Raksti

Dzīves stils

Gaujas izteces dalīšana

Apsveicu piebaldzēnus ar uzdrīkstēšanos “nolikt lietas savās vietās” (“Gauja tāpat kā senāk sākas Alaukstā”, “Druva”, 2017.gada 31. maijs). Lieta šķiet tik paš­saprotama, ka nebūtu vērts par to lieku reizi runāt, ja vien ar apskaužamu regularitāti vai katru gadu kāds nemeklētu nez ko jaunu – tālāku, augstāku. Nu tādu Dullam Daukam piedienīgu! Visvairāk mani izbrīna visnotaļ cienījamā Gunta Eniņa piesliešanās galējībām (“Latvijas Avīze” 2012.gada 12.-20. aprīlis). Tas jau kļūst ne ģeogrāfu, bet vairāk psihologu un sociologu pētījuma lauciņš – kāpēc cilvēkam ir tiecība pieslieties lielākam, pazīstamākam, lai arī pārspīlētam.

Lai aprakstītu visas Gaujas augš­gala iztekas pārvērtības, iespējams, ar vienu “Druviņu” no vāka līdz vākam pietiktu. Vai tamdēļ vērts cilāt gadsimtu putekļus, nezinu. Tomēr pāris precizējumu šoreiz ir nepieciešami. Upju nosaukumu jeb hidronīmu vidē ikdienišķi ir pastāvēt vairākiem atšķirīgiem nosaukumiem vienam objektam. Tos tad dēvē par paralēlajiem nosaukumiem vai nosaukumu formām. Tādi rodas un pastāv dažādos vēsturiskos periodos vai arī vienlaicīgi no dažādiem lie­totāju grupām (piemēram, plost­nieki un zemnieki pie Gau­jas). Mainoties vēsturiskajiem apstākļiem, nosaukumi var gan palikt un izzust, gan pārklāties.

Uz rakstīšanu izņēmuma kārtā pamudināja augšminētajā rakstā iesprukusī neprecizitāte. Un tas ir hidronīms Mierupīte, kurš tiešām dažās beidzamo 22 gadu kartēs atzīmēts lejpus Zobola ezeram, pirms satekas ar Gaujiņu no Alauksta ezera puses. To tagad grūti noskaidrot, kurš un kā vadīts to izdarījis, jo vienlaikus tikpat nozīmīgās citu izdevēju kartēs tā vietā bijušajā Laidza ezera purvā ir citi nosaukumi vai to nemaz nav. Vēl agrākos rakstu avotos tāds nosaukums nekad neparādās, arī ne akadēmiskos vietvārdu vākumos. Turklāt izdevumā “Ie­pa­zīsti Cēsu novadu” (Guna Rukšāne, 2001.gads) īpaši uzsvērts “tā vēl nav Gauja!”. Pār­cilājot Latvijas Valsts Vēstures arhīva saimniecību kadastra plānus no trešajiem jeb jaunās Latvijas valsts mērnieku laikiem (1920. gads), nepārprotami redzama situācijas veidošanās. Kā vispār zināms un arī kartēs atainots, no Elka kalna uz Gauju tek Ežupīte vai Ārnīte, Ārnīšu upīte. Jo savu laiku pastāv Ežu muiža, vēlāk no tās atdalītās vecsaimniecības “Ārnīši”. Jaunsaimniecību dalīšanas procesā no “Lejas-Ārnīšiem” tiek atdalīta saimniecība ar nosaukumu “Mierupīte”. Un kadastra plānos atkārtoti iezīmēts nosaukums Mierupīte strautiņam PIRMS Zobola ezera. No minētā secināms, ka Mierupītes ir jaunradīts nosaukums, kurš piedien dažiem Ārnītes līkumiem. Nosau­kums varētu “peldēt” uz leju, taču ne jau cauri lielam ezeram, kur turklāt otrpus jau pastāv gan Zo­bolupītes, gan retāk arī Staņaudu upītes nosaukums. Apskatāmajā situācijā “Mierupīte” visdrīzāk ir Ārnīšu upītes viena posma nosaukums.

Pie reizes jāpiebilst, ka rakstā neprecīzi citēts Matīss Kaudzīte – ezeriņš Incēnu kalna piekājē ir Sumuiss – “..uz Sumuisa pusi; uz Sumuisu;”. (Matīss Kaudzīte, “Vecpiebalga”, 1926.gads, izdots Rīgā sērijā “Latvijas novadi”.)

Katram Cēsu apriņķa pagastam ir kas absolūti savpatīgs, ar ko lepoties. Kam kas no kaimiņiem vēl kampjams? Galu galā – kādu tēvzemi dalām?! Ja kas tāds iepriekš arī bijis, tad var vīrišķīgi atzīt un pat to nevietā esošo piemiņas akmeni aprakt. Jo nav jau vienīgais precedents. Ja tiešām kādi studenti uzstādījuši tādu maldinošu apzīmējumu neesošai upes iztekai, tad pieklātos pašiem to arī novākt, beigt musināt tautu.

Kā karšu izdevniecības “Jāņa sēta” sabiedriskajam līdzstrādniekam gribas solīt, ka nākamajā kartē tas būs labots un tuvākajā laikā arī elektroniskajos resursos. Kas zina, varbūt vēl pēc gadu desmitiem šodien grāmatplauktā pieejamās novada kartes būs īpašs retums! Tomēr vienmēr paliek bažas, ka ik pa laikam jauni pētnieki, izvilkuši vienu lapiņu, pavirši secina nezin ko… Cieņa pret dzimtās zemes dabu, vēsturi un šajā gadījumā arī valodas pieminekļiem, ir jāpierāda darbos. La­bais paraugs Piebalgā jau ir!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *