Raksti

Dzīves stils

Rožu festivāls un Olimpa kalns jeb Kā strādāt un ceļot?

Nītauriete Dana Jezarovska (21) mīl ceļot un vēlas ar to saistīt savu nākotni. Jaunietei ir skanīga balss, un brīvajā laikā viņa dzied gan solodziesmas, gan Līgatnes korī, kā arī spēlē ģitāru un strādā par viesmīli. “Mēģinu sevi izprast, ko vēlos un kas vēlos būt. Varētu teikt, ka es vēl joprojām studēju savu dzīvi. Varu apgalvot, ka ceļošana ļoti palīdz atrast un saprast sevi, ” par sevi saka Dana.

Jauniete ar ceļošana bija tuva jau vidusskolas gados, kad bija iespēja būt par “Erasmus+” Jau­niešu apmaiņas projektu koordinatori. “Saku paldies Nītaures vidusskolai un skolotājai Elitai Zvaigznei, kura manī pamodināja to lielo mīlestību pret ceļošanu un skolas laikā deva iespēju viesoties Itālijā, Polijā, Spānijā un Grieķijā. Ar to arī sākās visa mana “Erasmus+” projektu pieredze, un varu droši teikt, ka tas bija pats labākais vidusskolas laiks,” atminas Dana.

Brīvprātīgā iespējas

Nu jau vairāki gadi pagājuši, kopš vidusskola aiz muguras, bet ceļošana meiteni vēl joprojām vilina, tāpēc Dana, izmēģinot ko jaunu un izmantojot projekta “Erasmus+ Brīvprātīgais darbs” piedāvātās iespējas, mēnesi dzīvoja saulainajā ciematā Agros, Kiprā. “Tā kā man ļoti patīk ceļot, redzēt un iepazīt ko jaunu, tad ik pa laikam pētīju dažādu organizāciju mājaslapas, kur tiek piedāvāts iesaistīties interesantos projektos vai veikt brīvprātīgo darbu. Piedāvājums parādījās īstajā brīdī un īstajā laikā. Tas deva tādu kā iekšēju sirds zīmi, ka noteikti jāizmanto izdevība un jāpiesakās,” stāsta Dana.

Dana pieteicās un tika apstiprināta projektā “Apsolītais rožu dārzs” (A promised Rose Gar­den), kur iesaistījās “Rožu festivāla 2019’’ organizēšanā. Festi­vāls jau 13. gadu notika pasakainajā ciematā Agros, Troodos kalnos. “No Latvijas mēs bijām pieci dalībnieki – četras meitenes un viens puisis. Kopā bijām vairāk nekā divdesmit pieci cilvēki no sešām valstīm. Dzīvojām hotelī – trīs līdz četri cilvēki istabiņā. Sākumā bija ļoti grūti pierast pie dzīvesvietas un apstākļiem, bet pēc tam sapratu, ka galvenais nav vieta, kur gulēt pa nakti, bet gan viss pārējais: cilvēki, daba un aktivitātes,” pārdomās dalās Dana.

Kiprā daudz iespaidu

Jauniete stāsta par pirmajiem iespaidiem: “Kiprā biju pirmo reizi. Kad izkāpu no lidmašīnas, uzreiz sapratu, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā. Vēl kā šodien atminos.. Pirmais, ko sajutu, bija īpaši specifiskā jūras un siltā gaisa smarža. Tāds pirmais mazais kultūršoks bija tad, kad ielidojām četros no rīta un pēc stundas jau bija saullēkts. Arī saulriets tur bija ļoti agri, apmēram septiņos vakarā. Kad ap desmitiem vakarā zvanīju uz Latviju, Kiprā jau bija pilnīga tumsa.” Vēl Danu šokējis tas, ka automašīnām stūre ir labajā pusē, gluži tāpat kā Anglijā. Nītaurieti pārsteidzis vēl kas: “No 1878. – 1959. gadam Kipra bijusi piederīga Anglijai, tādējādi angļi atstājuši Kiprā savu tradīciju un kultūras devu. Bija neliels šoks sastapt uz ielām vecāka gadagājuma iedzīvotājus, kuri ļoti labi prata runāt angliski. Un vēl kaķi.. To gan tur ir daudz! Ie­dzīvotāji pat mēļoja, ka kaķu ir daudz vairāk nekā iedzīvotāju.”

Būt rožu pasaulē

Ciemats Agrosa, kurā jauniete dzīvoja, ir slavens ar savām krāšņajām un zaļojošajām rozēm. “Var teikt, ka gandrīz katram iedzīvotājam ir savs rožu dārzs. Lai iejustos vietējo iedzīvotāju ikdienā, cēlāmies agri no rīta un lasījām rozes. Mēs gan to darījām no sešiem rītā, kamēr vietējie čakli strādāja jau no četriem, lai paspētu, pirms uzlec karstā un svelmainā saule. Rožu festivāla laikā, kā arī ārpus tā varēja nobaudīt visvisādus labumus, kuri ražoti no rozēm – kosmētikas produkti, sveces, vīni, rožūdeņi, saldumi un vēl daudz kas cits. Festivāla laikā arī mēs, brīvprātīgā darba veicēji, piedāvājām apmeklētājiem ekskursijas pa festivāla teritoriju, cienājām ar rožu labumiem, piedāvājām rožūdeni, bet starplaikos spēlējām spēles un kopumā ļoti labi pavadījām laiku. Bija iespēja satikt apmeklētājus no daždažādām valstīm, satikām arī meiteni no Latvijas,” stāsta Dana.

Skaļi un miermīlīgi

Viņa mēneša laikā iepazina kipriešus un viņu kultūras īpatnības. “Kiprieši pēc dabas ir ļoti jauki un draudzīgi cilvēki, arī viņu kultūra man iepatikās uzreiz. Par viņu laiku izjūtu pārliecinājāmies jau pirmajās dienās. Viņu desmit minūtes mēdz būt arī stunda un pat vairāk. Vietējie nekur nesteidzas, dzīvo pavisam mierīgi, neiespringstot. Dzīvo harmonijā, iet un dara, un tik un tā visu paspēj, ja arī šķiet, ka kavē. Mums būtu vairāk jāmācas no viņiem! Arī ciematiņā, kurā dzīvoju, viss notika ļoti nesteidzīgi. Vecie ļaudis no rīta līdz vakaram bāros spēlē kārtis, uzpīpējot kādu cigāru. Citi tur pat ceļa malā gatavo pusdienas, izliekot televizoru ārā uz lieveņa, lai tikai nebūtu jāsēž telpās. Viņi vienmēr pasmaidīs, jo īpaši, ja esi ārzemnieks, pat uzaicinās uz sulu un pašceptu maizi, un sarunām, kuru gaitā izstāstīs savu dzīves stāstu, arī par bērniem un mazmazbērniem,” jūsmo Dana.

Ja latvieši ir klusi un miermīlīgi, tad Kiprā iedzīvotāju balsis ir skaļas. “Iedzīvotāji runā ļoti skaļi, pirmajās dienās mēs, brīvprātīgie, domājām, ka mūsu hoteļa īpašniece – kundzīte gados – ar mums ir ļoti neapmierināta. Bro­kastīs mēdza skaļi runāt dusmīgā tonī, un šķita, ka mentoram sūdzas par mums, bet, kā izrādījās, viņa tikai jautājusi, vai nevajag sagriezt vēl tomātus. Angliski arī viņa prata, bet balss tonis tad gan izmainījās, bija daudz draudzīgāks,” ar pieredzēto dalās nītauriete.

Kalni vilina

Danai ļoti patīk būt pie dabas, tāpēc noteikti pie spilgtākajiem iespaidiem jāpiemin dzīvošana Troodos kalnos, kur var izbaudīt pasakainas dabas ainavas. “Bijām arī pašā augstākajā Kipras virsotnē – Olimpa kalnā. Es jau esmu tāda kā kalnu persona. Es sevi varētu pat iztēloties, dzīvojot kalnu ieskautā vietā – jūra, palmas, sau­le. Lai gan lielā karstuma ietekmē daudzi augi bija saulē izkaltuši, tas it nemaz nebojāja kopainu. Man bija tā lieliskā iespēja pabūt gan Dienvidkiprā, gan Zie­meļkiprā, jo, kā zināms, Kipra kā valsts ir sadalīta divās daļās: neatkarīgajā – Dienvidkiprā un Tur­cijas teritorijā – Ziemeļkiprā. Pateicoties elastīgajam brīvprātīgā darba grafikam, mēneša laikā paspēju pabūt visos Kipras reģi­onos,” stāsta jauniete.

Kur bez piedzīvojuma

Ceļojumos noteikti netrūkst piedzīvojumu, un arī Danai tāds spilgti palicis atmiņā: “Viens no atgadījumiem, kas noteikti paliks neaizmirsts, ir mana pirmā “Couch­Surfing” pieredze Niko­zijā. Ideja vienkārša – ceļo un paliec nevis hotelī, bet uz dīvāna/ matrača/ grīdas pie vietējā jaunieša, studenta vai vienkārša cilvēka. Arī mēs, trīs meitenes, izdomājām savā brīvajā dienā šo iespēju izmantot. Sākumā viss bija lieliski. Iepazināmies ar puisi, viņš mums parādīja mūsu istabiņas, kur nakšņosim, pat pagatavoja vakariņas. Pēc tam nolēmām doties satikties ar pārējiem projekta dalībniekiem, norunājot, ka ilgāk par pusnakti noteikti prom nebūsim, jo no rīta agri jāceļas, jāiet uz autobusu. Kad atgriezāmies, konstatējām, ka neviens mūs iekšā nelaiž, uz telefona zvaniem neatbild. Ar akmentiņiem metām logā, bija doma pat pa balkoniem rāpties augšā uz otro stāvu. Pēc četrdesmit minūšu sēdēšanas kāpņu telpā un apmēram divdesmit neatbildētiem zvaniem ar domu, ka, iespējams, nakšņosim uz kāpnēm, puisis beidzot atvēra durvis un mūs ielaida. Iz­rādās – bija aizmidzis. Bez piedzīvojumiem jau nevar!”

Šis noteikti nebūs pēdējais Danas brīvprātīgā darba brauciens, jo nākotnē vēlētos izmantot atkal kādu iespēju, lai iepazītu ne tikai brīvprātīgā darba valsti, bet arī vairāk iemācītos tās valsts valodu un iepazītu kultūru.”Mans mazais sapnītis būtu doties kādā brīvprātīgajā darbā ārpus Eiro­pas. Iespējams, tā varētu būt Austrālija vai Āfrika. Tur strādātu ar savvaļas dzīvniekiem vai bērniem. Bet ticu, ka viss labais nāk ar gaidīšanu. Drīzumā gan noteikti atkal jāiesaistās kādā projektā, jo tas iekšējais dzinulis neļauj piezemēties. Gribas atkal kaut kur doties, kaut ko jaunu redzēt un iepazīt, ” pārdomas izsaka Dana un papildina sacīto: “Iesaku arī citiem sākumā pieteikties brīvprātīgā darba braucienā uz mēnesi, jo noteikumi paredz, ka pēc garākā, kas ilgst no sešiem mēnešiem līdz gadam, īsajā brīvprātīgā darba braucienā vairs nevar doties.”

Dzīvē noderēs

Dana atzīst, ka ļoti daudz ir ieguvusi, un dalās savās atklāsmēs: “Pats svarīgākais bija cilvēki, kurus mēneša laikā iepazinu. Viņi visi padarīja šo piedzīvojumu vēl neaizmirstamāku. Ir tik jauki iepazīt cilvēkus no dažādām pasaules malām. Tas viss deva tik ļoti neatkārtojamu pieredzi. Pilnvei­do­ju sevi un esmu ieguvusi būtisku sapratni par cilvēkiem un par to, kā jūtas svešinieks nepazīstamo vidū. Esmu iemācījusies sastrādāties un atrast kopēju valodu ar visdažādākajiem cilvēkiem. Kipra ir pasakaina sala. Noteikti atmiņā paliks cilvēki, daba un jautrā kultūra.”

Dana sarunas izskaņā iesaka citiem: “Izmantojiet, jaunieši, jums sarūpētās iespējas! Tā ir neaizmirstama pieredze, pēc kuras es mājās vienmēr atbraucu pacilāta un lepna par pieredzēto. Jo pasaule pieder tiem, kuri dara! Lai veicas!”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *