Uzvaras ir tik vilinošas

Šīs nedēļas nogalē Amerikā notiek gada lielākās šīs valsts BMX sacensības “Grand Nationals”, kurās startēs arī Vineta Pētersone, šī gada bronzas medaļas ieguvēja pasaules čempionātā pump track velobraukšanā.

Viņas dienas pārsvarā rit Kolumbijā, ierodoties Latvijā, viņa uzturas Siguldā, tomēr vienmēr ar prieku atbrauc uz dzimto pilsētu Cēsīm, jo tieši te sākušās Vinetas sportiskās gaitas. Sezonas gaitā viņa startē gan BMX, gan pump track sacensībās.

Pārslēgties uz BMX

“Druva” tikās ar Vinetu Cēsīs, dažas dienas pirms viņas došanās uz ASV, lai startētu “Grand Nationals”. “Startēšu tajās pirmo reizi,” saka Vineta, kurai ir līgums ar ASV “Supercross” komandu. “Gribu aizbraukt, paskatīties, par ko viņi tik ļoti sajūsminās, jo amerikāņi šīs sacensības pēc nozīmīguma pielīdzina pasaules čempionātam. Tās pulcē visus labākos ASV braucējus, bet zināms, ka PRO klasē startēs šī gada olimpiskais čempions, arī citi Francijas un vairāku citu valstu braucēji. Gribu izbaudīt šīs sacensības.”

Pasaules čempionāts pump track disciplīnā notika novembra sākumā, vai viegli pārslēgties atpakaļ uz BMX? V. Pētersone saka, ka zināmu laiku vajag, jo abas samērā atšķirīgas disciplīnas: “Jā, braukšanas stils ļoti atšķirīgs. Pump track braucam ar parastajiem pedāļiem, tur nav starta kalna, kas BMX ir viens no izšķirošiem elementiem. Pēdējos divos mēnešos trenējos pump track, tāpēc nejūtos pilnīgi gatava ASV sacensībām. Bet īsti jau nezinu, ko no tām gaidīt, jo tur trase tiek veidota telpās, starta kalns pavisam neliels, ir daudz nezināmā.”

Pump track nianses

Jautāta, vai bronza pump track čempionātā ir neliels gandarījums par sezonu, kurā olim­piskās spēles nācās vērot kā skatītājai, viņa saka: “Pilnīgi noteikti, jo tā nav viegli iegūta medaļa. Šī disciplīna ļoti attīstās, meitenes gadu no gada brauc arvien ātrāk, un sekundes tūkstošdaļās izšķiras, vai tiec nākamajā kārtā. Tāpēc uzskatu, ka šis ir liels panākums, jo tas ir UCI, kas ir riteņbraukšanas starptautiskā federācija, rīkots pasaules čempionāts.”

Lai tiktu uz pasaules čempionātu, jākvalificējas kādā no 16 posmiem, kas notika visā pasaulē. Vineta uzvarēja kvalifikācijas sacensībās Slovākijas pilsētā Košicē, posma uzvarētājam tiek segti visi izdevumi, kas saistīti ar braukšanu un dalību pasaules čempionātā. Dāmu konkurencē čempionātā startēja 25 braucējas.
“Pump track ir ļoti taktisks, es pat teiktu – ļoti mentāls riteņbraukšanas veids, jo tā ir cīņa vispirms ar sevi,” saka Vineta. “Katrā kārtā puse braucēju tiek tālāk, pusei – sacensības beidzas, un tad jāizdomā, cik ātri jābrauc, lai būtu pirmajā pusē. Tiek dota iespēja arī pārbraukt savu apli, ja neesi ticis labāko vidū. Taktiskās spēles sākas, kad paliek četri labākie braucēji un atliek divi braucieni – pusfināls un brauciens par medaļām – lielais vai mazais fināls. Tātad, ja neesi ticis lielajā finālā, ir iespēja mēģināt uzlabot savu laiku, lai tajā tiktu, bet tas nozīmē, ka dažu minūšu laikā jā­spēj pilnībā atjaunoties, lai nobrauktu apli vēl ātrāk, un tas principā ir neiespējami. Jāpatur prātā arī tas, ka pēc tam ir vēl izšķirošais brauciens par medaļām. Pusfinālā uzrādīju trešo labāko laiku un pēc finiša jautāju, kāds laiks meitenei, kas uzrādīja otro labāko. Tas bija ļoti labs, un necentos savu uzlabot, saprotot, ka jābūt maksimāli gatavai bronzas braucienam. Nav vērts iztērēt enerģiju, lai rezultātā varbūt zaudētu medaļu mazajā finālā.”

V. Pētersones konkurente uz bronzu centās savu laiku uzlabot, lai tiktu lielajā finālā, tas viņai neizdevās, kā rezultātā tas atspēlējās izšķirošajā braucienā. Vineta izšķirošajā braucienā uzrādīja visu sacensību otru labāko braucienu dāmu grupā, kas deva bronzas medaļu.

“Ja man šāds aplis būtu izdevies pusfināla pirmajā braucienā, būtu lielajā finālā, bet sapratu, ka, mēģinot pārbraukt, to nekad nebūtu spējusi,” piebilst Vineta. “Pump track ir ļoti grūta disciplīna, tur visu nosaka vissīkākās nianses. Ātrumi ļoti lieli, spiediens 180 grādu virāžās – milzīgs, visu salikt kopā ļoti grūti.

Kļūdiņas ir pilnīgi visiem, arī čempione finālā vienā virāžā gandrīz izlidoja no trases. Es teiktu, ka tieši lielās virāžas ir pump track atslēgas vietas. Jo visi māk labi braukt ar riteni, prot sekmīgi izbraukt pumpas, bet izbraukt precīzi virāžas, lai tur iegūtu vajadzīgo paātrinājumu – tas ir jāmāk. Katra pat sīkākā kļūda atspēlējas rezultātā, jo, kā jau teicu, laiku mēra līdz sekundes tūkstošdaļām.”

Olimpiskais sapnis nav beidzies

Parunājām arī par Parīzes Olimpiskajām spēlēm, kurās Latviju pārstāvēja Veronika Srtūriška no Jaunpiebalgas, bet Vinetai nācās samierināties ar skatītājas vietu. Viņa stāsta, ka neveiksmīgais olimpiādes stāsts sācies 2023.gadā, kas bija traumu pilns: “Vispirms februārī salauzu atslēgas kaulu, to saskrūvēja, pēc dažiem mēnešiem atgriezos, bet smagā kritienā salauzu abas rokas. Tas bija izšķirošais punkts ceļam uz olimpiskajām spēlēm, jo nācās izlaist visu sezonu. Bija ļoti ilgs atveseļošanās posms, rokām operāciju veica Latvijā, diemžēl Kolumbijā, kur ir augsta līmeņa sporta ķirurgi, konstatēja, ka vienu roku vajag pāroperēt.
Pēc izlaistas Pasaules kausa sezonas BMX man trūka olimpisko punktu, atzīšos, sākumā bija bail no sacensībām, jo rokas salauzu, braucot no lielā starta kalna. Bija grūti atsākt sezonu, bet sapratu, ka man jāatgriežas ar 120 procentiem, lai būtu kaut kāda iespēja cīnīties par Parīzes ceļazīmi.”

Cīņā par Parīzi visu izšķīra iegūtie punkti olimpiskajā kvalifikācijā. Tā kā iepriekšējā sezonā V. Pētersonei tie palika neizcīnīti, sasmelt ūdeni šogad bija praktiski nereāli.

“Protams, ir žēl, bet neteiktu, ka biju daudz labāka par Vero­niku,” secina Vineta. “Katrā ziņā par olimpisko finālu nebiju gatava cīnīties, un tad nav īsti nozīmes, kura no mums ieņem 20.vietu. Tokijā ieņēmu 21.vietu, nākamais mērķis olimpiskajās spēlēs būtu iekļūt pusfinālā vai pat finālā. Katrā ziņā šovasar jutos labāk nekā pirms Tokijas spēlēm, bet…

Nu ko, jāsāk gatavoties nākamajam olimpiskajam ciklam! Šī gada olimpiskajiem čempioniem gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē ir 33 gadi, tātad man vēl ir divi olimpiskie cikli. Man ir sajūta, ka varu vēl kaut ko izdarīt. Jā, pagājuši vairāki gadi bez lielākiem panākumiem, bet visu laiku bijuši kādi klupieni. Ja viss saliktos pa plauktiņiem, domāju, pasaules top 10 varu atgriezties.”

BMX attīstās

Klausoties stāstījumu par gūtajām traumām, rodas jautājums – kas ir tas, kas pēc tām liek atgriezties trasē? V. Pētersone pārliecinoši saka: “Ir forši braukt! Katram BMX braucējam kaut kur zemapziņā ir, ka bez kritieniem, bez lūzumiem šajā sporta veidā neiztikt. Ar to jāsadzīvo, cenšoties to nobīdīt kaut kur dziļāk, lai netraucē atdot sevi maksimāli.

Šī gada olimpiskā čempione pirms trim sezonām piedzīvoja vairākus smagus kritienus, guva smadzeņu satricinājumu, un viņa atzīst, ka pēc tā negribēja kāpt uz riteņa. Tomēr atgriezās un pērn kļuva par Pasaules kausa kopvērtējuma uzvarētāju. Viss atkarīgs no tā, kā sportists spēj no traumām atgūties gan fiziski, gan mentāli.

Gribas uzvaras, kāpšana uz goda pjedestāla ir kaut kas īpašs, kas laikam liek nolikt malā traumu smagumus un pārdzīvojumus. Uzvaras ir saldas. Protams, zaudējumu allaž ir vairāk, bet uzvaras ir tik vilinošas, ka gribas pēc tām tiekties vēl un vēl.”

No traumām izvairīties nevar, jo BMX ir kontakta sporta veids, kas turklāt kļūst arvien ātrāks. V. Pētersone stāsta, ka šis sporta veids turpina strauji attīstīties: “Ja salīdzina Tokijas olimpisko finālu ar Parīzes finālu, meitenes brauc vēl ātrāk, kaut pagājuši tikai trīs gadi. Ātrumi palielinās, lēcieni aizvien lielāki, konkurence kļūst sīvāka. Manuprāt, līdz šim BMX nav bijusi tik daudz iesaistīta zinātne kā, piemēram, treka vai šosejas riteņbraukšanā, tāpēc vēl ir daudz, kur attīstīties. Šis vēl joprojām ir tāds oldskūlīgs sporta veids. Agrāk braucēji bija platās biksēs, lielos kreklos, tagad startē pieguļošās formās, tiek domāts par aerodinamiku. Braucēji ilgāk paliek sportā. Šī gada pasaules čempioni jau pirms desmit gadiem bija vadošie. Šis sporta veids audzis kopā ar viņiem. Ja atceramies, Māris ­Štro­m­­bergs karjeru beidza 31 gada vecumā, tolaik bija normāli, ka 30 gadi ir maksimums. Tagad daudziem top braucējiem ir 30+ gadi. Šo sporta veidu vēl gaida attīstība, augs arī kvalitāte.”

Kā jau minēts sākumā, braucējas ikdiena rit Kolumbijā, bet vasarās, kad Pasaules kausa posmi, čempionāti pārsvarā notiek Eiropā, itin bieži sanāk būt arī Latvijā. Vineta saka, ka nākamgad Latvijā būs daudz biežāk, jo Eiropas čempionāts notiks Valmierā, bet pasaules čempionāts – Dānijā: “Par nākamo sezonu būs, ko domāt, kā salikt kalendāru. Gribētos pilnu sezonu nobraukt ASV, jo vēl nākamgad ir līgums ar “Supercross” komandu, bet visi galvenie starti ir Eiropā. Katrā ziņā gribas nākamajā sezonā atgriezties ar pilnu jaudu!”