Raksti

Dzīves stils

Ļauties piedzīvojumam

Pārsteidzoši un no māla. Pateicoties ieteikumam, ko deva ģimene, pie kuras viesojāmies Nīmā, Francijā, devāmies uz nelielu pilsētiņu. Tajā jau simtiem gadu mājo keramiķi, kuri rada pārsteidzoši skaistus traukus, dekorus un tēlus, tai skaitā šo - omīti ar kaķi.
Foto: Māra Majore - Linē

Ko darīt, ja gribas ceļot, bet, paskatoties makā jeb bankas kontā, saproti, ka īsti to nevari atļauties? Atbilde atkarīga no tā, cik ļoti gribas redzēt citas zemes. Manā ģimenē vēlme ceļot ir lielāka par racionālo secinājumu, ka naudas ir par maz. Tātad – ja jau tik ļoti gribas, tad jāceļo, bet jādara tas taupīgi. Abi ar vīru esam no tiem dullajiem, kuri izvēlas ceļot kopā ar bērniem. Bez viņiem nemaz vairs negribētos, lai gan ceļošana ar bērniem nenoliedzami atšķiras no ceļošanas bez viņiem. Par to varētu tapt atsevišķs raksts, bet šoreiz par ko citu. Rudens sākumā ar ģimeni iesēdāmies auto un vairāk nekā mēnesi ciemojāmies pie draugiem Polijā, Šveicē, Francijā, Spānijā un Beļģijā. Galvenokārt devāmies apciemot draugus, bet, protams, apskatījām arī skaistas un neparastas vietas – gan pilsētas, gan ciematiņus, gan tik dažādo Eiropas dabu.

Ciemošanās pie draugiem ir lieliska, bet, lai viņus apciemotu dažādās valstīs, paiet laiks. Tātad – nepieciešamas naktsmītnes. Mūsu novērojums, ka viesnīcu cenas Eiropā ir palielinājušās. Vēl pirms dažiem gadiem pat tūrisma sezonas laikā mācējām atrast viesnīcas, apartamentus, kuru izmaksas visai mūsu ģimenei bija zem 30 eiro par nakti, turklāt vienmēr meklējam naktsmītnes ar labām atsauksmēm. Tagad ar šādiem kritērijiem cenas sākas no 40 eiro. Cenu pieaugums un grūtības atrast labas naktsmītnes par lētu cenu mūs motivēja meklēt citas iespējas. Vīra brālis, kurš daudz ceļojis, tai skaitā pa Malaiziju un Taizemi vien ar mugursomu mugurā, ieteica pamēģināt couchsurfing. Latviskojot to varētu dēvēt par dīvāna meklēšanu. Kas tad tas ir? Es teiktu – tā ir iespaidīga kopiena vai kustība, kas ceļotāju vidū ir populāra visā pasaulē. Ideja ir vienkārša – ceļotāji paliek pie vietējiem ļaudīm bez maksas! Ja sākotnēji šo redzējām kā iespēju ietaupīt, jau ar pirmo reizi to izmēģinot, sapratām, ka tas ir kas īpašs. Tā ir iespēja satikt jaunus draugus visā pasaulē, iepazīt dažādas kultūras un tradīcijas. To nedrīkst uztvert kā bezmaksas naktsmītni. Tad labāk dīvāna meklēšanu nemaz neizmantot. Jo šis ir stāsts par iepazīšanos, sarunāšanos un ciešu kopā būšanu.

Interneta vietnē couchsurfing.com iespējams atrast cilvēkus teju itin visur – tik ieraksti, kurā pilsētā meklē cilvēkus, kuri ir ar mieru ceļotājus uzņemt savās mājās. Aizraksti un gaidi atbildi. Īpaši jau lielajās pilsētās šādu cilvēku var būt pat tūkstošiem. Atrast īsto palīdz filtri, izmantojot meklētāju. Mūsu gadījumā – meklējām ļaudis, kuri ir ar mieru uzņemt ģimenes ar bērniem un kuri runā angļu valodā.

Sākotnēji biju skeptiska, vai vispār kāds piekritīs pieņemt ģimeni ar diviem maziem bērniem. Taču, kad saņēmām pirmo pozitīvo atbildi, pārsteigums mijās ar bažām. Ja nu mūs apzog vai nodara ko ļaunu? Par laimi, mans vīrs ir nebeidzams optimists, kurš ārkārtīgi uzticas cilvēkiem. Pateicoties viņa ticībai, nolēmām, ka ir vērts pamēģināt. Tā iesākās burvīgs piedzīvojums.

Baudīt zapti no Krievijas Francijā

Pirmā dīvānu meklēšanas pieredze bija Vācijā, nelielā mazpilsētā. Palikām pie vientuļās māmiņas un viņas piecgadnieces. Abas, izmantojot dīvānu meklēšanu, vairākus mēnešus bija ceļojušas pa Kanādu. Apbrīnojami, bet bērniem, lai draudzētos, patiešām valodas barjerai nav nekādas nozīmes. Tā nu mana meita un vācu meitenīte katra savā valodā nenogurstoši un aizrautīgi spēlējās līdz pat mirklim, kad aizgājām gulēt.

Īpaša bija viesošanās pie ģimenes Francijas pilsētā Nīmā. Nelielā dzīvoklī ģimene ar diviem bērniem uzņēma mūs kā senus draugus. Viņu bērni – trīsgadīgā meitene un piecgadīgais puika – aizrautīgi spēlējās ar manu trīsgadnieci un mazo dēliņu.

Dīvānu meklēšanas kopienā nav rakstītu likumu, piemēram, nav teikts, ka jāierodas ar ciemkukuli, bet mums tas šķiet pašsaprotami. Tāpat nav teikts, ka, uzņemot ceļotājus, būtu jāgatavo maltītes vai jādodas kopīgos braucienos. Tomēr mūsu pieredze rāda, ka līdzīgi, kā mēs to darītu, arī daudzi citi ceļotājus uzņem kā draugus. Arī franču ģimene mūs lutināja ar gardumiem, vakarus pavadījām sarunās. Pēc divām naktīm, kad jau devāmies tālākā ceļā, mamma no rīta uzcepa pankūkas ar bērnības garšu – rauga pankūkas, kuras pasniedza ar ievārījumu, kurš bija atceļojis no Krievijas vidienes. To bija sūtījusi bērnu vecvecmamma. Sarunās atklājās, ka ģimenes mamma, kura pēc profesijas ir tulks, dzimusi Krievijā, taču jau bērnībā nokļuvusi Francijā. Krievu valodu viņa joprojām labi māk un māca arī bērniem. Vīrs, francūzis, ir mūzikas skolotājs, kurš arī komponē mūziku un burvīgi spēlē ģitāru. Šī bija lieliska iepazīšanās. Tāpat var teikt par vēl kādu tikšanos skaistajā Vācijas pilsētā Nirnbergā. Mūs uzņemt piekrita jauns puisis, kurš Vācijā ieradies no Kolumbijas, lai studētu, un palicis tur strādāt. Neslēpšu, biju pārsteigta, kādēļ lai trīsdesmitgadnieks uzņemtu ģimeni ar diviem bērniem, un bažījos, vai viņš apzinās, ka naktsmieru var traucēt, piemēram, raudas tā dēļ, ka mūsu jaunākajai atvasei nāk zobiņi. Atklājās gan, ka viņš pats nāk no sešu bērnu ģimenes, tādēļ arī ar prieku uzņēma mūs. Neskatoties uz to, ka nākamajā dienā viņam bija svarīga darba intervija, viņš vakaru pavadīja sirsnīgās sarunās, turklāt iztrakojās ar mūsu meitu un no rīta vēl pārsteidza ar bagātīgām brokastīm.

Šī dīvānu meklēšana ir fantastisks ieguvums, ja vien esi atvērts jaunai pieredzei un jauniem kontaktiem. Tad šī ir iespēja iepazīt pasauli daudz košākās krāsās, turklāt kārtējo reizi gūt apliecinājumu, ka visapkārt ir daudz draudzīgu un īpašu cilvēku.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *