Aizliegums trenēties telpās ietekmē ne tikai sporta spēļu dalībniekus, bet arī vieglatlētikas tehnisko disciplīnu pārstāvjus.
Cēsu Sporta skolā aug spēcīga diska metēju, lodes grūdēju maiņa, kuri rāda labus sniegumus valsts un arī starptautiskās sacensībās. Lai arī Cēsīs vieglatlētiem nav ziemas manēžas, ir rasti risinājumi, pielāgojot treniņu procesam esošās telpas, kuras patlaban diemžēl nav pieejamas.
“Druva” sazinājās ar treneri Māri Urtānu, lai noskaidrotu, kā pavadīta ziema. Viņš stāsta, ka ierobežojumi, protams, atstāj ietekmi uz treniņu procesu, taču tas neesot apstājies ne uz mirkli: “Lodes gan tika noliktas malā, bet disku metām arī mīnus 16 grādos. Tīrījām mešanas sektoru līdz 50 metru līnijai, treniņa laikā sildījām rokas cimdos, uz metiena brīdi vilkām tos nost. Jauniešiem, kuri salīgāki, vairāk bija dažādi fiziskie vingrinājumi, bet visi, kuri bija gatavi, strādāja.”
Visu ziemu treniņi notika sešas dienas nedēļā, trīs – ģimnāzijas stadionā, trīs – pilsētas stadionā. Ar Cēsu Olimpiskā centra atbalstu uz pilsētas stadionu nogādāti svaru stieņi, un vieglatlēti, gluži kā bobslejisti, veica vingrojumus ar svariem svaigā gaisā. “Ja bobslejisti var, kāpēc mēs nevaram,” saka M. Urtāns.
Latvijas pieaugušo izlases sportistiem bija iespēja trenēties telpās, un šī priekšrocība tika arī Aleksandram Volkovam, pēc tam arī Vinetai Krūmiņai, kura to drīkstēja, kad sasniedza 18 gadu vecumu, jo tā brīža ierobežojumi noteica, ka telpās trenēties ļauts izlašu dalībniekiem tikai no 18 gadu vecuma.
“Pārējie pakārtojās treniņiem ārā, lielu iebildumu no jauniešiem nebija,” stāsta M. Urtāns. “Dažam varbūt reizēm bija grūtības savienot to ar mācībām, jo centos treniņus organizēt, kad ārā vēl gaišs. Var teikt, ka ziemas mēnešus esam pārdzīvojuši veiksmīgi, fiziskā kondīcija sportistiem saglabāta, uzlabota. Trenera uzdevums procesu pārdomāti sakārtot, jo pārtrenēties arī nav labi. Ja fiziskā pārāk daudz, rodas tā sauktā sportiskā bedre, no kuras dažkārt ļoti grūti tikt ārā. Tāpēc centos procesu balansēt. Bija brīvākas nedēļas, kad jaunieši vairāk nodarbojās ar slēpošanu, tad atkal atpakaļ stadionā. Treniņus var nodrošināt arī šādos apstākļos, viss atkarīgs no bērnu motivācijas, cik pilnvērtīgi gatavi ziedoties treniņiem. Dažu varbūt vajadzēja vairāk pamudināt, bet kopumā visi ir apņēmības pilni. Ļoti ceram, ka vasarā sacensības atkal būs, sportistiem ir uzstādīti mērķi, ko gribētu sasniegt.”
Ja sacensību aprite atsāksies, atlikšot vien nedaudz pieslīpēt tehniku, lai būtu gatavi startēt. Martā bija paredzēts ziemas čempionāts diska mešanā, kas pārcelts uz 17.aprīli cerībā, ka uz to laiku situācija būs uzlabojusies. M. Urtāns gan norāda, ka tādās disciplīnās kā diska mešanā, lodes grūšanā sacensības vajadzētu ļaut rīkot, jo tajās bez problēmām var nodrošināt epidemioloģiskās drošības prasības: “Viss vienkārši. Katrs dalībnieks brauc ar savu inventāru, ko tiesneši pārbauda, vai atbilst prasībām, katrs darbojas tikai ar savu lodi vai disku. Arī sacensību laikā sportistu ceļi nekrustojas, kamēr viens sektorā, citi malā, ievērojot distancēšanās prasības. Šādā laikā var rīkot mazāka mēroga sacensības pa atsevišķām disciplīnām, nevis visiem kopā. Jā, skriešanas disciplīnās ir lielāks burziņš, bet mešanas, grūšanas disciplīnās viss īstenojams. Sacensības vajadzīgas obligāti, ja vasarā to nebūs, domāju, ļoti daudzi jaunieši atteiksies no jebkādas sportošanas.”
Komentāri