Tie, kuri sekoja sieviešu komandas “TTT Rīga” gaitām, šajā, nu jau aizvadītajā, sezonā pamanīja, ka komandas rindās spēlē Cēsu Sporta skolas kādreizējā audzēkne Karlīne Pilābere (toreiz Nīmane).
Meistarību nevar pazaudēt
Pirms vairākiem gadiem muguras traumas dēļ viņa nolēma likt sportošanu malā, jo, kā saka pati, gribējies vecumdienās staigāt stalti, gribējies bērnus. Bet pa šiem gadiem ar veselību nekādu problēmu, ģimenē aug divi dēli, vienam būs četri, otram divi gadi, un izrādījās, basketbola vilinājums nav zudis.
“Komandas treneris Mārtiņš Zībarts meklēja centra spēlētājas, Ieva Krastiņa pus pa jokam ieminējusies par mani, viņš uzrunāja, nolēmu pamēģināt. Sapratu, ka droši vien vairāk būšu rezervistes lomā, pēc piecu gadu pārtraukuma uz neko daudz vairāk cerēt nevarēju. Nekādu treniņu garajā pārtraukumā nebija, cik savam priekam, veselībai padarīju, bet zālē trenējusies nebiju. Sezonas beigās to arī sajutu. Ne tik daudz fiziskā sagatavotībā, tur viss bija kārtībā, pietrūka tieši spēļu prakses. Sākumā jutu, ka nespēju pietiekami ātri pieņemt lēmumus. Ja aizsardzībā viss labi, uzbrukumā dažkārt sanāca saminstināties, bet ar katru spēli situācija uzlabojās. Pierādījās, ka meistarību nevar pazaudēt, vajag tikai atjaunot muskuļu atmiņu, lai tie zina, kā jādarbojas metienā, driblējot,” stāsta Karlīne.
Apetīte uz basketbolu atgriezusies
Basketboliste atzīst, ka izvēle par labu šai komandai bijusi arī tāpēc, ka “TTT Rīga” ir profesionāla komanda, kur rūpējas par spēlētāju veselību. Sezonas sākumā tas bijis ļoti noderīgi.
Karlīne parādīja, ka arī pēc piecu gadu pārtraukuma var atgriezties Latvijas pazīstamākajā komandā un aizvadīt sezonu labā līmenī.
“Pirmā spēle deva īpašas emocijas,” atceras spēlētāja. “Sapratu, ka man vajag basketbolu, bija palikusi tāda kā nepadarīta darba sajūta, jo pēdējo sezonu nenospēlēju līdz galam. Tiesa, pirms traumas bija sajūta, ka basketbola pietiek, daudzus gadus tas vien bija visu gadu, vasaras ieskaitot. Tagad apetīte atgriezusies, uz to visu skatos pavisam citām acīm.”
Ienākusi komandā sezonas sākumā, laukumā reāli devusies vien janvārī, bet kopš tā laika piedalījusies visās spēlēs. Tiesa, neizdevās izjust Eirokausa gaisotni, laukumā vien nedaudz pabija divās pēdējās spēlēs. Atlika Latvijas – Igaunijas apvienotā līga, Austrumeiropas līga un cīņas par Latvijas čempionāta medaļām.
Vajag, kurp tiekties
Karlīne stāsta, ka sieviešu basketbols šajos gados mainījies, kļuvis fiziskāks, spēlē vairāk kontaktcīņas, spēle kļuvusi skarbāka. Toties nemainīga situācija, ka Latvijā ir vien divas spēcīgas komandas. Savulaik ar “TTT Rīga” konkurēja “SK Cēsis”, kuras vairs nav, tagad otrās komandas vietu ieņēmušas Liepājas basketbolistes, bet tām kaut kā pietrūkst, lai reāli pacīnītos par čempionu titulu.
“Žēl, ka Cēsīs vairs nav savas komandas, jo tā bija vieta, kurp tiekties sporta skolas meitenēm. Vēl pirms “SK Cēsis” bija “1188” komanda, kas, lai arī necīnījās par pirmajām vietām, rādīja labu sniegumu. Ja nav komandas, uz ko tiekties, ir grūtāk, perspektīvās meitenes paņem citas sporta skolas vai klubi,” secina Karlīne.
Svarīga arī skaista spēle
“TTT Rīga” aizvadīja ļoti piepildītu sezonu, lai gan visus iecerētos mērķus sasniegt neizdevās. Sezonas otro pusi pabojāja tas, ka neizdevās iekļūt Eiropas kausa astoņu spēcīgāko komandu vidū, bet Austrumeiropas līgā nācās samierināties ar sudraba medaļām, finālā ar 71:74 zaudējot Košices “Good Angels”.
“Šādi zaudējumi ir smagi, bet esam profesionāles, jāspēj saņemties un turpināt. Jāspēj ne tikai gūt uzvaras, par kurām zinājām, ka Latvijas – Igaunijas līgā un Latvijas čempionātā tās būs, bet parādīt skaistu basketbolu,” saka K. Pilābere.
Sudraba medaļai Austrumeiropas līgā tika pievienots Igaunijas – Latvijas apvienotās līgas zelts un Latvijas čempionāta zelts. Var teikt, Karlīnei bijusi zelta atgriešanās, lai gan viņas kontā jau pirms tam bijuši čempiones tituli, cita kaluma godalgas gan Latvijas, gan apvienotajā čempionātā. Lai arī sezona veiksmīga, spēlētāja skatās uz savu sniegumu kritiski: “Zinu, kur vēl jāuzlabo sniegums, ceru, ka vēl dažus gadus paspēlēšu un maksimumu spēšu sasniegt.”
Par nākamo sezonu viņa nerunā, jo viss vēl procesā: “Pirms šīs sezonas ar treneri runāju, ka noslēgsim līgumu uz pusi sezonas, lai redzu, kā turēsies veselība, vai izdosies visu samenedžēt mājās, bet viss izdevās. Esam profesionāla komanda, gandrīz vai visi vakari aizņemti, tāpēc jāsaka milzīgs paldies vīram, jo lielākais smagums gūla uz viņa pleciem. Ja viņš nepiekristu, nevarētu spēlēt. Bija jāplāno, kurš kurā laikā vedīs bērnus, bet pierādījās, ka visu var izdarīt, vajag tikai gribēt.”
Gribas būt Cēsīs
Brīvajos brīžos, ja vien tādi atrodas, visa ģimene ar prieku brauc uz Cēsīm, kur dzīvo abu vecāki. Te var tā pa īstam izvēdināt galvas, arī dēli izskrieties uz nebēdu.
“Gribas uz Cēsīm, protams, gribas, un kaut kad noteikti domāsim par pārcelšanos atpakaļ. Varbūt tad būs jāsāk domāt par sieviešu komandas veidošanu, jo ir forši, ja pilsētai ir komanda, kurai just līdzi,” nosmej Karlīne.
Komentāri