Raksti

Dzīves stils

Tā nav tikai deja. Tas ir dzīvesveids

Inga Cipe.
Foto: Marta Kartinsone - Kaša

Inga Cipe režisējusi dažādus pasākumus un uzvedumus, kas saistīti ar bērnu mākslu. Viņa raksta dzejoļus bērniem un tekstus dziesmām. Tomēr, kā atzīst pati Inga, viņas sirdī īpašu vietu ieņem pirms divdesmit gadiem izveidotā deju grupa “Viva”.

– Cik spilgti atceraties deju grupas dibināšanu?
– Man nebija vīzijas, kā būs pēc gadiem. Es pati savulaik dejoju tautiskās dejas, bet zināju, ka gribu dejot ko citu. Toreiz to sauca par netradicionālo deju, un mani tā ļoti vilināja. Man patika, šķita, ka arī meitenēm patiks, un tas tā arī bija. Šis pulciņš vienmēr bijis pieprasīts. Šobrīd “Vivā” dejo teju simts dejotāju. Man patīk skatuviskā deja, kurā ir izkoptas kustības. Mani interesē tas, ko cilvēks var izpaust caur deju – vai tā ir iekšējā būtība, emocionālais stāvoklis vai vēlme attīstīt konkrētas prasmes. To gribēju parādīt un iemācīt saviem dejotājiem.

– Kādas sajūtas pārņem, gatavojoties “Vivas” jubilejas koncertam?
– Sajūtas ir ļoti pozitīvas, jo redzu, ar kādu atdevi dejotāji gatavojas koncertam. Doma, ka vajadzētu rīkot plašāku koncertu, bija sen. Strādājām pie interesantiem sižetiem un dejām, kurām ir stāsts. Šad tad satiku meitenes, kuras bija kolektīvā pirms vairākiem gadiem, un vienmēr runājām, ka vajadzētu kaut ko sarīkot. Šī jubileja ir lielisks iemesls, lai to darītu!

– Gatavojot koncertu, esat uzrunājusi arī meitenes, kuras vairs grupā nedejo. Kāda bija atsaucība un vēlme piedalīties jubilejas koncertā?
– Ar šīm meitenēm kopā daudz piedzīvots, ir ļoti siltas un jaukas atmiņas, kurās varam dalīties. Tas bija laiks, kad deju grupa tika nodibināta, man tas bija jauns dejas mākslas veids, kurā centos realizēt sevi un dejotājus. Nu jau katrai kādreizējai dejotājai ir sava dzīve, vairākām jau izveidotas ģimenes, un ne visas dzīvo Cēsīs. Bet atsaucība bija, un esmu patīkami pārsteigta, ar kādu entuziasmu viņas brauc uz mēģinājumiem. Koncertā piekrita piedalīties arī tās, kuras jau 13 gadus vairs nedejo, bet redzu – dejošanas prasme nav zudusi. Tas man bija liels, patīkams pārsteigums. Man ir sajūta, ka meitenes grib satikties un ka šī gatavošanās koncertam viņās rada prieku. Jau pēc pirmā kopīgā mēģinājuma viņas man iedeva pamatīgu pozitīvo lādiņu. Tā kā vairākām “Vivas” dejotājām ir mazi bērniņi, tapa ideja, ka vienā koncerta numurā jaunās māmiņas dejos kopā ar saviem mazuļiem.

– Kopumā dejot gribētāju paliek vairāk?
– Jā. Bet arī deju grupu un virzienu, no kuriem katrs var izvēlēties tīkamāko, paliek vairāk. Tomēr skatuves deju kolektīvu nav daudz. Šis dejas veids, kādu piekopjam mēs, prasa lielu papildu ieguldījumu un laika plānošanu.

– Kas raksturo “Vivas” dejotājus?
– Kad izveidoju kolektīvu, zināju, ka nevēlos pasniegt tradicionālās deju nodarbības. Caur deju iespējams piedzīvot ļoti daudz notikumu, gribēju to iemācīt citiem. Dejot “Vivā” nozīmē ne tikai iemācīties soļus un apmeklēt mēģinājumus. Tā ir iespēja satikt līdzīgi domājošus cilvēkus. Mūsu žanra deju kolektīvu Latvijā nav daudz. Tie, kas šo virzienu izvēlējušies, ir cilvēki ar vēlmi radoši izpausties. Reizēm dzirdama doma, ka apgūt šo deju virzienu ir vieglāk nekā citus, bet tas tā noteikti nav. Netradicionālā deja prasa lielu darbu, jāatceras daudz sarežģītu kombināciju, jābūt labai fiziskai sagatavotībai. Dejošanā nemitīgi tiek nodarbināts prāts. Domāju, “Vivas” meitenēm labi padodas arī mūzikas un matemātikas zināšanu apgūšana.

– Kā divdesmit gadu laikā mainījušies bērni?
– Jāatzīst, agrāk kolektīvs bija daudz saliedētāks. Vecāko grupu meitenes pieskatīja mazākās. Bet tas, iespējams, saistīts ar to, ka agrāk daudz biežāk rīkojām plašus pasākumus, kuros iesaistījās viss “Vivas” kolektīvs, tad rūpju turēšana vienam par otru bija gluži dabiska. Bet mēs cenšamies uz šo mērķi virzīties arī tagad. Kolektīvisms veidojas tieši tādos brīžos, kad ejam uz lielām lietām, lieliem mērķiem. Divdesmit gados mainījušies ne tikai bērni, bet arī prasības pret viņiem. Katrai dejai tiek veidota oriģināla horeogrāfija. Šobrīd puse dejas sastāv no kustībām, kas jāpaveic ar visu augumu uz skatuves grīdas. Tas ir fiziski grūti, ne visi bērni to spēj. Tagad daudz vairāk jāstrādā pie bērnu fiziskās sagatavotības, jātrenē uzmanības noturība, koordinācija.

– Ko skatītāji varēs redzēt “Vivas” jubilejas koncertā svētdien?
– Būsim sagatavojuši retrospekciju. No katriem diviem gadiem būs izvēlēta kāda deja. Protams, tās būs nedaudz pamainītas, pielāgotas mūsdienu bērnu varēšanai. Uzstāsies arī meitenes, kuras deju grupu jau beigušas. Koncertā nebūs sērīgas apceres par jubileju, bet tas būs stāsts par to, kā viss notika toreiz un kā lietas mainījušās šodien. Koncertā piedalīsies visi “Vivas” dejotāji, arī paši mazākie bērniņi kāps uz skatuves. Skatītāji varēs baudīt ļoti dažādus un spilgtus priekšnesumus. Šo koncertu rīkojam ne tikai skatītājiem, bet arī sev. Katram dejotājam būs iespēja kāpt uz skatuves un sajust prieku par deju.

– Kur rodat iedvesmu radošām idejām?
– Iedvesmu nekur nemeklēju. Radošums ir mana būtība, speci­āli pie tā nepiedomāju. Es nestrādāju tikai tāpēc, ka kaut ko vajadzētu darīt. Es daru, realizējot savu skatījumu uz lietām. Idejas pašas pie manis nonāk. Kas pie tā vainīgs? To varam tikai nojaust.

– Kādi ir “Vivas” tuvākās nākotnes plāni?
– Pēc jubilejas koncerta gatavosimies deju skatei, lai varētu piedalīties Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Sāksim gatavot arī vasaras programmu, lai varam uzstāties ne tikai telpās, bet arī parkos. Protams, mācību gada beigās paredzēts arī noslēguma koncerts. Tāpat ceram, ka septembrī dosimies uz Berlīni, kur mūsu draugu deju grupa ar koncertu atzīmēs 30 gadu jubileju.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *