Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Alīna, Sandris, Rūsiņš

Mājdzemdības – grūtas, bet skaistas

Kristīne Lāce
13:18
27.08.2020
7
Lauma 1

Laumas un Ivara ģimenē pirms septiņiem mēnešiem pasaulē nāca dēls Kristers. Ģimene izvēlējās mājdzemdības. Lielais notikums un pandēmija ģimenes dzīvi apgrieza kājām gaisā. Ivars šobrīd ir Īrijā, bet Lauma – Latvijā.

Lauma ir vaivēniete, no Rīdzenes, bet Ivara dzimtā puse ir Valmiera. Abiem ir bērni no citām attiecībām. Laumas pirmais bērns Emīls (8) arī dzimis mājdzemdībās, tāpēc arī otro vēlējusies dzemdēt līdzīgā gaisotnē. “Īrijā mājdzemdības nav populāras. Interesējos tur par šādu iespēju, bet nevarēju tuvumā atrast vecmāti, kura būtu gatava pieņemt bērnu mājās, tad lēmu par labu Latvijai. Biju izplānojusi, kad bērniņš apvelsies, braukšu atpakaļ uz Īriju, bet pandēmija visu apgrieza kājām gaisā. Mēs esam Latvijā, bet mans draugs un Kristera tētis ir Īrijā,” atklāj Lauma.

Grūtniecība Laumai aizritējusi ļoti mierīgi. Kristera mamma stāsta, ka bijuši spēcīgi emociju uzliesmojumi: vienu brīdi varējusi priecāties, bet citā jau dusmoties vai raudāt. Smaidot Lauma stāsta: “Bija vēlme pēc nesavienojamām lietām – pēc salda un skāba kopā. Es varēju ēst marinētu gurķi ar saldējumu.”

Līdz grūtniecības septītajam mēnesim Lauma strādājusi Īrijā, bet novembra beigās ar dēlu Emīlu atgriezusies Latvijā. “Īru dakteru noteiktais dzemdību datums bija 31.decembris, bet manas vecmātes Rudītes – 2.janvāris. Do­mājām, būs mums Jaunā gada pārsteigums. Draugs bija paņēmis atvaļinājumu ar laika rezervi un atbraucis pie mums uz Latviju, lai sagaidītu dēlu. Tomēr bērniņš nesteidzās. 10.janvāra vakarā izdzēru glāzi sarkanvīna, ļoti kārojās. Bija Pilnmēness, atcerējos vecmātes teikto, ka tas veicina dzemdības. Pēc vīna bija patīkams miers, un devos gulēt. Pie­cos no rīta pamodos, jutu, ka noplūduši augļūdeņi. Zvanīju vecmātei un devos uz Beverīnas novada mājām “Jaunpalejas”. Tur ir sabiedriskā labuma biedrība “Ģi­menes Šūpulis”, kas sniedz patvērumu grūtībās nonākušām, vientuļām grūtniecēm, sniedz izglītojošu atbalstu ikvienai sievietei gaidībās un piedāvā drošu, atbalstošu vidi ģimenēm plānotu mājdzemdību piedzīvošanai.” Pa­pildinot sacīto, Lauma bilst: “Cil­vēki bieži domā, ka mājdzemdības notiek tikai savās mājās, bet ne vienmēr apstākļi to ļauj, tāpēc ir izveidota šāda vieta.”

Kristera mamma atminas, ka 11.janvāris bijis auksts. “Aiz­brau­cām uz “Jaunpalejām”, tur nebija kurināts, jo māja bija tukša. Kamēr man bija kontrakcijas, telpu sakurinājām siltu. Tur ir patīkama un omulīga vide – kā mājās. Mājdzemdību process ir dabīgs. Lai atslābinātos, dod homeopātiskos graudiņus. Atzīšos, dzemdības nav vieglas, process netiek stimulēts, viss tiek izdzīvots dabiski. Tas ir grūti, bet tajā pašā laikā ļoti skaisti.”

Kaut gan tieši 11.janvārī Ivaram bija biļete lidojumam uz Īriju, Kristera tētis piedalījies dzemdībās, aviobiļeti izdevās samainīt uz nākamo dienu. Dzem­dībās piedalījās arī Laumas māsa un draudzene, lai būtu lielāks atbalsta spēks. “Ivars pēdējā brīdī izgāja ārā un sēdēja mašīnā. Vi­ņam esot bijis grūti noskatīties, jo nezinājis, kā palīdzēt. Es ļāvu brīvi izvēlēties. Biju kliegusi tik skaļi, ka Ivars to dzirdējis automašīnā,” smaidot atklāj Lauma.

Kristers piedzima 11.janvārī plkst.13.13. Puika bija 3,36 kg smags un 56 cm garš. “Ivars ir dzimis piektdienā, 13.datumā, sākotnēji domājām, ka Kristers arī gribēs piedzimt kā tētis. Nepiedzima 13.datumā, bet tradīciju ar skaitli 13 turpina,” smaidot atklāj Lauma.

Par sajūtām, kad rokās ielika dēliņu, Lauma dalās: “Sev pateicu – es to izdarīju! Biju ļoti laimīga un vēlējos no prieka raudāt, bet nespēju, jo nogurums darīja savu. Turēju rokās, skatījos un brīnījos, cik dēliņš skaists – kā mākslas darbs. Esmu laimīga, ka man ir dēls Kristers. Viņš ir brīnišķīgs puisēns, kurš priecē mūsu sirdis katru dienu. Arī Ivars bija priecīgs un laimīgs, turot rokās dēlu. Kad redzēju viņus abus kopā, manī bija skumjas, jo zināju, ka Ivars tūlīt lidos prom. Baudīju mirkli, cik bija dots.”

Dzīve pēc Kristera nākšanas pasaulē bija citāda, nekā plānots. “Kristers sākotnēji gulēja nemierīgi, mazulim ir iedzimti vielmaiņas traucējumi. Viņam visa mūža garumā būs jāievēro speciāla diēta, kurā produkti un dienas porcijas tiek stingri kontrolētas. Tas man bija liels pārdzīvojums, krūts piens pazuda jau otrajā mēnesī. Krūts barošana man ir svarīga, jo tā nodrošina mazulim ne tikai pilnvērtīgu uzturu, bet arī sniedz vajadzīgo tuvības, siltuma un drošības sajūtu. Zīdīšana nostiprina emocionālo saikni starp māti un bērnu, tādēļ ir grūti tikt pāri tam , ka piens pazuda. Esmu pateicīga savai mammai, kura ikdienā man palīdz,” atklāj Lauma.
Arī lielais brālis Emīls ir priecīgs par brālīti, pieskata un palīdz. Lauma ar smaidu sejā stāsta: “Viņš jau sen man prasīja brālīti vai māsiņu – nu tad beidzot ir!”
Lauma atklāj, ka pirms pāris nedēļām Ivars bija atlidojis apciemot dēlu: “Tā bija saviļņojoša tikšanās, viņš dēlu nebija redzējis pusgadu. Ar asarām acīs atkal aizlidoja, bet Kristers ir spēcīgs stimuls, lai visi kopā dzīvotu Latvijā, Ivaram visi dzīves mērķi ir saistīti ar dzimteni.”

Par mājdzemdībām Lauma atklāj: “Ne visas sievietes var dzemdēt mājās, ir tādas, kurām veselība neļauj, jādzemdē staci­onārā. Esmu lasījusi daudzu sieviešu stāstus par mājdzemdībām, un tie iedvesmo, tas ir brīnišķīgs piedzīvojums. Ir tāda profesija dūlas – sievietes, kuras nodrošina fizisko, emocionālo un informatīvo atbalstu grūtniecības laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā. Manas “nesertificētās” dūlas bija māsa un labākā draudzene. Manuprāt, profesija ir ļoti spēcīga, jo nezinu, vai kura katra to spētu. Ir grūti piedzemdēt bērnu bez medicīniskas palīdzības, bet tas nav neiespējami!”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
102

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
118

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
376

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
115

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi