Raksti

Dzīves stils

Deg ar sirdi

Foto: Marta Martinsone - Kaša

Māris Niklass – “Druvas lasītāju aptaujas “Gada cilvēks 2018” laureāts. Neatlaidīgs, neliksies mierā, ja ko iecerējis. Prot pārliecināt, aizraut citus. Arī atrast aizvien jaunus faktus Latvijas simtgadu vēsturē. Un iemūžināt tos pieminekļos un piemiņas zīmēs. Šodien atklāj pieminekli pie Vāverkroga.

– Interese par vēsturi veidojās jau bērnībā, pateicoties tēvam. Viņš bija 8.Daugavpils kājnieku pulka virsdienesta karavīrs, pabeidzis ģimnāziju. Tēvs prata arī latīņu valodu. Kad kaut ko ne tā izdarīju, vispirms aizrādījumu dzirdēju latīniski. Tas kaitināja. Esmu pēckara bērns. Skolā sāku iet pēc Staļina nāves. Viņa izteicieni un plakāti aizvien bija skolā. Izlasīju: “Kadri izšķir visu!” Stāstīju tēvam, redz, cik gudri teikts. Viņš smējās – tas nav Staļina teiciens, tas ir no Romas impērijas laikiem. Bēniņos bija Latvijas laika grāmatas, bija iespēja salīdzināt to, ko māca skolā, ar to, kas rakstīts agrāko laiku grāmatās. Arī skolā palaimējās, jo skolotājs Nikolajs Spricis Ma­donā man mācīja vēsturi. Viņš pra­sīja loģiskus vērtējumus par notikumiem. Tiesa, viņš mācīja viduslaiku vēsturi. Dau­dzas manas atbildes izrādījās pareizas.

Dzīvē esmu daudz cietis un neieredzu netaisnību. Un tas attiecas arī uz vēstures traktējumu.

– Lai uzzinātu kaut ko noklusētu, tas jāatrod, jāsadzird, jāmāk atrast kopsakarības.

-Tēlnieks Andrejs Jansons stāstīja, ka viņa tēva brālis Arturs saņēmis Lāčplēša Kara ordeni par Brīvības cīņām. Kaujas bijušas netālu no Cēsīm pie Vāverkroga. Gadījās nopirkt Igora Vārpas grāmatu “Ceļš uz Latvijas valsti 1914…1922”, tajā izlasīju, ka pie Vāverkroga bijusi topošās armijas pirmā kauja. Ir Artura Jansona Lāčplēša ordeņa pieteikuma veidlapa, kurā tas aprakstīts. Šo­dienas vēsturnieki šo netaisnī­bu nav novērsuši. Oficiālajā vēsturē dominē 30.gadu viedoklis.

– Kāpēc interesē tieši Cēsu kaujas, Brīvības cīņas?

– Muzejs izdeva brošūru, kurā ir kādreizējo Brīvības cīņu pieminekļu fotogrāfijas un ziņas, kad kurš iznīcināts. Tad radās pārdomas par mūsu izkropļoto vēsturisko atmiņu. Un diemžēl tāda tā ir līdz šodienai. Laikam jau Rundā­les pils ilggadējam direktoram Imantam Lancmanim taisnība, ka vēl vajag tikpat gadu, cik nodzīvojām okupācijā, lai tautas pašapziņu atgrieztu tādā vērtē, kāda tā bija 20.,30. gados.

1989.gadā bija Cēsu kauju 80.gade, Tautas fronte rīkoja pasākumu, kāds izstāstīja, ka Rīgā muzejā ir Cēsu Skolnieku rotas karogs. Tas tika atvests. Vēlāk izgatavojām kopiju, par kuras glabāšanu skolas piedalās konkursā. Eduards Smiļģis teica: ”Dzīvē ir divas iespējas – trūdēt un degt.” Laikam esmu tas, kurš deg.

– Dzirdēts, ka mums pieminekļu par daudz.

– Tā nav, varbūt cēsnieki esam vienīgie, kas pratuši tos dokumentēt un atjaunot.

– Cik Brīvības cīņu piemiņas vietas esat atjaunojis?

– Ar statistiku nenodarbojos. Mazmeita Paula pirms četriem gadiem rakstīja zinātnisko darbu “Māra Niklasa ieguldījums Cēsu kultūrvēstures piemiņas veidošanā” un saskaitīja 11, tagad klāt vēl divi – Nītaurē un būs pie Vāverkroga. Viss sākās ar pieminekļa atjaunošanu Skolnieku rotas pirmajai kauju vietai pie Līvu pagastmājas. Kā Tautas frontes nodaļas domnieks ar bobiku vedu akmeņus, lai paspētu īstajā dienā pieminekli atklāt. Tad pie manis atnāca toreizējais “CATA” direktors Andris Putniņš un stāstīja, ka K. Ulmanis pusgadu dzīvojis un strādājis Priekuļos. Pie vecā kantora tapa piemineklis – viņš bija iniciators, es organizēju. Tad pieminekļa atjaunošana Ieriķos un citi.Pērn Nītaurē pie Mores robežas, “Peļņu” mājām, atklājām piemiņas zīmi Tukuma un Zemgales pulka latviešu strēlniekiem. Artūrs Roberts Melbārdis stāstīja, ka pagalmā Zemgales pulka komandieris Jukums Vācietis 1.pasaules kara laikā saviem kareivjiem bija pasniedzis augstāko impērijas apbalvojumu – Jura krustu. Saimniekam tas stāsts saglabāts paaudzēs. Viņš sameklēja mani.

– Kuru pieminekli atjaunot bija visgrūtāk?

– Finansiāli to, kas top. Tikai pusi izdevumu sedz pašvaldības, pārējā nauda jālūdz ziedojumos. Jāprot uzrunāt cilvēkus, un atsaucība ir. Ja savulaik kāds rajona padomes deputātiem būtu teicis, ka Uzvaras piemineklis Cēsīs izmaksās 147 tūkstošus latu, neviens nepiekristu piešķirt naudu. Un, visticamāk, pieminekļa nebūtu arī šodien. Bet viss notika.

– Un tas ir stāsta vērts.

-Igaunijas pilsētā Veru Cēsu kauju atceres pasākumā satiku bijušo tautfrontieti Arnoldu Rītelu. Viņš uzteica latviešus, ka esam saglabājuši brīvības cīnītāju piemiņu, ka mums ir tik daudz pieminekļu. Salīdzinot ar Igauniju, tiešām bija palicis vairāk. Sarunu dzirdēja Juris Treijs, Igaunijas Ārlietu ministrijas sekretārs. Ekscentrisks cilvēks, kurš iesaistījās sarunā par Cēsu Uzvaras pieminekli, kaut tobrīd nebija ne mazākās nojausmas, kā to atjaunot. Tartu tautfrontieši jau Atmodas laikā piedāvāja dolomītu, lai Cēsīs atjaunojam Uzvaras pieminekli. Mēs gribējām no Allažu šūn­akmens, kura vairs nav. Aiz­braucām uz Sāmsalu, satikām uzņēmēju, par dolomītu sarunājām. Vēlāk ,uzzinājis, ka tas būs pa­š­valdības pasūtījums, cenu pacēla, jo it kā esot kļūdījies ar valūtas kursu. Bija mutiska vienošanās, ka materiālu piemineklim dāvinās Igaunijas valdība. Pirmajā valdības sēdē Treija ierosinājums atbalstu neguva. Labi, ka nākam no padomju laikiem – pa durvīm izmet, pa logu ielien. Viņš bija paņēmis litru laba konjaka, aizgājis pie premjera un finanšu ministra. Izdzēruši, saruna kļuvusi maigāka. Pārmetumu gan netrūcis – pašiem nauda vajadzīga, bet dodam latviešiem. Bet… bija jau līgums par šūnakmens piegādi, taču nebija Cēsu domes lēmuma, ka tā piemineklim piešķir zemi. Atceros to sēdi, cik lēni cēlās deputātu rokas. Tik traki man sirds mūžā nebija situsies. Desmit tūkstošus latu piemineklim saziedoja cilvēki. Atceros, nāca sieviņas, kuras atsēja kabatlakatiņa stūri un izņēma divlatnieku… Vēl bija valsts finansējums.Tagad ar Cēsu Uzva­ras pieminekli lepojas arī igauņi. Viņiem tik liela nav.

Toreiz, kā tagad teiktu, man bija administratīvie resursi, tagad jāvāc nauda, jāpārliecina cilvēki, lai kaut ko izdarītu.

– Mums piemiņas vietu ir ļoti daudz. Var apjukt, ja nezina vēsturi.

– Ko darīt, ka dzīvojam krustcelēs, bradātāji vienmēr atradīsies.
Skolnieku rota savulaik parūpējās par savējiem. Atstāja pieminekļus pie Līvu pagastmājas, Cēsīs Skolnieku rotas pieminekli, pie Cēsu Meža skolas piemiņas zīmi, jo no turienes devās kaujā. Viņiem bija iecere Sv. Jāņa baznīcā izveidot vitrāžu Cēsu Skolnieku rotai. Domāju, baznīcā vajadzētu piemiņas plāksni, piemēram, Andrejam Kampem, kādreizējam draudzes priekšniekam, kurš ziedoja naudu Latvijas valstij, pirms tā bija dibināta. Lielinieki viņu nošāva. Runāju ar draudzi, brīvības cīnītāju piemiņai daudzās baznīcās ir piemiņas plāksnes.

– Kad jums šoruden piešķīra Atzinības krustu, daudzi bija pārsteigti.

– Ak tā?

– Par to, ka jums aizvien nav valsts apbalvojuma.

– Jā?! Dzīvojam laikā, kad cenšamies dzīvot sev, nevis citiem. Es tā nemāku. Ja uzreiz neizdodas, kas nodomāts, ar laiku tomēr viss notiek. Vienu gan varu teikt – nekad, ja kādu iesakāt apbalvojumam, nesakiet to viņam. Cik saprotu, esmu bijis ieteikts vairākkārt. Esmu sev jautājis – kas tevi vairāk novērtē – savējie vai igauņi.

– Jums ir Zelta Ērgļa Zelta krusts un Baltās rozes ordenis un četras medaļas. Ko mājinieki saka par jūsu aktivitātēm?

– Izmantošu iespēju palikt bez komentāriem. Visaktīvākie strīdi jau notiek starp tuviem cilvēkiem. Dzīvesbiedre Nellija samierinās. Jaunākais dēls Mārtiņš ir kā es, vecākais Mareks ir mierīgāks, sak’- tēvs, būtu laiks rimties. Mārtiņš nesen bija Taizemē. Vai pirms 20 gadiem varēju iedomāties, ka latvietis brauks 70 miljonu tautai mācīt rollerslēpošanu? Taize­mieši ir liela tauta, tās vienīgais olimpietis, kā mēs teiktu, nekāds dižs slēpotājs, bet viņš ir iedvesmas avots.

– Dienas paiet vienā skrējienā. Vai varat nosaukt visus sabiedriskos pienākumus, kurus esat uzņēmies?

– Daudz gan. Vadu Cēsu rajona lauku partnerību, Cēsu kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību, esmu arī Latvijas Zemnieku savienības nodaļas vadītājs, Latvijas Strēl­nieku apvienības nodaļas vadītāja vietnieks, Cēsu pulka Skolnieku rotas ceļojošā karoga komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Vienreiz nedēļā esmu pasniedzējs Priekuļu tehnikumā. Diezgan aktīvs dzī­­­­­­-ve­s­­­veids. Esmu arī literatūras lasītājs un vēstures pētnieks. Savu reizi kaut ko uzrakstu “Druvai”.

– Un vēl esat vectēvs.

– Gada nogalē Ziemassvētku vecītis mums garām nepaiet.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *