Līdz šim sporta rubrikās rakstīts par cilvēkiem, sacensībām, šoreiz neliels ieskats kādā sporta bāzē. 21.jūnijā pusgadsimtu atzīmēja Priekuļu tehnikuma stadionam. Ilgu laiku tas Cēsu pusē bija vienīgais stadions ar kvalitatīvu futbola laukumu, skrejceļu, basketbola, volejbola laukumiem. Lai arī pēc rekonstrukcijas šo titulu pārņems Cēsu stadions, ilggadējais tehnikuma sporta skolotājs Andris Siksnis norāda, ka viņu sporta komplekss, kurā ietilpst arī sporta zāle, rezerves futbola laukums, tomēr ir lielāks nekā Cēsīs, piedevām viņiem ir futbola laukums ar dabīgo zālienu un vairāk vietām skatītājiem.
Viņam ir daudz stāstāmā par stadiona tapšanu, pārtapšanu, jo visus 50 gadus bijis kopā ar stadionu, tiesa, pēdējos gados tikai kā vērotājs. Imants Pārums, kurš arī piedalās sarunā par stadiona vēsturi, bijis sporta bāzes pārzinis no 1976.gada līdz pat pagājušajam gadam. Abu stāstījumā pārsteidz tas, ka stadions uzbūvēts saimnieciski – sabiedriskā kārtā, iesaistoties pasniedzējiem, audzēkņiem, arī skolas vadībai.
“Viss sākās ar to, ka Saulaines tehnikums sabiedriskā kārtā uzbūvēja modernu stadionu, no visiem tehnikumiem turp brauca uz kopīgām sacensībām. Šim piemēram gribēja sekot arī pārējie. Direktors Fēlikss Circenis par ieceri sāka runāt, kad vēl mācījos tehnikumā, bet 1962.gadā, kad atnācu stādāt, runas par būvniecību jau bija nobriedušas līdz reālam darbam,” atceras A. Siksnis.
Pirmais tapa basketbola laukums ar dēļu grīdu. Stadiona vietu vajadzēja padarīt līdzenu. Sporta bāzes priekšnieks ņēma piekabināmo greideri, bija tolaik tāds agregāts, pielika traktoram, paši nedēļām braukāja, kamēr bija līdzens. Tā kā tur bija pamatīga māla kārta, nolēma, ka uz visām četrām pusēm jāveido kritums. Atkal vīri sēdās traktorā un braukāja visu vasaru, kamēr panāca iecerēto. Pēc tam veica laukuma meliorāciju, uzveda granti, melnzemi, iesēja zāli. Kopš tā laika laukums saglabājies teicamā stāvoklī, un futbolisti to joprojām atzīst par ļoti kvalitatīvu zāles laukumu.
“Vajadzēja arī labu skrejceļu, tajā laikā parādījās mode – tenesita segums. Nolēmām, ka arī mēs varam, jo blakus taču Lodes drenu rūpnīca. Sarunājām galveno izejvielu – māla tenesitu, dabūjām pārējās – granti un, šķiet, kaļķi. Paši izdomājām iekārtu, kurā tika maisīts segums, to veda uz skrejceļa, līdzināja. Kopā ar audzēkņiem strādājām divās maiņās, un desmit dienās segums bija uzklāts,” stāsta A. Siksnis.
Pie finiša uzbūvēja tiesnešu mājiņu, tribīnes, gan apjumtās, gan trijās rindās visapkārt stadionam pusotram tūkstotim skatītāju. Tika ierīkoti divi volejbola laukumi. Kad viss bija gatavs, 1967.gadā pirmās sacensības bija tehnikumu spartakiāde, un tās ietvaros 21.jūnijā notika stadiona svinīga atklāšana.
A. Siksnis stāsta, ka stadions ticis pieteikts Vissavienības konkursā par labākajām sporta bāzēm un ieguvis pirmo vietu: “Par to saņēmām pamatīgu “gramotu”, Goda rakstu, taču nav zināms, kur tas palicis.”
I. Pārums atceras, ka tenisita skrejceļa uzturēšana bijusi sarežģīta. Pēc katrām sacensībām segums jālīdzina, pirms katrām sacensībām ar krīta mašīnu jāiezīmē celiņi: “Tā cīnījāmies gadu desmitiem, līdz 1989.gadā, kad jau valstī sākās pārmaiņas, tika nolemts, ka stadions jārekonstruē. Direktors bija Jāzeps Mežals, centāmies viņu pārliecināt, ka nepieciešama rekonstrukcija, un viņš piekrita.”
Nolēma būvēt ar sešiem celiņiem visapkārt un astoņiem taisnē. Kļuva skaidrs, ka tajā pusē, kur augstāks zemes valnis, jāizbūvē atbalsta siena. Arī tas stāsta vērts, pieminēšu vien to, ka I. Pārums kopā ar vienu celtnieku saviem spēkiem vasaras laikā šo sienu uzmūrēja no kaļķakmens, kas tika atvests no karjera, kur tagad cēsnieki iet peldēties. Tā tapa 265 metrus gara mūra siena.
“Ja tagad tāda būtu jāuzbūvē, cik tas izmaksātu,” retoriski jautā A. Siksnis.
Skrejceļam noņēma tenisita segumu, uzklāja asfaltu, taču gribējās ko labāku, jo šur tur parādījās mākslīgā seguma skrejceļi.
“Uzzināju, ka ir uzņēmums Volgogradā, kas liek sintētisko segumu, likšot Rīgā “Dinamo “ stadionā. Sarunāju, ka aizbraukšu turp, lai satiktos. Taču “Dinamo” stadionā bija pamatīgs bardaks, nekādus darbus tur darīt nevarēja, tāpēc pie sevis nopriecājos, ka viņi varētu to segumu likt mums. Tur saimnieciskā kārtā vairs nevarēja, vajadzēja naudu. Speciālisti atbrauca, uzlika pirmo kārtu, kas bija ļoti interesants, sarežģīts un nebūt ne viegls process. Diemžēl naudas pietika tikai pirmajai kārtai, bet tā bija drupena, un sacensības rīkot nevarēja. Paldies toreizējam Augstākās Padomes deputātam Edvīnam Kidem, kurš panāca, ka mums piešķir naudu otrās kārtas segumam. Pēc gada tie paši vīri atbrauca un uzlika virsējo kārtu,” atceras A. Siksnis.
1992.gadā notika rekonstruētā stadiona atklāšana, un kādu brīdi šis bija vienīgais stadions Latvijā ar šādu mākslīgo skrejceļa segumu.
Sporta bāzes vēsture ļoti interesanta, notikumiem, stāstiem bagāta, bet pārsteidz cilvēku pašatdeve, entuziasms darīt, par to neko nesaņemot, tikai to algu, kas paredzēta skolotājiem, bāzes pārziņiem. Viņi spēja iedvesmot arī audzēkņus, kuri arī vajadzības gadījumā bija gatavi nākt un palīdzēt visdažādākajos darbos. A.Siksnis min tos aktīvistus, kuriem var pateikties par stadiona esamību, uzturēšanu: Imants Pārums, Gunārs Dumbris, Uldis Zivtiņš, Jānis Zupa. Protams, paldies pelnījis ikviens, kurš pielicis šajos gados savu roku, lai stadionu veidotu un uzturētu.
Komentāri