Piektdiena, 26. aprīlis
Vārda dienas: Alīna, Sandris, Rūsiņš

Ar sapni par gaisa kuģu vadīšanu

Iveta Rozentāle
13:21
27.08.2020
18
Pilots 1

Cēsnieks Edgars Burtnieks ir viens no Baltijā vadošās aviokompānijas “airBaltic” pilotiem.

Jau no bērnības interesējies par lidmašīnām un aviāciju. Lai gan strādāti arī citi darbi ārzemēs, mērķtiecīgi apgūta aviācijas vide, sākot jau ar stjuarta profesiju, kā arī darbu lidostas ofisā, lai pēc nopietnām mācībām 2017. gadā kļūtu par “airBaltic” pilotu.

– Kas nepieciešams, lai varētu kļūt par labu pilotu?
– Pirmkārt, svarīgi saprast, vai tas patiesi ir tavs ceļš. Un galvenā īpašība, kas nepieciešama, ir paš­disciplīna. Skolā nebiju no tiem, kas izceļas ar izcilību, bet man bija viegla galva, viegli nepieciešamo iemācījos. Man vajadzēja, lai attiecīgais priekšmets interesētu. Un, tā kā aviācija interesēja, tad brīdī, kad bija jāgatavojas fizikas un matemātikas pārbaudījumiem, es to darīju. Sevi jāprot disciplinēt, kad informācijas ir ļoti daudz un ir grūti to visu aptvert, jāspēj sevi motivēt, būt neatlaidīgam. Pie pirmajām grūtībām nevar meklēt atrunas un atmest visam ar roku. Jāakceptē, ka visu nezini un nekad nezināsi, jāturpina mācīties, jāpieņem kritika un jāsaprot, kādi soļi jāsper, lai sanāktu arvien labāk un labāk. Arī aviācijā visu laiku kaut kas jauns parādās, tam jāseko, kā profesionālim nem­itīgi jāturpina pilnveidoties. Un svarīgi, ka apkārt ir īstie cilvēki, kas atbalsta.

Tāpat būtiska ir psiholoģiskā un fiziskā sagatavotība. Kā teikuši jau senie grieķi– veselā miesā ir vesels gars. Pilotiem ir regulāras veselības pārbaudes, lai fiziski būtu formā, daudzi ikdienā skrien vai iet uz sporta zāli, arī man patīk darboties sporta zālē un ziemā, kad ir vairāk brīvā laikā, skriet. Vasarā, kad ir retie brīvie brīži, gan ļaujos vasarīgai atpūtai. Ar savu mazo lidmašīnu atlidojam no Rīgas uz Cēsīm, ar draugiem izbraucam ar laivām, ar sievu un mazo dēliņu izbaudām atmosfēru Cēsīs.

– Svarīga ir arī spēja domāt un darīt vairākas lietas vienlaicīgi.
– Mēs aviācijā to saucam par situational awareness (situācijas apzināšanās) – apzināties to, kas tajā brīdī tev ir apkārt, un neiet tunelī, nefokusēties uz vienu lietu, domāt trijās četrās dimensijās un pildīt reizē vairākus uzdevumus.

– Tā ir arī skaidra sevis pazīšana, sapratne par stiprajām un vājajām pusēm.
– Jā. Man pēc vidusskolas pabeigšanas strādāšana ārzemēs – ASV un Lielbritānijā – deva emocionālo briedumu, iepazinu sevi labāk, sapratu robežas un arī spējas. Uzskatu, ka jaunietim ir labi kādu laiku padzīvot ārzemēs – iepazīt sevi, iemācīties būt patstāvīgam, darīt pašam. Ja nezina, ko tālāk mācīties, nav obligāti jāiet studēt, tērēt tam vecāku naudu un savu laiku. Pašam strādājot, rodas lielāka skaidrība, ko dzīvē gribas darīt. Uzskatu, ka lielākus lēmumus var pieņemt, kad kļūsti emocionāli nobriedis.

– Vai ceļš līdz pilota licencei ir grūts?
– Bērnībā ne paziņu lokā, ne internetā nebija iespējas noskaidrot, kā apgūt pilota profesiju. Bet pēc vidusskolas ieraudzīju, ka “airBaltic” ir stjuarta vakance, izturēju atlasi un sāku ar kļūšanu par stjuartu, iegūstot informāciju par lidošanu, aviāciju, mācībām un izmaksām. Mācības ir ļoti dārgas, un man vajadzēja būt pilnīgi pārliecinātam, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Lai gan sapratu, ka tas ir mans, izmēģināju vēl citus darbus, jau vēlāk Lielbritānijā uzsāku mācības pilota licences iegūšanai. Kad atvaļinājumā biju Latvijā, iepazinos ar savu tagadējo sievu un līdz ar to atgriezos dzimtenē. Ieguvu pieredzi arī citā aviokompānijā, jo varēju savienot mācības ar darbu, paplašināju zināšanas par šo jomu, strādājot dažādus amatus, bet, tā kā tā bija čārterkompānija, kas savas lidmašīnas ar visu apkalpi izīrē citām aviokompānijām, tad sanāca būt daudz prom no mājām, ilgi uzturēties citās valstīs.

2016. gadā nokārtoju komercpilota licenci, pēdējo etapu izejot Slovākijā, kur ir ļoti laba pilotu skola. Tas bija laiks, kad mācības žonglēju ar darbu un privāto dzīvi. Pēc pēdējā praktiskā eksāmena uzreiz nostrādāju 12 stundu naktsmaiņu, no rīta piecēlos, nokārtoju licenci, lai kļūtu par pilotu, mājās nedaudz pagulēju un, sakrāmējis somas, ar mašīnu devos uz Slovākiju. Ceļš līdz komercpilotam ir tāds – sākotnēji iegūst licenci lidošanai ar privāto lidmašīnu, tad sliktas redzamības apstākļos, tad jau ar sarežģītāku lidmašīnu, un tā uz priekšu. Iegūs­­­­­­tot pirmo licenci, centos daudz lidot. Kopā ar mācību kolēģi no Spilves lidostas lidojām uz Cēsīm ieēst “Pagrabiņā” picu, vizinājām draugus. Dikti ērti – 25 minūtēs esi no galvaspilsētas Cēsīs. Tā apmeklējām visas igauņu salas.

Latvijā iemācījos strādāt divu pilotu vidē, un, kad “airBaltic” parādījās pilota vakance, pieteicos un ieguvu pozitīvu atbildi. Tas notika precīzi desmit gadus pēc tā brīža, kad biju sācis strādāt par stjuartu. Tad sākās apmācības ar konkrēto lidmašīnu, ko iepazīsti no A līdz Z, sākumā lido kopā ar kapteini instruktoru, pēc tam jau patstāvīgi. Sāku ar propelleru lidmašīnu “Dash Q400”, bet pagājušo gadu bija iespēja pārmācīties uz “Airbus”, vienu no modernākajām lidmašīnām aviācijā. Tad pienāca marts, kad pasažieru pārvadāšana pilnībā apstājās, turpinājās vien kravu pārvadājumi. Tikai jūnijā atsākām lidojumus. Grūti noticēt, ka kaut kas tāds var notikt mūsdienu pasaulē. Bet vēl joprojām ir valstis, uz kurām nelidojam.

– Kāda ir pirmā reize, kad lido kopā ar pasažieriem?
– Pirmais lidojums ar pasažieriem bija naktī no Hamburgas, laiks pirms Ziemassvētkiem. Ļoti spilgti palicis atmiņā brīdis, kad izizbraucu uz skrejceļa un kapteinis nodeva kontroli manās rokās. Ievilku elpu, sekoju procedūrām un darīju visu tieši tāpat, kā simulatorā jau daudzas reizes biju izpildījis. Viss aizritēja ļoti labi. Rīgā nosēsties bija ļoti īpaši. Arī tagad, lai gan darbs ir jau pierasts, nolaisties Rīgā, kad saulīte riet līcī un skats ir kolosāls, ir īpaši. Protams, ir dažādas dienas, bet vairāk tādu, kad izbaudu darbu un sap­rotu, ka esmu īstajā vietā un jūtos labi.

Pirmā reize ir īpaša, un sajūta ir sirreāla, jo sapnis, uz ko esi gājis, beidzot piepildījies. Fizika gan paliek nemainīga, arī no mazākas lidmašīnas pārsēžoties lielākā, un būtībā ar lielu lidmašīnu lidot ir pat vienkāršāk, tikai jārēķinās, ka viss notiek daudz, daudz ātrāk. Necentos koncentrēties uz to, ka pasažierus vedu pirmo reizi, bet gan uz to, kas man jādara. Centos būt, tā teikt, lidmašīnai pāris soļu priekšā – to be ahead of aircraft-, man vienmēr jābūt divi trīs soļi priekšā, jāzina, ko kurā brīdī darīšu, kāds ir mans plāns A,B,C, D, un jāpatur prātā rīcība nestandarta vai avārijas situācijā. Arī lidojot ar modernu lidmašīnu, nekur nepazūd pats svarīgākais – lēmumu pieņemšana. Jo galvenā māka jau nav ar lidmašīnu lidot, bet kādus lēmumus pieņemt atbilstoši situācijai – sliktos laika apstākļos, izvēloties rezerves lidostu, lai viss noritētu veiksmīgi.

– Kā braucot ar mašīnu – ­vie­ns ir braukt pa taisnu ceļu, kad sau­līte spīd, bet autovadīšanas īstās prasmes parādās brīdī, kad notiek kaut kas negaidīts.
– Tieši tā. Ir bijušas reizes, kad vējainos laika apstākļos lidmašīnu vairāk mētā, ir turbulence, esmu saskāries ar nelielām tehniskām ķibelēm, kad autopilots nav darbojies, bet visbīstamāko situāciju aviācijā, kad uz borta izceļas ugunsgrēks, neesmu piedzīvojis, jo “airBaltic” ir ļoti labs tehniskais departaments, kas uzrauga, lai lidmašīnas ir ļoti labā tehniskā stāvoklī.

– Tas ir ļoti nozīmīgs komandas darbs, lai lidojums būtu veiksmīgs.
– Tā ir tāda ārkārtīgi liela mašinērija, sākot ar kolēģiem ofisā, tehniskajiem darbiniekiem un beidzot ar mums, kas esam lidojumā – pilotiem un stjuartiem. Tā kā esmu strādājis arī citā aviokompānijā, redzu, ka mūsu aviokompānijai tiešām līmenis ir ļoti augsts un lidojumi droši. Un vienmēr tiek analizētas situācijas, ja radušies sarežģījumi, lai tas neatkārtotos.

– Diemžēl lidmašīnu avārijas notiek. Vai analizējat arī citu aviokompāniju pieredzi?
– Jā. Reizi sešos mēnešos pilotiem ir viena simulatora sesija, kurā izspēlējam situācijas, kas pasaulē piedzīvotas, un darām visu, lai avārijas situāciju novērstu.

– Vai tagad darbā jau ir zināma rutīna?
– Ar jauno lidmašīnu esmu nolidojis apmēram 300 stundu. Kopumā lidojumos esmu pavadījis ap 2000 stundām. Pēc 500 jau jūtos ļoti komfortabli, zinu lidmašīnu kā savus piecus pirkstus. Ceļos agrajos rītos ar prieku, man pat ir iepatikušies agrie reisi. Aizbraucu no rīta uz darbu, satieku kolēģi, kapteini, izdrukāju lidojuma plānus, visu pārējo lidojuma dokumentāciju, iepazīstos ar maršrutu, laikapstākļiem, lidmašīnas tehnisko stāvokli un visu pārējo, tad dodamies lidojumā. Protams, reizēm, kad redzu, ka draugi brīvdienās cep šašliku, man arī gribas atpūsties, bet slīdošam grafikam arī savi plusi, mierīgi varu aiziet uz banku, pie friziera, mašīnu uz servisu aizvest.

– Ar sievu varat laikus salāgot?
– Sieva ir juriste, abi strādājam. Tagad ar zīdainīti ir sarežģītāk. Ceļam māju Mārupē, lai ir vairāk vietas, bet pagaidām esam apmetušies dzīvoklī Rīgas centrā. Ja man ir agrais reiss, vakarā pārceļos uz dzīvojamo istabu naktsmieram, jo jau trijos ceļos, man darbā jājūtas komfortabli, možam, ar asu skatu un spēju koncentrēties dažādiem uzdevumiem. Svarīgi ir neņemt privāto dzīvi līdzi uz darbu.

Sieva ir rīdziniece, bet es esmu cilvēks no mazpilsētas. Arī sievu uz Cēsīm vedu regulāri, viņai šeit patīk. Tagad no Rīgas centra vēlamies pārcelties uz Mārupi, kur ir klusāks. Bet ar laiku, kad dēls jau būs izaudzis, gribētos pārcelties uz Cēsīm. Vecumdienas redzu šeit kopā ar sievu. Te ir tā mājīguma sajūta.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Patīk darbi, kurus darot nav jāsteidzas

06:02
25.04.2024
32

Jānis Vagulis dienas piepilda ar darbu, rodot arī laiku paslinkošanai, nekā nedarīšanai. “Laukos vienmēr ir, ko darīt, vienmēr kādam vajag piepalīdzēšanu,” viņš saka un piebilst, ka māk visus laukos ikdienā nepieciešamos darbus. Savulaik strādājis dažādās zāģētavās, to sen vairs nav gluži tāpat kā daudzos citos mazos pagastos. Jānis Kaivē dzīvo jau 25 gadus. Pats ir […]

Bērnības vietai atdota sirds

05:45
24.04.2024
96

Daces Kārkliņas dzimtas saknes ir Kaivē. Pati dzīvo Cēsīs, strādā Rīgā, bet par savu vietu sauc Kaivi. Kad vien brīvs laiks, viņa mēro ceļu, lai būtu pie krustdēla, draugiem. “Man bērnība saistās tikai ar Kaivi. Vasaras pavadīju pie krustmātes. Te vienmēr bija, ko darīt un ik dienu notika kas interesants. Bija, protams, jāravē, jāvāc siens, […]

Iedzīvoties un būt savējai

05:34
23.04.2024
115

Evita Petrova ar ģimeni Kaivē nokļuva nejauši.  “Vasarā, braucot pa Piebalgu, ieraudzījām aizaugušu viensētu. Tā iepatikās, izdevās vienoties ar saimniekiem, un nopirkām “Lapsas”,” stāsta Evita. “Tas bija pirms 12 gadiem. Gadus trīs ģimene šurp brauca vien brīvdienās, tad pārcēlās pavisam. Tā rīdzinieki kļuva par kaivēniešiem. Evita piebilst, ka mājas ir tikai nepilnus divus kilometrus no pagasta centra. […]

Atrast burtus baltās rūtīs

15:25
22.04.2024
373

Krustvārdu mīklu risināšana ne vienam vien ir gan laika īsināšana un prāta asināšana, gan atmiņas trenēšana un savu zināšanu pārbaude. Cēsniece Vizma Kronīte rūtotajiem laukumiem pareizos burtu izvēlas, ne tikai meklējot atbildes, bet arī uzdodot jautājumus – sastādot krustvārdu mīklas. Ar viņu saruna par krustvārdu mīklām, seniora ikdienu un  ne tikai. -Kāpēc tik daudzi risina […]

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
115

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
22

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Tautas balss

Ģimnāzijas remonts ievelkas

09:23
23.04.2024
31
Druva raksta:

“Ļoti ievilcies Cēsu Valsts ģimnāzijas ēkas remonts. Esmu pensionēta skolotāja, mani interesē, vai jaunajā mācību gadā ģimnāzisti varēs atgriezties savā skolā vai mācības būs jāturpina pielāgotajās telpās Raunas ielā. Saprotu, ka tur nav slikti, taču ģimnāzijas tēla veidošanai gan tas par labu nenāk,” pārdomās dalījās seniore.

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
39
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
20
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
39
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
38
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Sludinājumi