Raksti

Dzīves stils

Lielākā māksla ir atrast līdzsvaru

TEMATISKI. Ģimene labprāt katru gadu īsteno tematisku fotosesiju.
Foto: no albuma

Madaras un Edgara Siliņu ģimenē aug trīs bērni. Deviņgadīgais Otto mācās Cēsu 1. pamatskolas 3. klasē, bet piecgadīgā Dārta un trīs gadus jaunā Rasa apmeklē bērnudārzu.

Tā kā no šīs nedēļas 1. pamatskolā visiem bērniem uz laiku sākas attālinātās mācības, saruna gluži neviļus aizsākas ar to, jo abi vecāki strādā pilnas slodzes darbu – Madara ir SIA “Cēsu alus” pildītavas vadītāja, Edgars SIA “Dores fabrika” montāžas brigādes vadītājs. Nozīmīgākās atbalsta personas abiem ir vecvecāki un auklīte. Madara un Edgars ļoti novērtē, ka viņiem ir gan vecvecāki, pie kuriem Otto var palikt attālināto mācību laikā, kamēr vecāki darbā, gan arī līdz šim bija auklīte, kura palīdzēja risināt organizatoriskos jautājumus. Taču, ņemot vērē auklītes cienījamos gadus un situāciju ar “Covid-19” izplatību, izlemts, ka viņai tiks dots atvaļinājums.

Aktīvi arī ārpus mācību iestādēm

Vecākiem patīk, ka bērni ir aktīvi un daudzpusīgi, tāpēc Otto skolā spēlē klavieres un četras reizes nedēļā apmeklē hokeja treniņus. Dārta mācās baleta pulciņā, un arī Rasa ir aizvadījusi pirmās baleta nodarbības, lai saprastu, vai arī viņa vēlas to apgūt. Tā kā hokeja treniņi notiek Valmierā, cēsnieki, jauno hokejistu vecāki, sadarbojas, kurš kuru dienu iesaistīsies bērnu izvadāšanā uz treniņu.
Madara vērtē, ka Cēsis ir ērta pilsēta ģimenēm ar bērniem: “Cēsīs ir vieglāk, nekā būtu, piemēram, Rīgā. Te viss ir viegli izstaigājams, vecākais dēls jau var patstāvīgi nākt no skolas, pat braukšana uz citu pilsētu – Valmieru – aizņem tikai 30 minūtes.”

Vecākajam dēlam ir telefons, bet vecāki limitē tā lietošanu, kā arī pievērš uzmanību tam, ko dēls tālrunī vēlas darīt. Madara atzīst: “Ne vienmēr bērns spējīgs izvērtēt un saprast saturu lietotnei, kas viņu ieinteresējusi, tāpēc ir labi, ka vecāki var iesaistīties.” Mamma arī teic, ka priecātos, ja arī attālināto mācību laikā mazāk uzdevumu būtu jāpilda datorā, bērniem ir pieejamas grāmatas un burtnīcas, un ne vienmēr visu vajag darīt digitāli. Bet pats Otto atklāj, ka viņam labāk patīk iet uz skolu, nekā mācīties attālināti.

Domājot par dēla skolas gaitām, Madara teic, ka neizvirza prasību visos priekšmetos gūt izcilu vērtējumu: “Ja viņš iemācās tā, lai saņemtu atzīmi no septiņi līdz 10, man tas šķiet labi. Bet mums ir svarīgi, ka bērns darbojas arī ārpus skolas. Pat ja dēls nebūs profesionāls hokejists, treniņi dod daudz būtisku prasmju, kas noder dzīvē: savu interešu attīstīšanu, pašdisciplīnu, strādāšanu komandā, neatlaidību, koncentrēšanos, spēju tikt galā ar dažādām situācijām. Bet tikpat labi tas var nākotnē būt viņa darbs vai hobijs. Arī mūzikas instrumenta apgūšana ikvienam nāk tikai par labu. Turklāt mūzika, izpratne, kas ir koncerts, mākslinieka cienīšana, arī tās ir būtiskas prasmes, kuru mūsdienās bieži pietrūkst.”

Arī tētis uzsver, ka vēlas, lai bērni ir fiziski aktīvi, ne mājās sēdētāji un čīkstētāji. Madara piebilst: “Mums kā vecākiem ir jāmāk ieraudzīt, kas katram bērnam ir tas īpašais, kas padodas, interesē, kur viņu ievirzīt. Dēls izmēģināja gan brīvo cīņu, gan citus sporta veidus, bet vistuvākie viņam ir hokejs, futbols un riteņbraukšana. Dārtai ļoti patīk balets, tāpat viss, kas ir rozā, tādas meitenīgas un sieviešu lietiņas. Rasai, izskatās, balets nebūs tik tuvs kā māsai, savukārt, kad gājām gar Vienības laukumu, viņa varēja ilgi skatīties, kā traktori taisīja ielu, tas viņu patiešām aizrāva.”

Laiks bērniem, sev un hobijiem

Lielākais izaicinājums kā daudzbērnu ģimenei ir atrast laiku sev, draugiem, saviem vaļaspriekiem. Edgaram patīk makšķerēt, Madarai – aktīvi pavadīt laiku dabā, sportot. Madara atzīst: “Ja līdzsvara nav, veidojas disbalanss, cilvēks kļūst nervozs, tad laimīgs nav neviens.”

Vecāki priecājas, ka bērni paaugušies un dzīve kļuvusi vieglāk organizējama. Tētis teic: “Kad bērnam jau ir trīs gadi, tas ir pavisam citādāk, nekā tad, kad mazulim vēl tikai gadiņš un nemitīgi nepieciešamas rūpes.” Mamma ar smaidu piebilst: “Šajā laikā jau var sākt dzīvot, plānot un ierēķināt laiku arī sev, savām lietām.” Tāpat vecāki piedomā par laiku, ko veltīt katram bērnam atsevišķi, izvērtē, kur bērnus ņemt līdzi vai kur noderīgi būt tikai dēlam vai lielākajai meitai. Tā mamma ar dēlu pirmajā septembrī divatā izstaigāja Cēsu viduslaiku pils torņus, uzzināja vairāk par pils vēsturi. Madara teic: “Jaunākajām meitenēm tas vēl nebūtu interesanti, bet dēlam bija tieši laikā.” Savukārt pērn valsts svētkos vecākā meita paņemta līdzi uz grupas “Rakstu raksti” koncertu, kas viņai paticis. Izlemjot, kurp doties, vecāki piedomā, lai to var izdarīt bez lieka stresa, skriešanas, gūstot no tā gandarījumu.

Svētku tradīcijas

No laika, kad ģimene gaidīja pirmo bērniņu, viena no ģimenes skaistajām tradīcijām ir vismaz reizi gadā rīkot tādu fotosesiju, lai tā gan paliek atmiņām, gan arī lai ir skaistas bildes, ko kopā ar ikdienā notvertajiem īpašajiem mirkļiem ievietot kalendārā, kas tiek dāvināts vecvecākiem un kur tiek atzīmētas arī visas radu svētku dienas. Madara gan atzīst: “Lai šādas fotosesijas izdotos, tās mērķtiecīgi jāieplāno. Mēģinām katru reizi izdomāt kādu noteiktu tematiku, lai pašiem ir interesanti.”

Tāpat ģimene plašā radu lokā svin Ziemassvētkus, tad visi satiekas, bērni uzstājas ar priekšnesumiem, atnāk arī Ziemassvētku vecītis. Protams, tuvākais laiks rādīs, vai šāda iespēja būs arī šogad. Tomēr Madara teic: “Jebkurā gadījumā svētku noskaņas radīšanai vienmēr rotājam māju ar spuldzīšu virtenēm, vīrieši brauc pēc eglītes, nevaram iedomāties, ka varētu notikt kā citādi.” Lai gan tiek padomāts arī par dāvanām, vecāki teic, ka neiespringst par tām, jo būtiskākais ir satikšanās prieks.

Ģimene labprāt ceļo, šogad gan ceļojumu plāni bija jāpārskata. Brīdi pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas ģimene bija plānojusi uz vairākām dienām doties ikgadējā izbraucienā uz kādu no akvaparkiem, bet situācija pavasarī ieviesa korekcijas. Arī domas par tālākiem ceļojumiem atliktas, lai gan vēl gada sākumā bija nolemts, ka bērni paaugušies un visi varētu izbaudīt ceļotprieku.

Trīs bērni – ideāli

Atbildot uz jautājumu, cik kuplu ģimeni vecāki bija iecerējuši, Madara teic: “Mēs ar brāli bijām divi, man gribējās, lai ir trīs bērniņi, jo šķiet, ka trīs ir tāds ideāls – kā trijstūris, kur var dzīvoties ar vienu brāli vai māsu, tad otru, tas ļauj iemācīties kooperēties, apgūt zaudējuma izjūtas, atrast kopīgās intereses. Tāpat kā tas notiek pieaugušo dzīvē.” Lai gan nekad nevar teikt nekad, Madara un Edgars ģimenes pieaugumu paš­laik neplāno, atzīstot, ka pirmie gadi ar maziem bērniem nebūt nav viegli. Madara secina: “Ta­gad varu mierīgi arī ar dēlu kaut kur divatā aiziet, bet, kad māsas bija mazākas, tīri fiziski viņām bija jāvelta vairāk laika, bet tas nenozīmēja, ka dēlam nevajag laiku, kas veltīts tikai viņam.” Otto, kurš tāpat kā māsas ik pa brīdim dārzā pievienojas sarunai, gan atklāj, ka labprāt gribētu vēl brālīti. Bet tagad viņam patīk ar ģimeni likt puzles.

Madara par nozīmīgu ieguvumu uzskata iespēju šogad apmeklēt fonda “Plecs” vecāku izglītības programmu (VIP): “Tas bija veids, kā gūt jaunu skatījumu, saprast, kāda ir mūsu ģimenes ikdiena. Ģimenē esmu ieviesusi vairākus no programmas ieteikumiem –it kā nelielas nianses, kas tik daudz ko maina, lai bērns justos novērtēts, lai nepiespiesti izdarītu to, ko mēs vēlamies.” Madara vērtē, ka katra bērna ienākšana ģimenē vecākiem ļauj apgūt ko jaunu: “Mums jāmainās pašiem, jāmeklē jaunas prasmes, jo, kas der vienam, otram pavisam neder.”
Savukārt, domājot par laiku divatā, vecāki gan atzīst, ka daudz tā nesanāk, tomēr abi piedomājot pie tā, lai aizietu uz kafejnīcu, kādu koncertu, tāpat uz draugu kāzām abi devās divatā. Domājot par pēdējo reizi, kad abi bija devušies kaut kur divatā, Edgars pirmais atceras, ka “Fonoklubā” bija aizgājuši uz stāstu vakaru par ceļojumu apkārt pasaulei. Edgars teic: “Tas bija ļoti labs vakars!” Un Madara piekrīt: “Jā, atpakaļceļā vēl iegājām picērijā un, baudot vakaru, kājām devāmies mājās.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *