Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Alīna, Sandris, Rūsiņš

Teātra pasaules apburta

Kitija Ločmele
15:00
24.08.2016
7
Dombrovska 20160524

24.05.2016. Zane Dombrovska

Lai arī Zane no mediju, it īpaši dzeltenās preses, slejām izvairās, tomēr „Druvai” viņu izdevās sastapt svētdienas vakarpusē, kad uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves Zane kopā ar saviem kolēģiem kāpa, lai spēlētu teātra izrādi „AK, TĒTĪT…”.

-Vasara ir izskaņā. Kā jums tā pagāja?
-Vasaru aizvadīju ļoti jauki, jo daudz laika veltīju sev. Šogad tā man bija ļoti radoša, jo gandrīz visas vasaras garumā kopā ar aktrisēm Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju strādājām pie jaunas koncertprogrammas, kuru atrādīsim jau nākamajā vasarā. Kopumā jāsaka, ka šie mēneši bija gana darbīgi, bet, ja dara to, kas ļoti patīk, tad tas vairs neskaitās darbs.

-Kāds ir jūsu šīs vasaras spilgtākais piedzīvojums?
-Jau vairākus gadus aizraujos ar paraplāniem (no viegla, necaurlaidīga materiāla izgatavots aerodinamiska spārna profils, kas, pateicoties daudzām pareizi izvietotām auklām un pretim plūstošam gaisa spiedienam, ļauj pacelties gaisā). Šovasar man bija brīnišķīgs piedzīvojums ar īpaši labvēlīgiem laikapstākļiem, jo sagadīšanās kārtā atrados īstajā vietā un laikā ar pareizajiem vējiem un piedzīvoju savu šībrīža rekordlidojumu – pusotru stundu gaisā.

-Vai aktrisei brīvajā laikā iznāk apmeklēt teātra izrādes?
-Esmu ļoti noslogota. Lielākoties vakari tiek aizvadīti spēlējot, tomēr cenšos skatīties arī citu kolēģu darbus. Citos teātros gan retāk iznāk būt, bet visbiežāk savā teātrī skatos pirmizrādes. Tas teātrī vienmēr ir notikums, un, ja neizdodas redzēt pirmizrādi, tad vēlāk ir daudz grūtāk atrast laiku, lai noskatītos.

-Vai vēlētos spēlēt arī kādā latviešu seriālā?
-Savulaik biju manāma „Ēnu spēlēs”, bet mana atveidotā varone jau pašā sērijas sākumā nomira. Tā sagadījies, ka gandrīz vienmēr mana filmēšanās karjera ir bijusi saistīta ar miršanu kad-rā. Pirms dažiem gadiem Latvijas Nacionālās operas izrādes “Manona Lesko” vajadzībām Lietuvā filmējām īsfilmu, un manai atveidotajai varonei bija jānomirst tuksnesī. Vēl vienu piemēru var minēt Ināras Sluckas režisētajā izrādē „Zudušo laiku citējot”, par kuru saņēmu nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai, jo arī tur mana varone bija upuris un mira. Es smejos, ja kādreiz pienāks diena, kad kāds režisors negribēs manis atveidotā tēla nāvi, varbūt mans kino lomas mūžs būs garāks.

-Vai jau no bērnības sapņojāt par aktrises karjeru?
– Bērnībā gribēju būt ārsts – ķirurgs. Skatījos gan filmas, gan seriālus par medicīnu, kā arī man bija vesela kolekcija ar medicīnas instrumentiem. Dzīvē ar laiku viss izvērtās tā, ka lielu lomu tajā ieņēma mūzika, un es sāku rakstīt dziesmas. Pateicoties mūzikai, nokļuvu teātrī, kur mana pirmā loma bija mūziklā „Vestsaidas stāsts”, bet pirmā lielā loma uz Nacionālā teātra skatuves bija muzikālajā drāmā „Adata”. Mani ļoti aizrāva teātra pasaule, tāpēc vēlējos to izzināt vairāk. Iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā un absolvēju Dramatiskā teātra aktiera mākslas nodaļu.

-Kā jau iepriekš minējāt – dzīvē lielu daļu ieņēma mūzika un dziesmu rakstīšana, bet pēdējos gados aktīvāk esat pievērsusies aktiermākslai. Vai dziedāšana un dziesmu rakstīšana ir nolikta malā?
Teātris ir ļoti greizsirdīgs “brūtgāns”, kas nelaiž prom. Jā, publiskajā telpā dziedāšanai un dziesmu rakstīšanai man ir bijusi diezgan liela pauze. Savu pēdējo albumu “7 dienas” ierakstīju pirms trīs gadiem, bet esmu sapratusi, ka pēc mūzikas ļoti ilgojos. Tieši tāpēc kopā ar Ditu Lūriņu un Ēriku Egliju šovasar nodevāmies jaunas programmas izstrādei. Teātrī iet ļoti spraigi, nepārtraukti ir jauni iestudējumi, visu laiku ir jaunas tēmas, par kurām interesēties. Kad iestudējām izrādi „AK, TĒTĪT”, ar aktieru ansambli braucām uz veco ļaužu namu, sniedzām labdarības koncertu. Strādājot teātrī, visu laiku nāk ļoti daudz jaunas informācijas. Protams, tas ievelk, aizrauj un aizņem ļoti daudz laika. Desmitos no rīta sākas mēģinājumi, bet vakarā mājās esmu pēc izrādes, kas ir ne ātrāk kā desmitos vakarā. Bieži vien pat vienpadsmitos vai pusdivpadsmitos naktī. Tā arī sanāk, ka dziedāšanai laika īsti vairs neatliek. Tas tad ir īpaši jāmeklē.

-Vai pēc izrādes ir viegli iziet no tēlotās lomas?
-Jāteic, tas atkarīgs, kāda ir loma. Vispār jau ir jābūt tā, ka loma ir darbs, un darbs sākas tikos un beidzas tikos, bet tā, protams, ir teorija. Praksē tas bieži vien ir citādāk. Kad tiek strādāts pie lomas, tas ir ļoti intensīvs laiks, apmēram divi mēneši. Lai radītu lomu, bieži jāiemācās kaut kas pilnīgi jauns – citādākas manieres, citādāka domāšana, un tad, protams, ilgstoši ar to aizraujoties, tas atstāj pēdas. Šovasar izrādē „Skroderdienas Silmačos” spēlēju Zāru. Diezgan ilgi trenējos, lai neizrunātu „r” burtu. Tas bija treniņš, ko dabūja just gan mani kolēģi, gan draugi, jo runāt mācījos arī ikdienā.

-Vai pirms iziešanas uz skatuves ir kāds rituāls?
Man ir savi rituāli. Manuprāt, gandrīz katrai aktrisei tādi ir, bet tā parasti ir ļoti noslēpumaina, personīga lieta. Es esmu no tām aktrisēm, kurām rituāls ir svarīgs.

-Vai uz Vidzemes koncertzāles „Cēsis” skatuves spēlēsiet pirmo reizi?
-Es šeit esmu klausījusies pianista Reiņa Zariņa koncertu, bet spēlējusi gan neesmu. Protams, ir bijušas dažādas izbraukumu reizes, bet uz šīs skatuves vēl nav bijusi izdevība.

– Vai ir uztraukums spēlēt uz skatuves, uz kuras kāpjat pirmo reizi?
-Protams, uztraukums ir, jo publika vienmēr ir atšķirīga, bet tas arī ir pats interesantākais. Arī katra izrāde atšķiras, divreiz vienādi nekad nevar nospēlēt. Tas vienmēr ir izaicinājums, tāpēc arī teātris ir tik skaists, ka notiek šīs dzīvās satikšanās.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
100

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
118

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
374

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
115

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi