Kad Latvijā ziema sen jau bija beigusies (patiesību sakot, tā jau nemaz tā īsti nebija arī sākusies), izturīgākie kalnu slēpotāji vēl aizvadīja sacensības Eiropā. Viņu vidū arī Pastariņa pamatskolas audzēkņi Žaks un Žanete Gedras. Žaks šogad beigs 3.klasi, Žanete – 2.klasi. Jauno sportistu mamma Viktorija Gedra stāsta, ka pirmā slēpošanas nometne Žakam bijusi jau četru gadu vecumā Austrijā: “Mēs ar vīru slēpojām un paņēmām dēlu līdzi, jo šis ir sporta veids, kurā visu gadu uzturies svaigā gaisā. Tas bija kā eksperiments, kas izrādījās veiksmīgs, un tā jau sešus gadus Žaks ir kalnu slēpošanā. Žaks jau no mazotnes bija aktīvs, tāpēc vajadzēja viņam atrast kādu sportisku nodarbi. Visērtākais bija laist viņu uz tenisu, jo tolaik dzīvojām Rīgā un pie pašām mājam bija tenisa skola. Tomēr, izvērtējot visus par un pret, nolēmām, ka tā būs kalnu slēpošana, lai arī tuvākā vieta bija Sigulda. Izbraukāt nebija viegli, jo dzīvojām Pārdaugavā, un sanāca mērot divas stundas turp, divas atpakaļ, vēl divas treniņš. Ja ir četri treniņi nedēļā, katrs var parēķināt, cik sanāca pavadīt uz riteņiem.”
Žanete allaž braukusi līdzi brālim uz treniņiem, līdz trenere ieteikusi arī viņai nākt pulciņā, un tagad kalnu slēpošana ir abu iemīļotākais sporta veids. Tieši bērnu nodarbošanās ar kalnu slēpošanu bijis viens no noteicošajiem, pieņemot lēmumu par pārcelšanos uz Cēsīm, kas ir Viktorijas dzimtā pilsēta. Viņa atzīst, ka visi ir apmierināti ar šo izvēli, jo Cēsīs bērniem tomēr ir mierīgāk. Mazpilsēta dod plašākas attīstības iespējas, jo viss ir krietni kompaktāk. Abi paralēli sportam atraduši arī citas nodarbes: Žaks iet arī ģitāras kursos, zīmēšanā, sācis trenēties karatē, savukārt Žanete dejo, zīmē, spēlē teātri. Abi ir vispusīgi un spēj apvienot daudz ko, tomēr galvenais ir un paliek slēpošana. Te jāatceras kāda trenera teiktais, ka labākais salikums bērna attīstībai ir darbošanās mūzikas skolā un sporta skolā.
Latvijā sniegs sen bija pazudis, bet Slovākijā un Austrijā vēl risinājās plašas starptautiskas sacensības, kurās Žaks un Žanete uzrādīja labus rezultātus. Slovākijā slēpotāji sacentās gigantiskajā slalomā. Konkurence jauniešu sacensībās liela, grupā startē 80 – 90 dalībnieki.
Kvalifikācijā Žaks savā grupā saņēma 87. numuru, kas nav tas labākais, jo pavasarī trases ir izbraukātas, un, braucot beigās, grūti uzrādīt labu sniegumu. Piedevām vēl Žakam trasē atāķējās slēpe, un lai arī līdz galam viņš tika, rezultāts nebija tas labākais. Taču sacensībās jaunais slēpotājs parādīja īsto raksturu un par spīti sliktajai starta vietai izcīnīja 2.vietu. Savukārt Žanete savā grupā uzrādīja labāko rezultātu.
Sezonas noslēguma sacensības risinājās Austrijā. Pirmajā dienā slēpotāji sacentās skicrosā, kurā apvienotas vairākas disciplīnas: sākumā ir slaloms, tad gigants, pa vidu daži tramplīni, beigās atkal gigants. Žaks atkal nobrauca uz vienas slēpes un palika stipri beigās, taču Žanete uzrādīja ceturto laiku.
Otrā dienā sportisti sacentās gigantslalomā, kurā Žanete izcīnīja bronzas medaļu, bet Žaks ierindojās 7.vietā.
“Ir liels lepnums par bērniem, kuri sasnieguši šādus panākumus. Tas ir arī novērtējums vecāku ieguldījumam, kas nebūt nav mazais. Jāatzīst, ka bieži ir tā, ka vakarā, mājup braucot, pie stūres ir besis, ka rodas jautājums, kas liek to darīt, kāpēc tas vajadzīgs? Varētu taču bērni spēlēt klavieres, būtu uz vietas un siltumā. Taču, kad redzi viņu priekā starojošās sejas pēc veiksmīgām sacensībām, saproti, ka ir vērts to turpināt,” saka Viktorija Gedra.
Tagad ziemas sezona beigusies, kalnu slēpotāji auj kājās skrituļslidas, lai sacenstos vasaras mačos. Arī tajās Žakam un Žanetei sokas labi, abi ir līderi savās vecuma grupās. Tiesa, pērnā gada sezonas noslēgums palicis mammas atmiņās: “Siguldā, Lorupes gravā, bija pēdējās sacensības, un finālbraucienā startēja visu vecuma grupu uzvarētāji. Protams, ka mazie nevar konkurēt ar lielajiem, bet Žaks ikvienās sacensībās iet ar maksimālu atdevi. Arī šoreiz viņš centās uzrādīt iespējami labāko sniegumu, taču cīņas spraigumā pret kādu no robežstabiņiem izsita zobu. Es vēl distancē saucu “Sarauj, sarauj”, bet viņš, garām braucot, izmeta: “Ko sarauj, es zobu izsitu.” Pēc sacensībām nācās braukt uz Stomatoloģijas institūtu pēc palīdzības. Tomēr šis starpgadījums nav mazinājis viņa cīņas sparu.”
Komentāri