Raksti

Domas

Ņemt vai neņemt

Jānis Gabrāns

Pēdējo dienu aktualitāte – “Latvijas dzelzceļš” prezidenta Uģa Magoņa aizturēšana aizdomās par aptuveni pusmiljonu eiro kukuļa ņemšanu – kārtējo reizi lika aizdomāties par to, gluži vai lāstu, kas pārklāj lielu valsts akciju sabiedrību vadītāju amatus. Atceramies “Latvenergo” korupcijas lietu, kad KNAB aizturēja tā vadītāju un vēl vairākus darbiniekus, arī U. Magoņa priekšgājējs tika palūgts atstāt amatu, jo radās aizdomas, ka sev un vēl dažiem piešķīris pārlieku lielas algas.

Korupcijas ēna mūsu valstī gulstas pār daudziem, un, ja arī konkrētu notiesāto par kukuļņemšanu sevišķi lielā apmērā īsti nav, skaidrs, ka nav dūmu bez uguns. Vienkārši vienas puses iespējamā neizdarība, vācot pierādījumus, vai otras puses prasme tos noslēpt saliek visu pa plauktiņiem. Un runas, ka nekas nenotiks, kamēr nesamaksāsi, mūsu valstī turpinās. Ne tikai pie mums, šis niķis piemīt ierēdņiem, vadītājiem visā pasaulē, un lielajā kaimiņvalstī vispār neko nevarot izdarīt, kamēr visur nav ieeļļots.

Laikam jau pārbaudījums ar naudu ir ļoti grūti izturams. Zinām taču teicienu, ka nav neuzpērkamu cilvēku, ir tikai par maz piedāvāts. Kurš būtu gatavs attiekties no pusmiljona, par kuru nodokļi nav jāmaksā. Lieks eiro kabatu nespiež, un to varētu lēnā garā savam priekam notērēt, pārāk nezīmējoties. Bet laikam, jo vairāk ir, jo vairāk gribas, un vairāk arī gribas izrādīties. Vienā brīdī rodas nesodāmības sajūta, un tad vairs nav tālu līdz beigu sākumam, kad pie kabineta vai mājokļa durvīm klauvē KNAB darbinieki.

Dzelzceļa šefs paņemts ar pusmiljonu lielu kukuli, un tas ir vērā ņemams kampiens. Bet rodas jautājums, vai var uzteikt drošības iestādes, kas tika līdz šādam ķērienam? Varbūt vainojama vien paša alkatība, proti, negribēja ar kādu dalīties, un tas vienkārši pačivināja, kur nākas. Tā teikt, par brīdinājumu nākamajiem. Šāda situācija vienmēr liek domāt – vai šis bija pirmais darījums? Zinot, ka apetīte aug lēnām…. Maz ticams, ka uzreiz prasa tik daudz vai piekrīt tik apjomīgai dāvanai, drīzāk līdz tai nonāk pakāpeniski. Kā teikt, ja būtu pieticīgs, strādātu joprojām, bet cilvēks jau ir un paliek negausīgs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *