Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Alīna, Sandris, Rūsiņš

Liekas, pasaule uz brīdi apstājusies

Kristīne Lāce
08:13
01.05.2020
1
Jana 1

Jana un Edvīns Karņicki februāra beigās pasaulē sagaidīja pirmdzimto – Gustavu. Dēlam ir divi mēneši, un jaunie vecāki ir apraduši ar situāciju, ka mazais ģimenē ir noteicējs.

Jana un Edvīns ir dzimuši un dzīvo Rīgā. Jaunās māmiņas dzīves ceļi veduši uz Cēsīm, kur uzaugusi un skolojusies, bet tagad Cēsīs bieži viesojas vecāku mājās un cer, ka vecumdienas varēs pavadīt šajā pusē.

Gustava vecāki iepazinušies internetā. Ilgu laiku komunicējuši un sapratuši, ka ir “uz viena viļņa”. Par pirmo tikšanos klātienē ar vīru Jana stāsta: “Ilgi baidījos ar Edvīnu satikties, nezinu, kādēļ. Bet tad, kad satikāmies, bija abpusējs “klikšķis”. Kopā esam nedaudz vairāk par pieciem gadiem, no tiem laulājušies esam kopš pagājušā gada augusta.”

Jana dalās sajūtās par brīdi, kad uzzinājusi, ka ir pirmdzimtā gaidībās: “Tas bija neaprakstāmi – prieka asaras, neliels šoks un neziņa no gaidāmā. Bērnu plānojām jau ilgi, tāpēc emocijas bija tikai pozitīvas. Ne vienmēr bērns piesakās tad, kad mēs to vēlamies. Ieņemt bērniņu centāmies jau gadu, trīs mēnešus pirms kāzām saņēmām pozitīvu ziņu. Līdz ar to Gustavs jau bija kopā ar mums mūsu nozīmīgajā dienā – kāzu dienā.”
Grūtniecība noritēja labi, visi izmeklējumu rādītāji bija perfekti. Pati šo laiku varētu sadalīt trīs lielos blokos: nogurums, enerģija un atkal nogurums, un bezspēks. Grūtniecības sākumā bija liels nogurums, varēju aizmigt jebkurā brīdī un vietā neatkarīgi no apstākļiem. Vidus posms bija lielisks, jo saņēmu enerģijas pieplūdumu un varēju “gāzt kalnus”: kārtoju un tīrīju māju, pirku bērna pūriņu utt. Pēdējos divus mēnešus mani apkārtmēri un vēders bija lieli, grūtāk bija staigāt, uzvilkt apavus un veikt citus ikdienišķus darbus. Bet visas fiziskās grūtības bija un ir tā vērtas.”
Jaunā māmiņa atzīst, ka pārmaiņas organismā pieņemt bija grūti, jo mainījies ne tikai ķermenis, arī emocijas likušas par sevi manīt. Vienu dienu raudājusi, bet citā priecājusies par apkārt notiekošo.

“Grūtniecības laikā atpūtos maz, jo šķita, ka ļoti daudz jāpa­spēj izdarīt, pirms mazais ierodas pasaulē. Kopā ar vīru apmeklējām seminārus par bērna kopšanu un sagatavošanos dzemdībām. Iesaku visiem jaunajiem vecākiem šādus kursus, ļoti daudz no iegūtajām zināšanām varam pielietot ikdienā,” pauž jaunā māmiņa.

Janai grūtniecības laikā ir bijusi spēcīga iekšējā intuīcija: “Man ļoti kārojās saldumu, daudzi apkārtējie pēc tautas ticējumiem teica, ka gaidāma būs meitiņa, tomēr man sajūta bija cita. Jau pirms ultrasonogrāfijas, kurā noteica arī bērna dzimumu, zināju, ka gaidu dēlu.”

Gustavs nesteidzās ierasties šajā pasaulē. “Dzemdības manam organismam bija liels darbs, izcietu spēcīgas sāpes. Gustavs pasaulē nāca Rīgas Dzemdību namā, kopš iestāšanās nodaļā pagāja 12 stundas, līdz varēju rokās turēt mūsu dēliņu. Viss notika bez starpgadījumiem. Esmu pateicīga vīram, kurš piedalījās dzemdībās un bija kopā ar mani. Atbalsts, ko saņēmu no viņa klātbūtnes, bija nenovērtējams. Arī vīram dzemdību daļa bija smaga, jo nevarēja palīdzēt mazināt sāpes, bet tikai būt blakus. Varu mudināt topošās māmiņas dzemdībās ņemt līdzi savu atbalsta personu – vīru, mammu, māsu, brāli –, nav svarīgi kuru, bet noteikti novērtēsiet to procesa gaitā,” pārdomās dalās Jana.

“To, ko sieviete izjūt, pirmo reizi rokās turot savu bērnu, nevar izstāstīt vārdiem. Emocijas bija dažādas – gan man, gan vīram acīs bija prieka asaras. Tas ir neaprakstāmi, kad skaties uz savu skaistāko bērniņu pasaulē. Brīdī, kad bērnu uzliek uz krūtīm, aizmirstas visas sāpes un pārdzīvojumi. Liekas, ka pasaule uz brīdi apstājas un nekā svarīgāka par ģimeni nav,” pauž jaunā māmiņa.

Tagad jauno vecāku ikdiena pielāgota bērnam – ēst var tad, kad bērns ļauj, gulēt iespējams tad, kad mazulītis guļ. “Gustava pirmajā dzīves mēnesī es viņu guldināju, baroju un mainīju autiņus, tagad atvēlu laiku arī sev – manikīram vai vannošanās procedūrai. Nu jau mēģinām mazuli nodarbināt, cītīgi runājam ar viņu, izmantojam krāsainu aktivitātes paklājiņu ar dažādām formām un dodamies pastaigās,” par ik­die­nas gaitām stāsta Jana. Pa­pildinot sacīto, jaunā māmiņa piebilst: “Vīrs ļoti daudz palīdz. Ja nebūtu viņa, es droši vien būtu sajukusi prātā, jo bērns prasa daudz enerģijas un spēka. Ed­vīnam vislabāk sanāk mazo ieaijāt. Esam atklājuši lielisku instrumentu – fitnesa bumbu. Šūpojo­ties uz tās, Gustavs uzreiz aizmieg. Vīrs palīdz arī mājas darbos, un, kamēr valstī ir ārkārtējā situācija un viņš vairāk ir mājās, ikdiena šķiet daudz vieglāka.

Pašreiz jaunās ģimenes centrs ir dēliņš, bet paies laiks un vecākiem būs jāatgriežas darbā. Janas pamatnodarbošanās saistīta ar banku jomu un kreditēšanas jautājumiem, bet Edvīns darbojas tūrisma nozarē. Par nākotni Jana saka: “Vienmēr esmu vēlējusies atgriezties Cēsīs, bet, ņemot vērā prasības un dzīves apgriezienus, diemžēl šobrīd neredzam plašas darba iespējas savās jomās. Ve­cum­dienās gan vēlētos dzīvot Cēsīs, jo atmiņas par šo pilsētu ir vislabākās – mierīgāks dzīves ritms, svaigs gaiss un, šķiet, pat cilvēki ir pozitīvāki.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
100

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
117

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
374

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
115

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi