Sestdiena, 27. aprīlis
Vārda dienas: Tāle, Raimonda, Raina, Klementīne

Mūžs atdots Ieriķiem. Sakrāti darbi un atmiņas

Sarmīte Feldmane
12:03
21.05.2023
35
Ratniece 2

Ieriķiete, pensionētā skolotāja Maija Ratniece kopā ar bijušajiem audzēkņiem pie mājas šopavasar iestādīja jasmīnu. “Tas augs, ziedēs, būs kaimiņiem prieks  un atmiņai no manis,” saka Maija.  4.maijā viņai 90 gadu jubileja.

Maija atzīst – kad pirms 33 gadiem Augstākā Padome lēma par Latvijas neatkarību, bija gan neviltots prieks, gan bailes un neziņa, gan samulsums. “Tas bija emocionāls brīdis, bet reizē arī piesardzība, kā būs, kas būs, kā beigsies. Vai tad varēja domāt par dzimšanas dienas svinēšanu?” atmiņās kavējas ieriķiete un atklāj, ka šopavasar gan kopā ar savējiem būs skaistas svinības.

Bērnība starp varām

Maijas  dzimtā puse ir Dūre netālu no Lejasciema. Tēvs    un māte bija skolotāji. Tēvs mācīja ķīmiju, bioloģiju, mamma    – latviešu un vācu valodu. “Man bija trīs gadi, kad tēvu uzaicināja uz jaunuzcelto Trapenes skolu. Atceros, ap skolu vēl bija sastatnes. Ieraudzīju smilšu kaudzes un biju priecīga, ka jaunajā vietā nemaz nebūs tik slikti, ir arī smiltiņas, kur spēlēties,” atmiņās kavējas Maija un piebilst, ka skolas burzmā pagājusi bērnība, jo ģimenei dzīvoklis bija skolā.

“Mamma stāstīja, ka klasē vadījusi stundu, pavērušās durvis un es vienā krekliņā ienākusi klasē. Bija stingri noteikts, ka stundās nedrīkstu iet. Skolas meitenes labprāt ar mani čubinājās, garlaicīgi nebija,” pastāsta sirmgalve.
Maija atceras, ka padomju varas ienākšanu vecāki ļoti pārdzīvoja, abi bija nacionāli noskaņoti. Mamma vadīja mazpulku, bija saistīta ar aizsardzēm. Kad pārguruši parādījušies vācieši, Maija    kopā ar kalpotāju gājušas pie viņiem ar piena kannu un krūzīti, cienājušas.

“Visas varas stiprina savu ideoloģiju. Un bez pārmaiņām neiztikt,” atgādina pensionētā skolotāja.

Vācu laikā skolā bija iekārtots hospitālis. Arī Maijas tēvu iesauca sanitārajā rotā, kurā bija daudz latviešu.    “Biju pagalmā, stāvējām ar mammu, atvadījāmies no tēva, un visu mūžu atceros viņa pēdējos vārdus: “Cik vari, dod meitām izglītību.” Vairāk tēvu tā arī neredzēju. Sūtīja mierinošas vēstules, ka karš drīz beigsies. Rakstīja, ka gājuši cauri Vecpiebalgai un vietējie ļoti atbalstījuši.    Domāju, viņš piedalījās arī Mores kaujās. Tad    nonāca Kurzemes katlā un jelkādas ziņas pārtrūka,” stāsta Maija.

Mamma turpināja strādāt skolā, nespēja pieņemt padomju varu.    Ģimene aizvien dzīvoja skolā, kur kādu nakti    iebruka mežabrāļi. Bija sašvīkājuši Staļina bildi, tolaik jaunumu – uzskatāmo aģitāciju un sienas avīzi -    saplēsuši, kā arī iztukšojuši pārtikas skapi. Nākamajā naktī pie dzīvokļa durvīm dežurēja čekists, gaidīja, varbūt mamma saņems kādu signālu. “Tā gaisotne bija baisa. Mamma jutās apdraudēta,” atminas Maija un piebilst, ka mamma vācu laika dziedāšanas mācību grāmatām      izplēsusi pirmās lapas, jo tajās bija Latvijas un Vācijas himnas.

Kad mamma interesējās par tēvu, uzzināja, ka nonācis krievu gūstā, Jelgavā iesēdināts vilcienā un aizvests. Tie, kuri atgriezās no lēģera, stāstīja, ka bijuši kopā netālu no Habarovskas, dzirdējuši, ka miris. Kad vēlāk Maija pati    interesējās, no kara komisariāta saņēma atbildi, ka par tēva iesaukšanu vācu armijā ziņu nav. Viņš skaitījās bezvēsts prombūtnē.    “Par katru bija zināms, tas skaidrs. Reiz vidusskolas direktors man teica: “Sakiet, lai mamma čakli un apzinīgi strādā, kalpo padomju varai.” Ne jau bez iemesla. Tagad kara muzejā    ir informācija, ka tēvs bijis lēģerī,” viņa pastāsta.
Mamma no skolas aizgāja, strādāja pienotavā par laboranti, vēlāk kolhozā. Maija mācījās Alūksnes vidusskolā, arī mūzikas skolā.    “Izsūtīšanu dienās vairāki skolotāji pazuda, bet par to nerunāja. Mamma vairākas dienas bija slēpusies mežā,” atceras Maija.

Būt skolotājai

“Agrāk bija priekšstats, ka visiem skolotājiem ir brilles, jo tās bija daudziem censoņiem. Man jau meitenes gados bija jānēsā brilles, jo nedaudz šķielēju. Kurš satika, teica: “Tu jau laikam būsi skolotāja.” Tā arī notika,” smaidot saka pensionētā skolotāja. Viņa iestājās Cēsu Skolotāju institūtā. “Izglītībai bija nozīme, varēji dzīvē justies drošāks. Institūtā vēl maksāja stipendiju, mācījāmies ļoti cītīgi. Bijām paaudze, kura gāja uz mērķi. Skolotāja darbs bija prestižs,” saka Maija.

Viņai bija 20 gadi, kad    absolvēja institūtu. “No Ieriķu skolas atbrauca direktore Eleonora Zaltāne,    iespieda mani stūrī un prasīja, ko protu. Neprasīja, vai varu mācīt latviešu valodu, ko biju studējusi, bet gan – vai māku spēlēt klavieres, dejot, lasīt lekcijas, mācīt krievu valodu. Biju mācījusies mūzikas skolā, arī krievu valodas mācīšanas tiesības man bija. Kad skolu valdē aizpildīju kadru anketu, teicu, ka nevaru uzņemties    būt direktora vietniece, ka nemāku to darīt.    Man atbildēja: “Klausi, ko direktore saka,    būs labi.” Kolēģi bija iecietīgi, mācīja, palīdzēja,” atmiņās kavējas Maija un atgādina, ka tolaik Ieriķu skola atradās pielāgotās telpās. Tā bija pārpildīta, jau vairāk nekā 299 skolēni. Ieriķos ienāca daudz krievu ģimeņu, mācības notika krievu un latviešu plūsmās.

1957.gadā uzcēla jauno skolas namu. “Direktore bija dzemdību atvaļinājumā, visa atbildība man.    Skolai vajadzēja inventāru. Bija gada beigas, un    mums iedoti 20 miljoni rubļu, kas teju mēneša laikā jāiztērē. Tad nu    vairāki skolotāji braucām uz Rīgu un meklējām, ko var dabūt. Sapirkām sporta inventāru un daudz cita, bet skolai vajadzēja klavieres. Nauda bija, prece    veikalā arī, bet tā gada limits izpārdots. Klavieres varēja    nopirkt komisijas veikalā, bet tā jau skaitījās pirkšana no privātajiem, un tā darīt nedrīkstēja. Nezinu, kur man savos 25 gados bija dūša – ja jau esmu Rīgā, jāiet uz ministriju. Satiku ministra vietnieku, izskaidroju situāciju, viņš tikai pateica to, ko jau zināju. Taču    mums atļāva klavieres pirkt pēc jaunā gada. Bankā ļoti rūpīgi skatījās, lai katrs sīkums būtu pirkts skolai, vai tikai kaut kas nav aizgājis uz kādu māju vai dzīvokli. Spoguļus, vāzītes, pulksteņus – tos taču vajadzēja skolai,” ieskatu    direktora ikdienu saimniecisko jautājumu risināšanā ieskicē ieriķiete.

Skolotāju ģimene

Ieriķu skolā par fizkultūras skolotāju sāka strādāt Staņi­slavs. Viņš bija sabiedrisks, dejoja deju kolektīvā, Maija spēlēja klavieres. “Ieriķos bija sieviešu, jauktais koris, ansamblis, spēlēja teātri. Skolotāji vadīja kolektīvus. Visi bijām laimīgi, karš bija pagātne. Ar Staņislavu kopā bijām dažādos pasākumos un skolā. Viņš ballēs izrādīja simpātijas, bet tā dzirkstelīte neuzšķīlās. Tad Staņislavu ar komjaunatnes ceļazīmi pārcēla darbā uz Cēsu koloniju,” atmiņās kavējas Maija.

Mēdz jau teikt, kam lemts būt kopā, tie arī ir. Cēsīs Maijai dzīvoja studiju biedrenes. Viņa      aizbrauca ciemos un aizgāja uz balli parkā. Tur atkal satika Staņislavu. “Sākām tikties, tad jau bija arī romantika. Man bija 25, viņam 29 gadi,  jau arī laiks domāt par ģimeni,” bilst deviņdesmitgadniece. Kāzas tika svinētas Cēsīs, Pionieru namā, jo tā direktore bija draudzene Lūcija Ņefedova. Vedēji bija Putniņi – draudzene Mirdza ar vīru Andri. “Viss notika pēc viņu scenārija. Sanāca arī čigāni. Kāzas bija lustīgas,” smaidot saka Maija.
Darbs kolonijā bija spriedzes pilns, bet Staņislavs Maijai neko daudz par to nestāstījis, tomēr panācis, ka ļauj atgriezties Ieriķu skolā.

Ģimenē auga divas meitas un dēls. Vecāki strādāja, un atvases uzticēja auklītēm.    Ieriķos bija ieradušās vairākas uz Kazahstānu deportētās Pievolgas vāciešu ģimenes. Tās gaidīja radu izsaukumu uz Vāciju un kādu laiku te dzīvoja, un arī strādāja. Viena vāciete, kurai pašai bija vairāki bērni, auklēja Ratnieku bērnus. Par to Staņislavu izsauca uz partijas komiteju, skaidrojot, ka tas nav pieļaujams. Viņš    atbildējis: “Kamēr Ieriķos nav bērnudārza, lai mēs varētu strādāt, kā citādi darīt?”    Pamazām vācieši cits pēc cita aizbrauca. Tā kā skola bija šefi Līgatnes kopsaimniecībai un tai Ratniekos bija nedēļas bērnudārzs, mazajiem ieriķiešiem izdevās dabūt vietas.

Katram laikam savs

“Biju nostrādājusi skolā 24 gadus,    un mani uzaicināja Cēsu rajona Izglītības nodaļā būt par      krievu valodas metodiķi. Tolaik krievu valodai tika pievērsta īpaša uzmanība. Tika iekārtoti krievu valodas kabineti, krievu valodas skolotājiem bija piemaksa,” stāsta Maija un atzīst, ka tie septiņi gadi bijuši pasaules paplašināšanas laiks. Bija iespēja Latvijas delegācijā braukt pieredzes apmaiņā daudzviet Padomju Savienībā, arī uz sociālistiskajām valstīm. “Bet no Ieriķu skolas neaizgāju, tāpat bija dažas stundas nedēļā. Kad atgriezos pavisam, biju bibliotekāre, mācīju folkloru. Ieriķiešu lepnums ir Voldemārs Stelbergs. Piemiņas akmens, kurā vārdi “Spīguļo, saulīt!” atgādina par latviskām vērtībām. Par viņu ikvienam ir jāzina,” saka pensionētā skolotāja.    Līdztekus tam Maija gadiem vākusi materiālus gan par    Ieriķu skolu, gan apkārtnes vēsturi, izzinājusi ieriķiešu dzīvesstāstus. Nākamajām paaudzēm būs, kur gūt piederības pamatu.

Tik daudz var pagūt

Maija nekad nav vairījusies no visdažākajiem sabiedriskajiem pienākumiem, un padomju gados tādi bija ik uz soļa. Kolhozā vadījusi politpulciņu, skaitījusi iedzīvotāju saimniecībās lopus, vadājusi pa mājām aicinājumus uz vēlēšanām. Daudzus gadus Maija un Staņislavs dziedāja Līgatnes korī. Stāstot par Dziesmu svētkiem, bijušajai koristei acīs sariešas asaras. Sirsnīgas atmiņas ir par pensionāru klubu “Spēk­avots”.

“Tik daudz kas 52 darba gados    un mūžā noticis, mainījies. Priecājos par bērniem, mazbērniem, būs arī mazmazbērniņš. Vēl daudz gribas izdarīt. Žēl, ka no tiem, ar ko kopā strādājām, palikuši vien daži. Pavasaris atkal dod spēku,” saka pensionētā skolotāja Maija Ratniece.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
7

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
37

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
116

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
120

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
400

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
116

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Tautas balss

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
12
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Uzšļāc ūdeni un dubļus

16:57
26.04.2024
12
Druva raksta:

“Regulāri nākas iet Cēsīs zem dzelzceļa tilta. Kad līst lietus, dubļains, gan to nevienam neiesaku. Uz galvas pilēs ūdens un mašīnas nošķiedīs. Ietve tur tik šaura, grūti izmainīties ar pretimnācēju, kur nu vēl pamukt kaut kur, kad brauc mašīna. Vai kāds saskaitījis, cik cilvēku kājām ik dienu iziet pa šo vietu? Žēl ģimnāzistu, kuri dosies […]

Operatīvi, atsaucīgi un laipni

16:56
26.04.2024
8
Druva raksta:

“Sirsnīgs paldies ārstes Sprindules prakses medicīnas māsai Irīnai, viņa bija ļoti atsaucīga un ātri nokārtoja, lai tieku pie vajadzīgajiem medikamentiem, kad man pasliktinājās pašsajūta. Un milzīgs paldies arī māsiņai Lindai, kas nāca pie manis mājās, vēnā ievadīja zāles, katru reizi mērīja asinsspiedienu, vienmēr izjautāja, kā jūtos, bija ļoti laipna, atsaucīga. Domāju, tā darbu vajadzētu darīt […]

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
35
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Sludinājumi