Raksti

Dzīves stils

Katrs mirklis – piedzīvojums

Rīsu terases. Kopš 2012. gada unikālā ainava iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Foto: Sandra Trēziņa

Jā, Indonēzija mums, ziemeļniekiem , eiropiešiem, ir eksotika. Jau pirmie soļi uz tās zemes lika apjaust – tas ir kaut kas vēl neizjusts un nepiedzīvots. Pasmaidīju par sevi, jo vajadzēja minūtes desmit, lai Den­pa­sarā pēc pasu pārbaudes un muitas zonas iziešanas saprastu, ka neatrodos slēgtā telpā, bet gan zem klajas debess. Tumsa tur ie­­stā­jas agri – ap sešiem vakarā -, un siltais gaiss, neparastie augi, kādus bija pierasts redzēt tikai puķupodos, cilvēku kustība šurpu turpu, durvju, norobežojošu sienu trūkums neļāva manīt, kad esam izgājuši no lidostas ēkas.

Uzturēšanās, kuras galvenais mērķis bija internacionālais koru festivāls, dienvidu puslodes salā starp Indijas un Kluso okeānu ilga vien nedēļu, bet tās laikā redzētais un sajustais nav mērāms laika vienībās, jo katrs izdzīvotais mirklis bija kā piedzīvojums.

Visam pāri daba

Ja redzētais būtu jāraksturo dažos vārdos, varētu sacīt: tempļi, pūķi, motorolleri un viesmīlība. Tomēr pāri visam ir daba. Visu gadu 30 grādu esošais siltums nosaka gan augu valsts daudzveidību, gan cilvēku nodarbošanos un dzīvesveidu. Mūsdienu cilvēku grūti pārsteigt ar neredzētiem augiem, ziediem un augļiem. Bali tādi ir. Veikalos izvēlējāmies nopirkt tikai zināmākos: mango, mandarīnus, ananasus, banānus. Bet, brau­­­cot cauri ciematiņiem, pie vietējiem tirgotājiem uzdrošinājāmies degustēt un iegādāties arī no kaut kā nekad neredzēta. Pie­mē­ram, augli, kas izskatās kā biete no ārpuses, kā ķiploks no iekšpuses, bet garšo kā piena ķīselis. Savukārt no adatainu ķirbi atgādinoša augļa ko ēst maz, aromāts visai neapetelīgs. Vis­bie­žāk redzētais ziedošais krūms dažādu krāsu ziediem frangipani jeb plumērija, kas atgādina tā kā rododendru, tā kā oleandru, ir arī Bali simbols, tas aug un piesaista skatienu visur: ielu un ceļu malās, māju pagalmos, tempļu teritorijās. Bet krāš­ņumpuķes, kas Latvijā ziedu veikalos iegādājamas par lielu naudu, Bali aug kā apstādījumu vai telpu krāšņumaugi: neredzēta izmēra un krāsu orhidejas, leduspuķes, eņģeļu tau­res ne pa vienami, bet veseliem krūmiem pat upīšu, tērcīšu krastos. Bali piedāvā savām acīm skatīt, kā zied un briest banāni, kā aug ananass, gatavību sasniedz kakao un kafijas pupiņas, redzēt, kā notiek pasaulē dārgākās kafijas (Kopi Luwak) gatavošanas process un pašu galveno šī procesa dalībnieku – civetkaķi. Pro­tams, kafiju varēja gan degustēt, gan nopirkt, ko arī darījām, bet sacīt, ka tai piemīt sevišķas īpašības, nevaru.

Satiekas divi okeāni

Grūti pateikt, kura okeāna- In­dijas vai Klusā – ūdeņi vairāk ap­s­­kalo Bali krastus. Lai nu kā arī nebūtu, okeāns nevar atstāt vie­nal­­­­dzīgu arī tā krastos stāvošos. Likās, spēcīgo viļņu zilzaļajās mu­gurās, to radītajā dārdoņā klau­sīties un sniegbaltajās putu mež­ģīnēs neapnicis varētu raudzīties stundām. Ne velti tieši okeāna viļ­ņu dēļ daudzi izvēlas Bali kā ceļojuma mērķi, lai sērfotu, burātu, snorkelētu, nirtu. To­ties pludmali, lai sauļotos vai pel­dē­tu, ir jā­pameklē. Daudzviet oke­­āna krastā ir klintis, daudzviet pludmale akmeņaina vai vulkānu pelniem klāta. Bēguma laikā ūdens atkāpies tik tālu, ka peldei vajadzīgo līmeni sasniegt nav izredžu. To darīt liedz asie akmeņi, koraļļu atlūzas un starp tām ērti iekārtojušies, adatas izslējuši jūras eži. No vulkāniem, kas reizi pa reizei iedarbina savus skursteņus, vietējie iedzīvotāji iemācījušies gūt labumu. Izrādās, vulkāniskie pelni ir ļoti auglīgi. Re­dzē­jām, kā uz akmeņiem tika uzliets auglīgu dubļu slānis, kurā par vulkānu pelnu klāt­būtni liecināja tumši pelēkais tonis. Bet visvairāk tie noder rīsu laukos.
Rīsu terases

Laikam jau tieši vulkāna pakājē terasēs iekārtotās rīsu plantācijas, kas kopš 2012. gada iekļautas UNESCO Pa­­saules mantojuma sarakstā, atstāja vislielāko iespaidu. Lai cik skaisti attēli fotogrāfijās un filmās redzēti, paša acīm skatīto tie aizstāt nespēj. Arī vārdos sajūtas ietērpt sarežģīti, patiesā rīsu lauku unikalitāte atklājas vien tiešā klātbūtnē: ūdens klātas terases spīguļo vairāku kilometru rādiusā un ap puskilometra augstumā, dažā līkņājas cilvēki, ūdenī stādot rīsu dēstus; cita ir kā dubļu vanna, to apstrādā kāds vīrs, turot bifeļa vilktu arklu, kādā citā to dara, izmantojot motorizētu arklu. Starp terasēm ir pa kādai nojumei, kur aug jaunie bifelēni, kur nolikt darbarīkus, tālumā vīrs ar zāles nastu uz galvas (ierastākais nastu nešanas veids, īpaši sievietēm) droši vien pienes barību lopiņiem. Bet no vienas no nojumēm atskan mūzikas skaņas – kāds vecāks vīrs uzmundrina smagi strādājošos un melodijas rada, spēlējot uz gamelau, instrumenta, kas mums asociējas ar ksilofonu.
Tempļi un pērtiķi

Jāatzīst, pietrūka laika, lai iepazītu neparasto augu un dzīvnieku valsti. Lai kaut ko no tās apjaustu, apmeklējām putnu un dzīvnieku tirdziņu. Prieka gan bija maz, jo pieķēdētie pērtiķīši, būros iesprostotie putni, ķirzakas vairāk radīja žēlumu, ne interesi.

Pavisam cita satikšanās ar pērtiķiem izdevās vienā no populārākajiem tempļiem Bali – Uluvatu templī. Templis atrodas Indijas okeāna krastā uz aptuveni 70 m augstas klints. Tam cieši pieguļ mežs, kurā dzīvo pērtiķi (makaki). Pērtiķi uzturas ne tikai mežā, bet arī tempļa teritorijā, takās, kļūstot par lieliskiem tūristu izklaidētājiem. Uluvatu tempļa pērtiķi ir ļoti pieraduši pie cilvēkiem, jo piedzimuši un uzauguši cilvēku klātbūtnē. Rokās gan gluži nedodas, ietur nelielu distanci, bet savu dzīvi no ļaužu acīm neslēpj: ēd, rotaļājas, pozē, pārojas, cits citu atbluso. Jau pirms tempļa apmeklējuma gids brīdināja, ka pērtiķi izmanto katru mirkli, lai tūristiem kaut ko nočieptu. Parasti par viņu rotaļlietām kļūstot brilles, cepures, video un fotokameras. To zinot, rūpīgi uzmanījām savas mantas, bet jāatzīst, ka pērtiķi ļoti labi apguvuši aktiermākslu, lai savu mērķi tomēr sasniegtu. Vērojot pērtiķus, liekas, ka viņi tevi nemaz neredz, tu viņus itin nemaz neinteresē, bet, tiklīdz tu novērsies, pagriez muguru, seko veikla kustība, un – briļļu vairs nav. Man laimējās, ka mans auskars palika man ausī un auss – vesela. Biju jau pagriezusies, lai dotos prom no pērtiķu valstības, kad uz pleca sajutu vieglu, maigu pieskārienu. Mans iepriekš spertais solis izrādījās pietiekami garš, lai mazā viltnieka rociņa iekāroto auskaru tomēr nesasniegtu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *