Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Alīna, Sandris, Rūsiņš

Ļauties piedzīvojumam

Māra Majore – Linē
13:17
30.11.2016
8
Mala Tante 1

Ko darīt, ja gribas ceļot, bet, paskatoties makā jeb bankas kontā, saproti, ka īsti to nevari atļauties? Atbilde atkarīga no tā, cik ļoti gribas redzēt citas zemes. Manā ģimenē vēlme ceļot ir lielāka par racionālo secinājumu, ka naudas ir par maz. Tātad – ja jau tik ļoti gribas, tad jāceļo, bet jādara tas taupīgi. Abi ar vīru esam no tiem dullajiem, kuri izvēlas ceļot kopā ar bērniem. Bez viņiem nemaz vairs negribētos, lai gan ceļošana ar bērniem nenoliedzami atšķiras no ceļošanas bez viņiem. Par to varētu tapt atsevišķs raksts, bet šoreiz par ko citu. Rudens sākumā ar ģimeni iesēdāmies auto un vairāk nekā mēnesi ciemojāmies pie draugiem Polijā, Šveicē, Francijā, Spānijā un Beļģijā. Galvenokārt devāmies apciemot draugus, bet, protams, apskatījām arī skaistas un neparastas vietas – gan pilsētas, gan ciematiņus, gan tik dažādo Eiropas dabu.

Ciemošanās pie draugiem ir lieliska, bet, lai viņus apciemotu dažādās valstīs, paiet laiks. Tātad – nepieciešamas naktsmītnes. Mūsu novērojums, ka viesnīcu cenas Eiropā ir palielinājušās. Vēl pirms dažiem gadiem pat tūrisma sezonas laikā mācējām atrast viesnīcas, apartamentus, kuru izmaksas visai mūsu ģimenei bija zem 30 eiro par nakti, turklāt vienmēr meklējam naktsmītnes ar labām atsauksmēm. Tagad ar šādiem kritērijiem cenas sākas no 40 eiro. Cenu pieaugums un grūtības atrast labas naktsmītnes par lētu cenu mūs motivēja meklēt citas iespējas. Vīra brālis, kurš daudz ceļojis, tai skaitā pa Malaiziju un Taizemi vien ar mugursomu mugurā, ieteica pamēģināt couchsurfing. Latviskojot to varētu dēvēt par dīvāna meklēšanu. Kas tad tas ir? Es teiktu – tā ir iespaidīga kopiena vai kustība, kas ceļotāju vidū ir populāra visā pasaulē. Ideja ir vienkārša – ceļotāji paliek pie vietējiem ļaudīm bez maksas! Ja sākotnēji šo redzējām kā iespēju ietaupīt, jau ar pirmo reizi to izmēģinot, sapratām, ka tas ir kas īpašs. Tā ir iespēja satikt jaunus draugus visā pasaulē, iepazīt dažādas kultūras un tradīcijas. To nedrīkst uztvert kā bezmaksas naktsmītni. Tad labāk dīvāna meklēšanu nemaz neizmantot. Jo šis ir stāsts par iepazīšanos, sarunāšanos un ciešu kopā būšanu.

Interneta vietnē couchsurfing.com iespējams atrast cilvēkus teju itin visur – tik ieraksti, kurā pilsētā meklē cilvēkus, kuri ir ar mieru ceļotājus uzņemt savās mājās. Aizraksti un gaidi atbildi. Īpaši jau lielajās pilsētās šādu cilvēku var būt pat tūkstošiem. Atrast īsto palīdz filtri, izmantojot meklētāju. Mūsu gadījumā – meklējām ļaudis, kuri ir ar mieru uzņemt ģimenes ar bērniem un kuri runā angļu valodā.

Sākotnēji biju skeptiska, vai vispār kāds piekritīs pieņemt ģimeni ar diviem maziem bērniem. Taču, kad saņēmām pirmo pozitīvo atbildi, pārsteigums mijās ar bažām. Ja nu mūs apzog vai nodara ko ļaunu? Par laimi, mans vīrs ir nebeidzams optimists, kurš ārkārtīgi uzticas cilvēkiem. Pateicoties viņa ticībai, nolēmām, ka ir vērts pamēģināt. Tā iesākās burvīgs piedzīvojums.

Baudīt zapti no Krievijas Francijā

Pirmā dīvānu meklēšanas pieredze bija Vācijā, nelielā mazpilsētā. Palikām pie vientuļās māmiņas un viņas piecgadnieces. Abas, izmantojot dīvānu meklēšanu, vairākus mēnešus bija ceļojušas pa Kanādu. Apbrīnojami, bet bērniem, lai draudzētos, patiešām valodas barjerai nav nekādas nozīmes. Tā nu mana meita un vācu meitenīte katra savā valodā nenogurstoši un aizrautīgi spēlējās līdz pat mirklim, kad aizgājām gulēt.

Īpaša bija viesošanās pie ģimenes Francijas pilsētā Nīmā. Nelielā dzīvoklī ģimene ar diviem bērniem uzņēma mūs kā senus draugus. Viņu bērni – trīsgadīgā meitene un piecgadīgais puika – aizrautīgi spēlējās ar manu trīsgadnieci un mazo dēliņu.

Dīvānu meklēšanas kopienā nav rakstītu likumu, piemēram, nav teikts, ka jāierodas ar ciemkukuli, bet mums tas šķiet pašsaprotami. Tāpat nav teikts, ka, uzņemot ceļotājus, būtu jāgatavo maltītes vai jādodas kopīgos braucienos. Tomēr mūsu pieredze rāda, ka līdzīgi, kā mēs to darītu, arī daudzi citi ceļotājus uzņem kā draugus. Arī franču ģimene mūs lutināja ar gardumiem, vakarus pavadījām sarunās. Pēc divām naktīm, kad jau devāmies tālākā ceļā, mamma no rīta uzcepa pankūkas ar bērnības garšu – rauga pankūkas, kuras pasniedza ar ievārījumu, kurš bija atceļojis no Krievijas vidienes. To bija sūtījusi bērnu vecvecmamma. Sarunās atklājās, ka ģimenes mamma, kura pēc profesijas ir tulks, dzimusi Krievijā, taču jau bērnībā nokļuvusi Francijā. Krievu valodu viņa joprojām labi māk un māca arī bērniem. Vīrs, francūzis, ir mūzikas skolotājs, kurš arī komponē mūziku un burvīgi spēlē ģitāru. Šī bija lieliska iepazīšanās. Tāpat var teikt par vēl kādu tikšanos skaistajā Vācijas pilsētā Nirnbergā. Mūs uzņemt piekrita jauns puisis, kurš Vācijā ieradies no Kolumbijas, lai studētu, un palicis tur strādāt. Neslēpšu, biju pārsteigta, kādēļ lai trīsdesmitgadnieks uzņemtu ģimeni ar diviem bērniem, un bažījos, vai viņš apzinās, ka naktsmieru var traucēt, piemēram, raudas tā dēļ, ka mūsu jaunākajai atvasei nāk zobiņi. Atklājās gan, ka viņš pats nāk no sešu bērnu ģimenes, tādēļ arī ar prieku uzņēma mūs. Neskatoties uz to, ka nākamajā dienā viņam bija svarīga darba intervija, viņš vakaru pavadīja sirsnīgās sarunās, turklāt iztrakojās ar mūsu meitu un no rīta vēl pārsteidza ar bagātīgām brokastīm.

Šī dīvānu meklēšana ir fantastisks ieguvums, ja vien esi atvērts jaunai pieredzei un jauniem kontaktiem. Tad šī ir iespēja iepazīt pasauli daudz košākās krāsās, turklāt kārtējo reizi gūt apliecinājumu, ka visapkārt ir daudz draudzīgu un īpašu cilvēku.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
100

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
117

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
374

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
115

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi