Nav vēl norimušas atmiņas par nule Itālijā aizvadīto pasaules čempionātu biatlonā, bet mūsu valsts sportisti jau devušies uz Bulgāriju, kur nākamnedēļ risināsies Eiropas čempionāts. Sezonas galvenajās sacensībās kopā ar valsts izlasi bija arī Latvijas biatlona federācijas prezidents Jānis Bērziņš, kuru lūdzu dalīties par gūtajiem iespaidiem un biatlona attīstības redzējumu. Dators ievieš korekcijas
Biatlona dzīves vadītājs atzina, ka pasaules čempionāta organizatoriskā puse bijusi augstā līmenī, arī bāze teicami gatavota: “Viss bija pārdomāts un sakoordinēts. Vienīgais vājais punkts bija akreditācija, kas pirmo gadu notika elektroniski, tādējādi radās nelielas problēmas. Domājams, ka līdz nākamajam čempionātam Osterzundā (Zviedrija) šīs kļūmes būs novērstas.
Saimnieki šim čempionātam bija īpaši gatavojušies, trases labiekārtošanā investējot gandrīz sešus miljonus eiro. Vēl pērn vasarā viss stadions bija milzīga būvbedre, jo visas tehniskās telpas izbūvētas zem stadiona. Čempionāta atklāšanā piedalījās valsts augstākās amatpersonas, kas liecina, ka attieksme pret biatlonu ir labvēlīga.”
Latvijas biatlonisti šajā čempionātā palika bez augstām vietām. Labāko sniegumu parādīja Madara Līduma, izcīnot 15.vietu 15 kilometru distancē, un Jānis Bērziņš, kurš 20 kilometros ieņēma 24.vietu. Federācijas vadītājs Latvijas biatlonistu startus vērtē kā vidējus, norādot, ka liels mīnuss bija mūsu līdera Ilmāra Briča nestartēšana galvenajās individuālajās distancēs, jo pamatoti tika cerēts uz augstiem rezultātiem. Diemžēl liktenis bija lēmis citādi. Der atgādināt, ka pirms pirmās distances I.Briča asinīs tika konstatēts paaugstināts hemoglobīna līmenis, un viņu uz piecām dienām atstādināja no sacensībām.
“Varbūt vērts nedaudz pakavēties pie šī notikuma, jo dažviet sabiedrībā radies nepareizs priekšstats par to. Ir nepareizi uzskatīt, ka Ilmāram konstatēja aizliegto vielu lietošanu. Pēc starptautiskās antidopinga komisijas noteikumiem pirms katra starta dators izlases kārtībā nosaka sešus sportistus, kuriem veic hemoglobīna līmeņa pārbaudi asinīs pirmsstarta periodā. Pirmajā dienā dators izvēlējās Ilmāru.
Jāsaprot, ka paaugstināts hemoglobīna līmenis nekvalificējas kā pārkāpums. Tas ir fizioloģisks process, ko ietekmē dažādas sakritības. Noteikumi paredz, ka hemoglobīna līmenis asinīs nedrīkst pārsniegt 17,5 procentus. To ietekmē atrašanās augstkalnē, un Ilmārs Antholcā atradās ilgāk par citiem mūsu sportistiem. Ilgi atrodoties augstkalnu apstākļos, asinis sabiezē un paaugstinās hemoglobīna līmenis. Aizliegums startēt domāts tikai pašu sportistu drošībai, jo sabiezināts asins sastāvs apgrūtina sirdsdarbību un rada reālus draudus sportistu veselībai. Katru gadu biatlonā vismaz desmit sportisti šī iemesla dēļ tiek uz piecām dienām atstādināti no starta. Tas bija arī iemesls, kāpēc pasaules čempionātā stafetē nestartēja Somijas vīriešu izlase. Vienam no četrinieka bija paaugstināts hemoglobīna līmenis, tāpēc komanda atsauca savu dalību.
Var teikt, ka dators, kurš izvēlējās sportistus, šoreiz nebija mūsu pusē,” ar smaidu piebilst J.Bērziņš. Desmitnieks ir reāls
Šajā pasaules čempionātā uzdevuma augstumos bija vīru stafetes komanda, kas sīvajā konkurencē izcīnīja 12.vietu, kas ir šīs sezonas labākais sniegums. Stafetē startēja Edgars Piksons, Ilmārs Bricis, Kaspars Dumbris un Jānis Bērziņš – visi četri mūsu rajona sportisti.
“Individuālajās distancēs labākus rezultātus biju gaidījis no Kristapa Lībieša un Edgara Piksona. Te gan uzreiz jāsaka, ka Edgars reabilitējās stafetē, ļoti veiksmīgi veicot pirmo etapu. Runājot par stafeti kopumā, jāteic, ka izveidots veiksmīgs komandas modelis. Edgars ir ļoti labs pirmā etapa veicējs. Attaisnojās arī risks iekļaut komandā Kasparu Dumbri, kuram šis bija pirmais pasaules čempionāts pieaugušo konkurencē. Vecākais treneris Vitālijs Urbanovičs ilgi prātoja, vai uzticēties Kasparam, līdz tomēr izšķīrās par šādu risinājumu, un sportists godam izturēja pārbaudi. Stafetē svarīgs ir psiholoģiskais varējums, jo uz katru sportistu gulst lielāka atbildība nekā individuālajās distancēs. Pirms tam Kaspars sevi teicami apliecināja jauktajā stafetē, kas viņam bija kā savdabīgs ģenerālpārbaudījums.
J. Bērziņš, kurš līdz tam šāva precīzi, stafetē bija spiests veikt vienīgo soda apli. Var teikt, neattaisnojās stratēģija likt visu uz spēles. Savā etapā distancē viņš panāca Francijas un Zviedrijas sportistus, kas nemaz nav tik vienkārši. Protams, bija risks iet šautuvē ar tādu pulsāciju, bet, izšaujot precīzi, bija reāla iespēja pakāpties krietni augstāk, jo stāvus Jānis šauj labi. Šoreiz risks neattaisnojās, bet arī 12.vieta ir respektējama. Visiem trim – Dumbrim, Piksonam un Bērziņam ir visas iespējas uzlabot savu sniegumu, un desmitnieks nav neaizsniedzams,” vērtē federācijas vadītājs. Šaušana ir talants
Biatlona formula ir vienkārša – lai uzvarētu, ir ātri jāslēpo un precīzi jāšauj. It kā vienkārši, bet ne vienmēr šie abi faktori sakrīt. Ne pārāk ātru slēpošanu vēl var kompensēt ar precīzu un ātru šaušanu, bet, ja arī tā nesanāk, jāaizmirst par vietu rezultātu augšgalā. Pasaules čempionāts parādīja, ka mūsu biatlonistiem šaušana iet kā pa viļņiem, kas arī bija viens no iemesliem, kāpēc jauktajā stafetē latvieši palika tik tālu. Dāmām katrai nācās veikt pa trim soda apļiem, kas ir ļoti slikts rādītājs. Nesekmīgā šaušana arī Madarai Līdumai neļāva ieņemt augstas vietas individuālajās distancēs. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā uzlabot šaušanas rezultātus. J. Bērziņš skaidro, ka klasiskās šaušanas treneri biatlonistiem palīdzēt nevar, jo biatlona šaušana krasi atšķiras no ložu šaušanas. Nepieciešams biatlona šaušanas treneris, bet Latvijā tādu nav.
“Bet nekur nav teikts, ka tas krasi uzlabos šaušanu, jo to nosaka daudz un dažādas nianses. No savas pieredzes zinu, ka pēc 20 gadu vecuma šaušanu izmainīt grūti. Ir izstrādājies stereotips, ko grūti lauzt. Treniņā, kad nestrādā ar pilnu atdevi, pie šaušanas var vairāk piedomāt un ņemt vērā jaunās atziņas, bet, tiklīdz esi sacensībās, kur tiek izlikts maksimālais, iestājas automātisms un virsroku ņem stereotips, kurš ir dziļi iekšā. Vieglāk ir paņemt jaunu sportistu un iemācīt viņam visas nianses. Vēl jāatzīmē, ka šaušana ir talants, un ne katrs var būt labs šāvējs biatlonā,” saka J.Bērziņš.
Lai trasē būtu ātrs solis, jābūt teicami sagatavotām slēpēm. Tam nepieciešami speciālisti, kuri to dara. Biatlona lielvalstīm uz katru sportistu ir divi tehniskie cilvēki, Latvijai uz pieciem vīriešiem ir divi smērētāji, uz trim dāmām – viens. Bet, kā saka federācijas vadītājs, arī tas ir progress, jo pirms sešiem gadiem visu darīja galvenais treneris Vitālijs Urbanovičs. Lai tehnisko brigādi papildinātu, jābūt finansējumam un cilvēkiem, kuri to grib un var darīt. Latvijā pagaidām nav ne viena, ne otra. Jāuzticas trenerim
Jau kopš olimpiskās sezonas laikiem kaislības virmojušas ap izlases atlases principiem. J. Bērziņš saka, ka šis atlases modelis nav bijis slikts, bet situācijas mainās, un jāpielāgojas konkrētajam laikam: “Federācija mainīs savu uzstādījumu par komandas komplektēšanu nākamajai sezonai un nākamajam pasaules čempionātam. Turpmāk lielāka rīcības brīvība būs galvenajam trenerim, jo viņš ir atbildīgs par komandas startu.
Treneris diendienā ir kopā ar komandu un zina, kurš uz ko spējīgs. Nevar funkcionāri, sēžot pie galda, noteikt, kuri cilvēki būs izlasē. Tad arī nevaram prasīt atbildību no trenera, jo viņš var teikt – jūs man iedevāt šādus cilvēkus, tāpēc ir tāds rezultāts. Tāpēc dosim trenerim plašākas pilnvaras un prasīsim rezultātu.”
Jāņem vērā arī tas, ka biatlons ar katru gadu attīstās un kļūst neprognozējamāks. Vēl pirms dažiem gadiem bija apmēram 20 vadošie sportisti, kuri atkarībā no veiksmes arī ierindojās šajā divdesmitniekā. Tagad loks paplašinājies līdz aptuveni 50 sportistiem, biatlons attīstās arī valstīs, kas vēl nesen nebija favorītu vidū. Ienāk jauni uzvārdi, perspektīvi sportisti. Rezultāti kļūst arvien blīvāki, un notikumi trasē arvien dinamiskāki. Arvien noteiktāk biatlona apritē ienāk Dienvidkoreja, jo šajā valstī 2009.gadā notiks pasaules čempionāts. Nav bezcerīgi
Lai arī pasaules čempionāts Latvijas biatlonistiem neatnesa vietas pirmajā desmitā, federācijas vadītājs atzīst, ka pesimismam nav pamata. Drīzāk šis ir sākums jaunai augšupejai.
“Pasaules čempionāts deva apliecinājumu sportistiem, ka viņi var rādīt labu sniegumu, ka biatlonā nav pārcilvēku, ka ikviens var kļūdīties. Labs piemērs ir Bjorndālena vieta ceturtajā desmitā 20 kilometru distancē, lai gan pirms tam viņš bija izcīnījis zeltu sprintā un iedzīšanā. Arī mūsējie var cīnīties par labām vietām. Jā, mums vēl nav tā ātruma distancē, bet pie veiksmīgas šaušanas varam būt augstu. Arī Latvijas biatlonā ienāk jaunā maiņa, un lielā bedre, kas bija pirms vairākiem gadiem, ir pārvarēta. Ir jāstrādā, un rezultāts būs,” optimistiski saka federācijas prezidents.
Biatlona līdzjutējus, protams, interesē, vai mūsu vadošos sportistus varēsim redzēt Priekuļos, jo iecerētais Latvijas čempionāts gadu mijā nenotika sniega trūkuma dēļ. Ja klimatiskie apstākļi būs labvēlīgi, tas varētu notikt 24. un 25.martā, kad Priekuļos paredzēts šī gada valsts čempionāts. Nedēļu pirms tam būs noslēgusies Pasaules kausa izcīņa ar pēdējo posmu Hantimansijskā, un komandas būs mājās.
Komentāri