Ar “ZZK/ Cēsis” velobraucēju pārliecinošu uzvaru noslēdzies Latvijas čempionāts kalnu riteņbraukšanā (MTB) Olimpiskā krosa (XCO) disciplīnā. Cēsnieki aizņēma visu goda pjedestālu, uzvarēja Mārtiņš Blūms, otrais – Arnis Pētersons, trešais – Ivars Prokofjevs.
Galvenā interese no līdzjutēju puses bija par sacensībām elites klasē, kur startēja visi spēcīgākie, ieskaitot “ZZK/ Cēsis” līderus A. Pētersonu un M. Būmu, kuri šajā gadā sevi teicami pierādījuši Pasaules čempionātā un Pasaules kausa posmā Šveicē. Atgādināsim, ka pasaules čempionātā U23 grupā A. Pētersons izcīnīja piekto vietu, M. Blūms – 13., bet Pasaules kausā Šveicē gūti vēl lielāki panākumi – A. Pētersons finišēja ceturtais, kas ir visu laiku augstākais panākums Latvijas MTB riteņbraukšanas vēsturē, bet M. Blūms ierindojās 9.vietā 110 braucēju konkurencē.
Latvijas čempionātā bija skaidrs, ka divas pirmās vietas abi braucēji sadalīs savā starpā, un tā arī notika. Kopumā sportistiem bija jāveic seši apļi, katrs 4,5 km garumā, un jau pēc pirmā apļa abi bija aizbēguši no sekotājiem un turpinājumā arvien vairāk palielināja pārsvaru. Līdz pat finišam abi brauca plecu pie pleca, uzvarētāja noteikšanu atstājot uz pēdējiem metriem. Te pārāks izrādījās M. Blūms, pērnā gada čempionu A. Pētersonu atstājot otrajā vietā.
Pēc finiša M. Blūms atzina, ka uzvarētājs bija tas, kurš pirmais iegāja pēdējā nobraucienā. A. Pētersons pastāstīja, ka distances laikā savā starpā nav cīnījušies, bet palīdzējuši viens otram: “Varbūt taktiski nedaudz kļūdījos, tāpēc Mārtiņš finišēja pirmais. Pērn bija liela degsme par Latvijas čempiona titulu, tāpēc pēdējā aplī aizbēgu no komandas biedra, šogad galvenais uzstādījums bija pasaules čempionāts, kur izdevās labs starts, tāpēc nav pārāk liels pārdzīvojums, ka Latvijā paliku otrais.”
Toties lielāks stimuls šogad bija M. Blūmam, kurš pērn palika otrais. Viņš arī piebilst, ka bijusi vēlme tikt pie šī titula, jo šogad Latvijā jau izcīnīts čempiona tituls MTB maratonā.
Abi braucēji izmēģinājuši dažāda smaguma pasaules trases, tāpēc Priekuļu trasi vērtēja kā salīdzinoši vieglu. A. Pētersons gan piebilst, ka Latvijā grūtu trasi nemaz nevar taisīt, jo sportistu braukšanas līmenis, salīdzinot ar pasaules braucējiem, tomēr ir ļoti zems.
Ja divu pirmo vietu liktenis bija skaidrs jau sākumā, cīņa par trešo vietu risinājās starp I. Prokofjevu un Oskaru Muižnieku no “Sportlife” komandas. Vēl priekšpēdējā aplī abi aizbrauca kopā, bet pēdējā aplī Ivars devās ar aptuveni pus minūtes atrāvienu, un šo pārsvaru pēdējā aplī vēl vairāk palielināja. Viņš finišēja trešais, zaudējot uzvarētājam trīsarpus minūtes, bet O. Muižnieku apsteidzot ar gandrīz divām minūtēm.
Pēc finiša I. Prokofjevs atzina, ka par trešo vietu ir apmierināts: “Zināju, ka uz pirmajām divām cerību nav, tāpēc bija skaidrs, ka jācīnās par trešo. Prieks, ka pietika spēka līdz finišam, liela nozīme arī atbalstītājiem, kuri neļāva atslābt. Pašsajūta trasē bija laba, atlika tikai strādāt. Priekšpēdējā aplī vienā nobraucienā vairāk uzminu, Oskars nedaudz atpalika, un laikam viņam vairs nebija spēka dzīties pakaļ. Lieliski, ka visa komanda uz goda pjedestāla!”
Visi trīs braucēji lielu paldies saka savam trenerim Vilmāram Tomsonam par ieguldīto darbu, kurš rūpējas, lai braucēju līmenis nemitīgu augtu. Jautāts par panākumu atslēgu, treneris ir lakonisks: “Tas ir sistemātisks darbs.” Viņš norāda, ka braucēju attīstība notikusi lēnām piecu gadu laikā atšķirībā no vispār pieņemtās Latvijas prakses, kad treneri grib no jauniešiem, junioriem izspiest maksimālo rezultātu: “Mēs uz rezultātu ejam lēnām, pacietīgi. Domājam ilgtermiņā, man ir sava stratēģija, un uzskatu, ka tā ir pareizāka. Otrkārt, mūsu galvenais mērķis nav uzvarēt sacensībās Latvijā, kas arī ir patīkami un nepieciešami, bet raugāmies uz pasaules trasēm. Tur ir īstā cīņa, un šodien Priekuļos, manuprāt, Mārtiņš un Arnis nobrauca vieglākās sacensības šajā sezonā. Cīņa bija tikai pirmajā aplī, pēc tam jau nosacītā treniņu režīmā.
Par puišu patieso potenciālu liecina rezultāts Pasaules kausā Šveicē, kur abi bija pirmajā desmitā. To vēl iespēja tikai divi Francijas braucēji, no pārējām valstīm, pat no Šveices, – tikai viens. Pasaulē līmenis ir pavisam cits, kalnu valstis ir ļoti spēcīgas, un, ja varam būt starp vadošajiem, tas parāda, ka strādājam pareizi.”
Izaugsmes iespējas ir, bet, jo augstāks līmenis, jo lielāks finansējums nepieciešams, diemžēl pagaidām viss tikai uz pašu un sponsoru pleciem. No Latvijas Riteņbraukšanas federācijas finansējums netiek piešķirts. Braucēji un treneris cer, ka parādītais pasaules čempionātā un pasaules kausā ļaus iekļūt Latvijas olimpiskajā vienībā, saņemot finansējumu no tās, jo šis tomēr ir olimpiskais sporta veids. Treneris ir pārliecināts, ka, turpinot strādāt, ja vien ir atbilstošs finansējums, pēc četriem gadiem olimpiskajās spēlēs braucēji būtu gatavi parādīt ļoti labu sniegumu.
Šobrīd komandas galvenais atbalstītājs ir uzņēmums “ZZK”, kura īpašnieks Normunds Zviedris pats bijis riteņbraucējs. Viņu sadarbība sākās pirms pieciem gadiem, kad V. Tomsons uzrunāja uzņēmēju, lūdzot atbalstīt talantīgus braucējus. Tagad N.Zviedris atzīst, ka sadarbība bijusi ļoti veiksmīga: “Izveidota lieliska komanda, kurā braucēji nemainās, jo bieži tā ir problēma, ka sportisti maina komandas, kas neveicina rezultāta augšanu. Treneris ar šiem puišiem strādā jau ilgus gadus, viņš saskatīja puiši talantu, prata viņus motivēt treniņiem, un, lūk, ir rezultāts. Ne tikai Latvijā, arī pasaules sacensībās. Īpašs prieks, ka šoreiz visi trīs komandas braucēji uz goda pjedestāla, tātad mūsu sadarbība nesusi ļoti labus augļus. Mūsu komandā visi esam entuziasti un naudu ieguldām sportistos – nometnē, tehnikā, citā nepieciešamajā. Netērējam algās trenerim, mehāniķim, menedžerim, bet ieguldām izaugsmē.”
Tagad sacensību kalendārā iestājies nosacīts miers, jo galvenie mači aizvadīti. Tagad koncentrēšanās uz Latvijas seriāliem – SEB MTB un Vivus MTB, kur arī komanda grib parādīt savu varējumu.
Komentāri