēles laukumus. Piemēram, mazās formas izrādes spēlējam Alunāna muzejā, skatāmies, kur vēl varam aizbraukt viesizrādēs. Spēles laukuma pamainīšana arī ir svarīga, dod jaunas emocijas.

– Iespēja radīt savas izrādes mazo pagastu teātriem laikam ir zināma problēma, jo lugu iestudē ne jau vienai reizei. Bet vietējā tautas namā skatītāji ir tikai vienai izrādei.
– Ir svarīgi kaut kur aizbraukt, uzspēlēt, lai to izdarītu, galvenais ir transports, un te svarīgi, kāda veidojas kolektīva sadarbība ar pašvaldību. Režisoriem vienmēr esmu teikusi – nesēdiet savā augstākajā tronī, kalpojiet savai paš­valdībai! Cik pasākumus pati neesmu veidojusi Jelgavā, Ozol­niekos, novadu svētkus, citus, iesaistot savu teātri. Ja dejotāji piedalās novada svētkos, viņi rāda dejas, kas ir repertuārā, bet aktieriem jāsagatavo kas īpašs, tieši konkrētajam notikumam, un režisoram tas viss jāsaliek kopā. Ja kalposi novadam, pašvaldība neatteiks ar transportu, citu atbalstu.

– Ir patīkami, ka arī vietējie skatītāji novērtē savus teātrus, jo, piemēram, uz Cēsu teātra izrādēm biļetes dabūt grūti, arī Smiltenes teātra izrādes tiek uzreiz izpirktas.

– Un tas nav tikai tāpēc, ka spēlē kāds pazīstams. Svarīga kvalitāte, un te galvenais ir režisora darbs. Te pienākam pie tā smagākā punkta, ja runājam par labiem režisoriem. Kursi, tas ir brīnišķīgi, bet jau sen rosināju Kultūras akadēmijai, ka vajadzētu nevis režiju vispār, bet ar ievirzi, lai cilvēks, ejot mācīties, zina, ka strādās ar amatierteātriem, kas viņam jāmīl.

Rosināju, ka vajag bakalaura programmu, kurā būtu ne tikai režija, bet arī pedagoģija, psiholoģija, jo kā gan var kļūt par režisoru bez šīm zināšanām. Taču tas apstājās, Kultūras akadēmijā nav pedagoģijas un psiholoģijas. Tagad panākta vienošanās ar Mūzikas akadēmiju, kur tiek pasniegti šie priekšmeti, un 2021./ 2022. mācību gadā tur būs jauna bakalaura studiju programma “Skatuves mākslas pedagoģija”.

– Dažkārt pagastu kultūras darbinieki saka, ka nevar atrast režisoru vietējam amatierteātrim.
– Te varbūt vaina pašos kultūras dzīves vadītājos, jo iespējas atrast cilvēkus ir. Vajag tikai meklēt. Lūk, daži piemēri. Balgales amatierteātris piesaistīja Reini Boteru, kurš ir aizņemts ar neatkarīgo teātri “Kvadrifrons”, citiem projektiem. Bet tas ir viņa dzimtais pagasts, un nu jau piecus gadus viņš tur vada teātri, veidojot ļoti labas izrādes, mazā Balgales pagasta teātris piedalījies pat “Gada izrādes” finālā.

Liepājas pilsētas amatierteātris “Projekts” kā režisori piesaistījis Karīnu Tatarinovu, kas savulaik Liepājā darbojusies bērnu dramatiskajā pulciņā. Visu var izdomāt, vajag tikai meklēt. Manuprāt, tie, kuriem nav tālu Liepāja, Val­miera, kur ir profesionālie teātri, vispār nevarētu žēloties.

– Lai būtu režisors, pietiek ar izglītību vai tomēr galvenais ir talants?
– Talants nepārprotami ir svarīgs, bet tas jau ir visās profesijās. Nevienam taču neienāks prātā par kora diriģentu paņemt jebkuru, bet par režisoriem valda uzskats, ka to jau var katrs. Lūk, skolotāja bērnu gatavo daiļlasīšanas konkursiem, tad jau varēs vadīt arī teātri. Tā taču nav!

– Vai amatierteātris mainās līdzi laikam?
– Protams. Mainās spēles stils, laikmeta prasības, un režisora prasme ir to sajust, ielikt izrādē, nevis vienkārši uzlikt uz skatuves tīru tekstu. Tāpēc ļoti svarīga ir režisora intelektuālā bāze. Reiz kādā sanāksmē diezgan skarbi pateicu režisoriem, ka brīdī, kad citi mājās skatās televizoru, ejiet blakus istabā un lasiet grāmatu. Izglītojieties, pilnveidojieties, ska­­tie­ties, kas notiek citur!

Nenoliedzami, amatierteātru līmeņi atšķiras, bet šajā svētku dienā par to nedomāsim. Paldies visiem, kuri piedalās, darbojas! Lai arī šodien nevaram sanākt un svinēt, vismaz domās nosvinēsim šos svētkus, apsveiksim cits citu sociālajos tīklos, ar telefona zvanu, sūtīsim labas domas un kopā šo brīdi pārdzīvosim!

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
89

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
115

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
371

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
115

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi