Pirmajā dienā pēc atvaļinājuma kolēģi draudzīgi sagaida un sveicinājuma vietā apvaicājas, kā šovasar gājis ierastajā kapu tūrismā. Kapusvētki latviešiem ir svēta lieta ik vasaru. Tiem, kuriem sazarotas dzimtas, katra nākusi no cita novada, nu vectēvi un vecvectēvi guļ kapsētās, jārēķinās ar četrām piecām nedēļas nogalēm, lai vien apmeklētu katrus kapus.
Lai gan latvietis zina, kas ir kapusvētki, tomēr, paklausoties stāstus par tiem un salīdzinot ar savu pieredzi, skaidrs, ka tradīcijas novados dažā ziņā atšķiras. Mana kapusvētku vasara sākas jau ap Jāņu laiku – vienā no Baltinavas novada kapsētām – Slobodas kapos. Tā ir katoliskā Latgale, un viss, kas vasarīgajā dienā notiek mirušo pieminēšanas laikā, ir stingri ieturēts reliģiskajās tradīcijās. Skolas gados lielāko iespaidu atstāja mācītāja sprediķis. Tajā netrūka garīgu tekstu un arī laicīgi dotu pamācību katram, arī no tālām vietām sabraukušajiem, piemēram, mums, vidzemniekiem. Tie bija padomju gadi, kad sprediķi varēju klausīties tikai vasarā un kapos. Nu ir citi laiki un lielāku iespaidu atstāj kapu apmeklētāju došanās ar mācītāju procesijā apkārt kapsētai. Apstājoties katrā no četriem kapsētas stūriem, notiek lūgšanas par mirušajiem. Procesija nav ilga, gājēju nav daudz, jo kapsētiņas šajā Latvijas pierobežā ir maziņas – katra vienā acu skatienā aptverama. Toties gar Austrumu robežu kapsētiņas nosējušās kā odziņas. Tās veidojušās ik vietā, kur reiz bijis ciems. Tagad gan vairāk redz pamestus laukus un arī tukšas viensētas.
Cits stāsts ir par augusta pirmo svētdienu un kapusvētkiem Alūksnes Lielajos kapos. Vēriena dēļ tie kļuvuši par zināmākajiem kapusvētkiem valstī. Pasaulē aizklīdis alūksnietis vienmēr zinās pateikt, kur viņa sirds un prāts būs augusta pirmajā svētdienā – dzimtajā pilsētā. Apmeklētāju tūkstoši uz pilsētiņu Ziemeļlatvijā traucas mašīnu simtos. Nedēļas nogalē mazpilsēta Alūksne kļūst divas reizes apdzīvotāka. To nodrošina arī tirdzinieku, mūziķu un aktieru klātbūtne, sarīkojumu daudzums. Trīs dienu un nakšu garumā pilsētas centrā, Tempļa kalnā, un estrādes salā rit vērienīgi rīkoti pilsētas svētki, kurus vainago kapusvētki.
Par īpašiem cilvēkiem Alūksnes kapusvētkos kļūst ceļu policisti. Tā mašīnu, autobusu un kājāmgājēju ar puķēm straume, kas viņiem no gaismas līdz tumsai jāpavada stāvajā kapsētas kalnā un jāorganizē nobraucam no kalna, prasa izturību. To Alūksnes policisti demonstrē ar nenogurstošu laipnību. Vecajām sievām pēc tam ilgi ir, ko runāt, stāstot, ka tieši viņu dēļ visiem pasažieriem, kā arī ziediem pilnajai mašīnai ļauts piebraukt pie pašiem kapu vārtiem. Toties kapu celiņi ir tik pārpilni sapucētu un pārpucētu ļaužu, it kā Dziesmu svētki no Rīgas būtu pārcēlušies uz Alūksni.
Komentāri