Raksti

Dzīves stils

Smagumu pār mājas slieksni nelaiž

Biruta un Jānis Ķipēni 2018. gada 17.septembrī.
Foto: Sarmīte Feldmane

Pie mājas vēl ziedus raisa rozes, no ābelēm krīt sarkani āboli… Rudens darbus nesteidzina, bet tiem nekad nav gala. “Un tā visu mūžu,” ar smaidu saka amatieši Biruta un Jānis Ķipēni. Šovasar pirms Jāņiem viņi nosvinēja Zelta kāzas.

Satikās, apprecējās

Jauno dārznieci, jaunpiebaldzēnieti Birutu pēc skolas atsūtīja darbā uz Amatu. Tiesa gan, profesijā darba nebija. Viņai ierādīja is­ta­­biņu “Sīļos”, kur dzīvoja Jā­nis. “Ieraudzīju meiteni ar garu bizi, iepatikās,” atceras Jānis, bet Biruta piebilst, ka Jāņa māsīca Ausma, kura pazina Birutu, abus tā kā virzījusi kopā. “Tā pamazām vien. Kopā gājām uz ballēm. Jānis iepatikās,” stāsta Biruta.

Tad Biruta pārcēlās uz “Put­niem”, un Jānis šķelmīgi uzsver, ka viņam nācies ciemos iet gandrīz kilometru.
Kāzas bija lielas, ap simts kāzinieku, kā jau tajos laikos. “Jānim se­šas māsas un brālis, vēl māsīcas un brālēni, man brālis un citi radi, vēl darba biedri. Manas mammas mājā Jaundrustos bija vairāk vietas, tur arī svinējām. Mammas gribēja, lai sarakstāmies Cēsīs,” atmiņās kavējas Biruta.

Gatavošanos kāzām atviegloja radu iesaistīšanās un līdzdalība. Kāzu kleitu Birutai šuva vedējmāte, Jānim uzvalku vedējtēva radinieks, tēva brālis bija dārznieks, sagādāja rozes. “Ielū­gu­miem bija jābūt fotografētiem ar saktu virsū. Tos arī attāls radinieks sagādāja, bet bija jāsaraksta,” teic Biruta. Kāzu ceremonijā Birutai rokā bija gari, balti cimdi. Vedējmāte teikusi, ka citādi nevar, jo rokas pēc ravēšanas nav tās skaistākās.

Jānis nosmej, ka kāzas svinējuši vai nedēļu. Piedzīvojumu un pārpratumu netrūcis. Sanācis daudz kūjnieku, jautrība varena. Jāsākas mičošanai, Birutai aube ir, Jāņa glaunā, speciāli iegādātā cepure pazudusi. Izlīdzējās ar kāda onkulīša žokejcepuri.

1968.gada 22. jūnijā.

 

Bērni izaug, darbus darot

Pēc kāzām Ķipēni pārcēlās uz putnkopības saimniecību Līgat­nē. Gadu nostrādāja, bet vilka atpakaļ uz Amatu. Birutai visu mūžu darbs bijis kopsaimniecībā, bijusi noliktavas pārzine, strādājusi bērnudārzā, kurinājusi pirtis. Jānis pastrādājis par elektriķi, izmācījās par traktoristu un tāpat kā sieva līdz pat kopsaimniecības likvidēšanai tajā strādāja. “Kādu laiku pastrādāju arī kolhozā Drabešos, jo tur vairāk maksāja,” piebilst Jānis.

Drīz pēc kāzām piedzima dēls, tad meita. Bērni gāja bērnudārzā. “Jāņa mamma bieži pieskatīja. Va­sarās bērnus vedām pie manas mammas. Kad jau lielāki, palika mājās. Kaimiņos dzīvojām piecas ģimenes, un bija daudz bērnu. Kaimiņu tantes, kamēr vecāki darbā, viņus pieskatīja. Bērni visur tika ņemti līdzi,” stāsta Biruta, bet Jānis atzīst: “Ja nebija, kam atstāt, ņēmu līdzi traktorā uz visu dienu, dzīvojās pa kabīni.”

Līdztekus darbam saimniecībā arī mājās bija sava saimniecība. Kādulaik pat četras govis, cūkas. Bet daudzus gadus Ķipēni audzēja trušus un pārdeva gaļas kombinātam. Ganāmpulkā allaž bija ap pārsimts garaušu. “Vēl bija jāpalīdz Birutas mammai, cik vien varējām, braucām. Ar traktoru pa taisno vai ar autobusu, un nācām no šosejas līdz Ģikšiem kājām. Siena laikā saimniecībā bija jā­strādā līdz krēslai, bet pa tumsu jāpagūst savākt siens pašu govij. Nekas nelikās par grūtu,” saka Jānis un piebilst, ka tāpēc jau cilvēkam ir rokas, lai strādātu.

Dzīve jāveido krāsaina

Visu mūžu Biruta un Jānis aktīvi iesaistījušies pagasta sabiedriskajā dzīvē. Jaunībā abi dejoja deju kolektīvā, vēlāk dziedāja korī. Kādu laiku arī dejoja “Jestrajās omēs”. “Sākumā jau tur arī vīri bija, nu iztiek bez mums,” noteic Jānis.

Abi atceras, kā braukuši uz deju kolektīva mēģinājumiem Spārē, jo Ģikšos vēl tautas nama nebija. “Braucām, kā varējām – ar traktoriem, kravas mašīnās. Kad darbā aizkavējos, pārējie jau aizbraukuši, laidu ar traktoru,” stāsta Jānis un uzsver, ka dejošana tolaik bija ļoti svarīga: “Kad virsvadītāja Milda Letiņa no Cēsīm piezvanīja, darbi bija jāliek malā un jā­brauc uz mēģinājumu.” Pabūts dažādos svētkos, dejots koncertos.

“Dzīvē tā arī neesmu iemācījusies atteikt, eju un daru,” bilst Biruta un smej, ka nemaz nevar atcerēties, kādi sabiedriskie darbi viņai nav bijuši. Biruta bijusi saim­niecības sanitārās kopas komandiere, lopu skaitītāja, sieviešu padomes priekšsēdētāja, arodbiedrības priekšsēdētāja, arī rajona padomes deputāte. “Atceros, kā rajonā runāju, ka vajadzētu labāku ceļu uz Ģikšiem. Toreiz lielie vīri pateica skaidri: “Pagaidi, meitenīt, tu vēl neesi degunu apsildījusi.” Tas bija gandrīz pirms 50 gadiem, bet ceļš joprojām aktualitāte. Arī vēl pirms tam jau tika runāts par asfaltu,” pastāsta Biruta.

Līdztekus sabiedriskajam darbam, ikdienas ģimenes rūpēm Bi­ruta savulaik bija pazīstama godu saimniece. “Padsmitnieces gados sāku kā galda meita, pamazām iemācījos. Katrai saimniecei ir kādi šikumi, lai ēdiens iznāktu garšīgs,” pārliecināta pieredzējusī saimniece.

Biruta un Jānis vienmēr pratuši rast prieku. Ilgus gadus Ģikšos bija kompānija, kas regulāri gāja kūjniekos. Vajadzēja tikai uzzināt, kur kādas kāzas, pārģērbās un prom uz kāzām.

Abu aizraušanās ir ceļošana. Pa­domju gados pabūts arī Bai­kālā, tagad katru gadu cenšas sakrāt vie­nam braucienam. Vienu ekskursiju pirms dažiem gadiem Biruta un Jānis sapelnīja ar mellenēm.

Biruta cītīgi vāc ziņas par Ķipēnu dzimtu, pēta dzimtas koku, pamazām raksta “Sīļu” Jāņa mātes mājas vēsturi.

Pašu saimē

Biruta atceras, ka ienākšana Jāņa ģimenē bijusi viegla. Kad Ķipēni tika pie Līvānu mājas, saim­niece varēja sākt īstenot savas ieceres, stādīt, veidot. Tā tagad ir dzimtas mājā, kurā dzīvo trīs paaudzes. Meitas Ritas ģimene – znots, mazdēls Emīls un mazmeita Ke­tija-, kā arī dēls Raitis. “Sa­dzī­vo­jam labi.

Cits ar citu rēķināmies,” stāsta mamma un vecāmamma. Biruta atzīst: “Kad mazbērni auga, sapratu, ka saviem bērniem esmu daudz ko atņēmusi, bet varu dot mazbērniem. Ar Ketiju ir ļoti labas attiecības. Kad Ketija bija maza, visur gāja līdzi, gribēja palīdzēt. Reiz, kamēr viņa gulēja, aizgājām uz mežu, viņa mūs dusmīga sagaidīja. Tumsa nāca virsū, paņēma bateriju un aizgāja uz mežu. Atdzinu govis mājā, gāju meklēt. Nāca jau pati mājās, vairs neredzot sēnes. Viņai bija gadi pieci,” atceras Biruta. Brīvdienās mazmeita ir tā, kura visai saimei gatavoto ēdienu, pārējās dienas tas ir Birutas pienākums.
“Mājās katrs dara to, ko redz, ka jādara. Ja trauki stāv, kam laiks, nomazgā,” ikdienu pastāsta saimniece.

Jānis vairākkārt sarunā atzīst, ka netic, ka tik daudz gadu nodzīvots kopā. Biruta atklāj, ka savu reizi jābūt uzstājīgam, savu reizi jāpiekāpjas. “Neņemt galvā! Ja ko pārmet, nedzirdu, daru savu, tikmēr jau abiem aizmirsies. Daudz kas jau atkarīgs no cilvēka rakstura. Jāmēģina saprast otru, bet, ja sarīvējas, tas jau pāriet,” tā Jānis.

Svētki tāpat kā ikdiena ir steidzīgi. Biruta un Jānis smej, ka visi savējie ir tepat, lai ko nosvinētu, atliek tikai aiziet uz atpūtas vietu. Viņi neaizmirst viens otra un abu kopīgos svarīgos brīžus. “Neko jau daudz, kādu skaistu nieciņu, kādu gredzentiņu jubilejās uzdāvinu,” kautrīgi bilst Jānis. Biruta pasmaida. “Nemaz jau tik daudz gadus kopā neesam, vai ne?” smaidot atbild Jānis.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *