Raksti

Dzīves stils

“Mēs dzīvosim Latvijā”

Andris un Irina.
Foto: no albuma

Sociālajos medijos Latvijā pirms mēneša karstas diskusijas izraisīja Maskavā dzīvojošā latviešu aktiera Andra Lielā sacītais Krievijas propagandas televīzijas kanāla NTV raidījumā “Tikšanās vieta” (Место встречи).

Šis Krievijas TV kanāls ir reģistrēts Lielbritānijā, agrāk bija brīvi skatāms arī Latvijā un pazīstams ar skaļām diskusijām, kas var beigties arī ar plūktiņu. Politikas vērotāji teic, ka uz raidījumiem reizēm tiek aicināti arī cilvēki, kuri neatbalsta vai sakās neatbalstām Krievijas politiku un Putina uzskatus, lai radītu objektivitātes ilūziju. Tā teikt, tiek demonstrēts: nav patiesība, ka Krievijā ir cenzūra un atļauts tikai viens, “pareizais”, viedoklis.

Andris Lielais neslēpa, ka ir pret karu, pret Putinu un viņa politiku, strīdoties ne tikai ar raidījuma vadītāju Andreju Norkinu, bet arī vēl vienu raidījuma viesi, propagandas žurnālistu Andreju Sidor­čiku. Strīds gandrīz nonāca līdz fiziskam konfliktam, un Andrim Lielajam tikai izteikti pārmetumi gan par latviešu aktiera dubultpilsonību, gan par leģionāriem, sakot, ka Latvijā esesieši joprojām varot brīvi iet gājienos.

Diskusijas sociālajos tīklos izraisīja aktiera rīcības pretrunīgais vērtējums. Vieni priecājās par viņa nostāju, drosmi un atklātību, otri šaubījās, vai viss ir tik vienkārši, un vaicāja, kādēļ nu jau vairāk nekā četrdesmit gadus aktieris dzīvo Maskavā, ja viņam nav pieņemama Putina politika. Cilvēki arī vaicāja, vai tikai tā nav iestudēta loma, jo viņu taču pēc tam neapcietināja! Redakcija nolēma to visu pajautāt Andrim Lielajam pašam, un gan jau laiks un notikumi parādīs Who is Who? Jāpiebilst, ka jau vairākas dienas pēc sarunas vēlreiz sazinājos ar Andri Lielo un izrādījās, viņš tomēr nolēmis pārcelties uz Latviju kopā ar sievu un jaunāko dēlu, jo dažādu apstākļu dēļ pārējā ģimene to nevar izdarīt uzreiz un vienkārši. Arī Andrim pašam tas prasīs laiku kaut vai ārzemju pasu un vīzu dēļ, kas nav nokārtojamas dažās dienās.

– Piedzimāt un izaugāt Latvijā?
– Esmu rīdzinieks. Mācījos Konservatorijas Teātra fakultātē, 7. Dailes studijā, bet studijas Latvijā nepabeidzu, pēc otrā kursa aizgāju mācīties uz Maskavu, Vissavienības Valsts kinemato­grāfijas institūtu. Rīgā tas bija teātra aktieru kurss, bet es jau 1970. gadā nospēlēju galveno lomu filmā “Vārnu ielas republika”, spēlēju Lūrihu. Man toreiz bija 13 gadi. Pēc otrā kursa pabeigšanas runāju ar kursa vadītāju Arnoldu Liniņu un mēs abi secinājām, ka teātrī man pārāk ilgi būtu jāgaida uz kādām galvenajām lomām, jo bija daudz talantīgu puišu, kuri bija vecāki par mani un kuri jau bija izcīnījuši savu vietu. Tādēļ man labāk braukt uz Maskavu un mācīties par kinoaktieri. 1980. gadā atbraucu uz Maskavu, noliku visus iestājeksāmenus uz teicami un iestājos. Te satiku nākamo sievu, iemīlējāmies, un tā arī paliku Maskavā. Es reizēm saku, ka mēs ar Irinu esam Maskavas iekarotāji, jo viņa ir no Ukrainas. Viņa Maskavas Universitātē beidza Filozofijas fakultāti un pēc tam Maskavas teātra institūtā aktieru kursu. Mēs iepazināmies teātra studijā, kuras vadītājs bija Oļegs Tabakovs, toreiz slavens aktieris. Es spēlēju Antoniju, viņa – Kleopatru, un tā mēs iemīlējāmies. Uz Ukrainu nebija jēgas braukt, bet uz Latviju arī īsti negribējām, jo viņa neprata latviešu valodu. Maskavā man veicās, sākās perestroika, jaunas vēsmas, un tā es paliku.

– Jums ir liela ģimene?
– Man Maskavā ir divi dēli un divi mazbērniņi. Jaunākais dēls vēl dzīvo kopā ar mani un sievu.

– Palikāt Maskavā un ne reizes neesat domājis par atgriešanos?
– Vairākas reizes esmu mēģinājis atgriezties Latvijā, bet nav izdevies. Esmu Latvijā filmējies vēl vairākās filmās – “Vajadzīga soliste”, kopā ar Artmani vienā detektīvā -, bet man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Maskavā mani vairāk novērtēja un cienīja kā aktieri, darba vienmēr pietika, jo tādu kā es, eiropiešu stila aktieru gan vizuāli, gan mentāli, Krievijā ir maz. Tagad gan esmu kļuvis par persona non grata, jo savu nostāju pret karu tā īpaši neesmu slēpis jau kopš brīža, kad Ukraina zaudēja Krimu un sākās Donbasa notikumi. Pēc 6. aprīļa raidījuma manai septiņu minūšu runai raidījumā Facebook ir divarpus miljonu skatījumu. No Krievijas atbalstītāju ir daudz mazāk, jo cilvēki vienkārši baidās nostāties pret karu, tas draud ar kriminālatbildību. Domāju, ka mani vēl glābj Latvijas pase. Nekad neesmu bijis nodevējs, vienmēr esmu bijis atklāts pretinieks. Redziet, krievi necieš nodevējus, tos, kas bijuši kopā ar viņiem, bet tad nostājas pretējā pusē, bet atzīst atklātus pretiniekus. Krievijai vislabākās attiecības ir ar tām valstīm, ar kurām ir bijuši kari, ar Vāciju ir labas attiecības, pēc vāciešiem uzreiz ir somi.

– Vai attiecībām ar Vāciju patiesībā nav darījuma raksturs, kam nav saistību ar uzskatiem un morāli? Galvenais ir nauda, un ir vienalga, pēc kā tā smaržo. Savu attieksmi Vācija sāka mainīt, kad visiem kļuva redzama kara patiesā seja.
– Jā, tā ir, Vācija ir ļoti ieinteresēta Krievijas izejvielās, savukārt Krievija ir ieinteresēta Vācijas tehnoloģijās. Pēc tā NTV raidījuma ieraksta pirmais jautājums bija – vai vēl esat brīvībā? Un otrais jautājums – vai vēl esat dzīvs?

– Izrādās, esat gan brīvībā, gan dzīvs.
– Jā, es esmu, un tas ir interesanti, bet tā jau nebija pirmā, bet pēdējā reize, kad publiski esmu pateicis, ko domāju. Esmu bijis pie Solovjova, kurš ir Krievijas Gēbelss, un tur aizstāvēju latviešu leģionāru pieminekli Zede­l­gelmā Beļģijā. Stāstīju par atšķirību starp esesiešiem un latviešu leģionu, un man izdevās pateikt ļoti daudz. Tai pārraidei Youtube bija 3,5 miljoni skatījumu, bet tas nebija tik milzīgs izaicinājums pret ar likumu ieviesto kārtību, tas nebija tāds risks kā tagad sacītais par karu Ukrainā. Tomēr es gan nedomāju, ka manai brīvībai un dzīvībai pašlaik ir tāds liels risks. Es neaicinu nevienu nogalināt, esmu uzstājies pret vardarbību.

– Kad piekritāt piedalīties pēdējā diskusijā, bija taču ­skai­drs, kāda būs NTV nostāja šajā jautā­jumā. Jūs tie­šām nebai­dāties?
– Es atgriezīšos pie tā, ko jau teicu: krievi atzīst tiešu nostāju, viņi necieš, ja turat pigu kabatā. Es nekad savu attieksmi neesmu slēpis, un tā gluži nav, ka man nav bail, saprotu visus riskus, bet ar ko esmu labāks, ja gribu palīdzēt situācijai kļūt normālākai, bet klusēšu, sargāšos? Esmu pārvarējis bailes, saprotu, ka varu izdarīt tik, cik varu, un necenšos paveikt to, kas nav manos spēkos. Mans tiešais pienākums cilvēkiem, ar kuriem es neesmu vienisprātis, ir to pateikt acīs. Lai viņi atspēko manis teikto, ja var, lai pierāda, ka viņu vardarbība nes mieru. Ja par to, ka ir taču skaidrs, ka tādiem raidījumiem ir scenārijs un tajos ir izdevīgi piedalīties, arī tā mēdz sacīt, tad es to scenāriju gribētu redzēt un gribētu to lielo naudu beidzot… Krievijai vajadzētu būt kā piemēram visai pasaulei, ka cilvēki var labi dzīvot, neuzspiežot kaimiņiem savu gribu. Šobrīd notiek otrādi, Krievija rāda spēku un zaudē visās frontēs. Nešaubos, ka agri vai vēlu Krievija atjēgsies. Esmu redzējis Krieviju deviņdesmitajos gados, kad bija Gorba­čovs un Jeļcins un viss mainījās. Stabilā Padomju Savienība sabruka manu acu priekšā dažās dienās. Tobrīd Mas­kavā strādāju amerikāņu kom­pā­nijai CBS par reportieri, tāpat Latvijā redzēju Atmodas kustību. Es neuztraucos par to, ka Latvijā šobrīd viss nav kārtībā, jo zinu, ka kritiskā brīdī latvieši pratīs savākties un sevi aizstāvēt. Tāpat es ticu demokrātiskās Krie­vijas uzvarai, tā ir neizbēgama, pat ja tas notiks caur kapitālu kapitulāciju.

– Nopietni sociologi saka, ka formālais 80 procentu atbalsts Putinam un viņa politikai neatbilst patiesībai, jo cilvēki baidās teikt to, ko viņi domā, bet vismaz puse iedzīvotāju Putinu atbalsta gan. Kāds ir jūsu iespaids par atbalstu Putinam un viņa politikai?
– Es teiktu, ka atbalsta vairāk par pusi, bet viņiem jau nav, kur dēties. Krievijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm ir vajadzīgas ārzemju pases, lai varētu braukt uz citām valstīm, un tās ir saņēmuši aptuveni septiņi procenti iedzīvotāju, un no tiem savukārt kādi procenti divi jebkad ir bijuši ārzemēs, un arī viņi lielāko tiesu ir bijuši Ēģiptē vai Turcijā, nevis Eiropas valstīs. Tā ir dabiska reakcija: krīzes laikā apvienoties ap savu varu, valdību. Viņiem jau nav neviena cita, ko atbalstīt.
Dziļāk Krievijā sociālais stāvoklis ir tik nožēlojams, ka karš vieniem ir iespēja nopelnīt naudu, citiem – apskatīt pasauli. Mātes tāpēc pat pamudina dēlus doties karā, jo zina: vai nu dēls atgriezīsies kā varonis ar medaļām un viņam būs laba pensija, vai viņš kritīs un viņas saņems nāves naudu. Jebkurā gadījumā dēls kļūs nozīmīgs, un viņš jau neiet karot, viņš iet atbrīvot. Tā ir Bizantija.

– Ir bažas, ka Putins, jūtot, ka zaudē, var nolemt aptuveni tā: labi, es iešu bojā, bet jūs visi mirsiet kopā ar mani! Vai tā tiešām varētu būt?
– Jā, viņš šos uzskatus nav slēpis un ir teicis pietiekami atklātā veidā – jūs visi nomirsiet, bet mēs nokļūsim paradīzē! Es vienīgi varu brīdināt – ja kritīs Ukraina, Latvija būs nākamā.

– Jūs tomēr tagad nolēmāt pārcelties uz Latviju?
– Jā, tas nebūs vienkārši, jāmeklē, kur dzīvot. Māte mums ar māsu atstāja mantojumā zemi Jūr­malā. Mēs to sadalījām, māsas pusē ir vasarnīca, man ir zeme. Tātad jādomā, kā man īpašumu mainīt vai pārdot, lai iegādātos dzīvokli, nebūs arī vienkārši pārdot dzīvokli Maskavā, jo Krievijā ir dažādi finanšu ierobežojumi. Turklāt pēc 6. aprīļa raidījuma pret mani sākuši vērst zināmas finanšu sankcijas, man bloķēti konti. Gluži negaidot palīgā ir nākuši draugi un pazīstami cilvēki, kuri nodibināja fondu, lai manai ģimenei būtu līdzekļi un mēs varētu pārcelties. Pēc tam fonds atbalstīs arī citus latviešus, kuri vēlēsies pārcelties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *