Olimpiskā debija aizvadīta

Savu debiju olimpiskajās spēlēs aizvadījis Latvijas labākais MTB braucējs, cēsnieks Mārtiņš Blūms. Olimpiskā krosa (XCO) disciplīnā 36 pasaules labāko braucēju konkurencē viņš finišēja 17.vietā, 2,49 minūtes aiz uzvarētāja. M. Blūms ir pirmais Latvijas MTB braucējs, kurš izcīnījis tiesības startēt
olimpiskajās spēlēs.

Gribējās labāk

Ja Pasaules kausa posmos uz starta stājas vairāk nekā simts braucēju, olimpiskajās spēlēs tikai 36 labākie. Olimpiskā sacensību trase bija ļoti ātra, tajā akmeņu sekcijas, tramplīni un pump-track elementi. Riteņbraucēji veica astoņus apļus, apļa garums nedaudz virs četriem kilometriem.

Starts Mārtiņam neizdevās tik sekmīgs, kā cerēts, jo pedālī neieklipsējās kurpe, kas lika atkrist uz beigām, un pirmā apļa otrajā daļā vien 29. vieta. Turpinājumā M. Blūms kāpināja tempu un ar katru apli pozīcijas uzlaboja, vienu brīdi pat tiekot līdz 15.pozīcijai, taču kritiens un divas reizes nokritusi ķēde neļāva tikt vēl augstāk. Finišā viņam 17. vieta uzreiz aiz diviem Vācijas braucējiem, no pirmā desmitnieka viņu šķīra 22 sekundes. Pirms olimpiskajām spēlēm braucējs teica, ka viņa mērķis ir pirmais desmitnieks, tāpēc pēc finiša Mārtiņš neslēpa, ka 17. vieta nebija tā, uz ko cerējis.

“Druva” ar sportistu sazinājās, kad viņš jau bija atgriezies dzimtenē. Mārtiņš atzina, ka tieši tehniskās ķibeles neļāva sasniegt cerēto: “Līdz desmitniekam pietrūka 22 sekundes, un tās divas apstāšanās, kad nokrita ķēde, to vismaz prasīja. Plus vēl kritiens un ne tas veiksmīgākais starts, tā viss summējās. Katra piespiedu apstāšanās izsit no ritma, vajadzīgs laiks, lai atgrieztos, šī bija ļoti ātra trase. Katrreiz, kad nācās palaist vairākus braucējus garām, atkal bija jāķer rokā, jācenšas apdzīt, kas prasīja papildu spēkus. Sacensību dienā jutos ļoti labi, spēju vairākas reizes pietuvoties desmitniekam, taču šis ir tehnisks sporta veids, un tāds ir rezultāts.”

Jautāts par ķēdes problēmu, M. Blūms saka, ka nevar izskaidrot, kāpēc tā notika: “Bija lietas, ko ritenim pamainījām, bet, tā kā man bija pirksta trauma, nebiju braucis pa takām, grūtām trasēm. Ja būtu to darījis, varbūt tas būtu piefiksēts jau pirms Parīzes. Bet treniņos olimpiskajā trasē viss bija kārtībā, tāpēc man nav izskaidrojuma, kāpēc tā.”

Olimpiskā trase bijusi atšķirīga no Pasaules kausos pieredzētajām, pārskatāmāka, arī starta finiša zona platāka. Satraukums gan pirms starta nav bijis lielāks kā citās sacensībās.

Katrs atkritiens lika sākt pakaļdzīšanos un meklēt vietas, kur iespējams veikt apdzīšanu, bet tādu bijis maz: “Trases vidus daļā bija galvenais kāpums, kur varēja mēģināt apdzīt, bet pēc tā līdz pat finišam īsti iespēju nebija. Vairāki braucēji bija dažas sekundes priekšā, bet, kad viņus pēdējā aplī noķēru, nebija vairs vietas, kur veikt apdzīšanu.”

Viņš arī stāsta, ka sacensību temps bijis ļoti augsts, neviens no vadošajiem ne uz brīdi nav samazinājis ātrumu. Ja bijusi vēlme turēt līdzi, bija jādarbojas ar pilnu jaudu. Tie, kuri neizturēja, atkrita. Var teikt, ka to tempu turēja pirmie 17, jo 18.vietas ieguvējs no M. Blūma atpalika jau vairāk par minūti.

Olimpiskā sajūta

Vai olimpisko gaisotni izdevies sajust? “Jā, lai gan pats nedzīvoju olimpiskajā ciematā, tur vairākkārt biju pie fizioterapeitiem, iespaids palika labs,” saka M. Blūms. “Izvēlējos dzīvot apartamentos blakus trasei, jo no olimpiskā ciemata tā bija vismaz 40 minūšu brauciena attālumā, bet trasē bija jābūt itin bieži, tāpēc izvēlējos šādu risinājumu. Katrā ziņā nebija stresa, ka kaut ko varētu nokavēt, ja gadās kādi sastrēgumi, varēju pats plānot laiku.”

Olimpisko spēļu viens no lielākajiem notikumiem ir atklāšana, kas šoreiz bija pilnīgi atšķirīga no ierastā risinājumu, kad tā notiek stadionā. Tie, kuri sekoja līdzi atklāšanai TV ekrānos, redzēja, ka lietus nesaudzēja skatītājus un arī sportistus, kuri parādē brauca laivās pa Sēnas upi. Mārtiņš atklāj, ka laiks bijis samērā vēss, tāpēc līdz noslēgumam nav palicis, pēc parādes atgriezies apartamentos, lai taupītu veselību. Uz norādījumu, ka vairumam laivu bija slēgtie klāji, kuros varēja paglābties no lietus, Mārtiņš saka: “Jā, tikai viena problēma, tur telpās darbojās kondicionieri, salijušam tur noteikti negribējās iet. Varbūt neizdevās pārāk daudz ko redzēt no atkāšanas, bet kopumā tāpat bija interesanti! Var teikt, ka olimpiādi izdevās nobaudīt, tagad jāgaida nākamā, lai izbaudītu pilnībā!”

Liela atpūta pēc Parīzes nav plānota, jo sacensību kalendārs vēl itin piepildīts. Jau šajā svētdienā Cēsīs, Žagarkalnā, norisināsies Latvijas čempionāts MTB maratonā, kurā Mārtiņš stāsies uz starta. Šonedēļ jau trasi iemēģinājis, esot dinamiska, ja uznāks solītais lietus, būs jāpacīnās arī ar dubļiem. Augusta beigās Andorā Pasaules čempionāts, pēc tā M. Blūms plāno startēt vēl divos Šveices kausa posmos, un sezonas noslēgumā divi Pasaules kausa posmi – ASV un Kanādā.

Just līdzi savējam

Intervija. Mārtiņa Blūma vecāki Dzintars un Dace Blūmi olimpiskajā trasē nonākuši LTV žurnālistu redzes lokā. FOTO: no albuma

Uz Parīzi, lai atbalstītu dēlu, devās arī Mārtiņa vecāki – Dzintars un Dace. Sarunā ar “Druvu” Dace atklāj, ka sākotnēji nav bijusi doma braukt uz olimpiskajām spēlēm, bet radi, draugi, paziņas tomēr mudinājuši izmantot šo iespēju.

Kāda bija olimpiskā Parīze? “Varēja ik uz soļa manīt, ka tur notiek kaut kas vērienīgs. Ļoti daudz cilvēku, ielās izteikti daudz policistu, varēja redzēt, ka tur par drošību tiešām gādā,” saka D. Blūma.

Jautāta, vai jušana līdzi dēlam olimpiskajā trasē ar kaut ko atšķīrās no līdzi jušanas, piemēram, kādā Pasaules kausa posmā, kur abi bijuši, Dace saka, ka nē, sajūtas vienmēr līdzīgas: “Es nekad neskatos starta brīdi, to es nevaru, bet tad jau pieslēdzos. Protams, satraukums, stāvot trases malā, ir liels, lai gan, skatoties sacensības televīzijā, tas nebūt nav mazāks. Katrā aplī gaidām, kurš būs Mārtiņš, vai kaut kas nav noticis. Arī Parīzē pirmajā aplī gaidījām, Mārtiņa nav, tikai tad uzzinājām, ka startā bijusi tā kļūmīte, bet tajās gaidīšanas minūtēs izdomāt jau paspēj visu. Vienmēr ir prieks, ja veiksmīgi izdevies finišēt, ka nav nācies izstāties kāda iemesla dēļ. Rezultāts, protams, svarīgs, bet mums galvenais, lai viss beidzas veiksmīgi.” Skatītāju bijis ļoti daudz, visa organizācija augstā līmenī, pie vilciena gaidījuši autobusi, lai skatītājus nogādātu trasē, tad atpakaļ. Uz citām sacensībām nav iznācis nokļūt, jo biļetes dabūt nevarēja, arī to cenas ne tās mazākās.

“Atklāšanas dienā braucām uz centru, cerot kaut kur tikt tuvāk, lai skatītos uz lielajiem ekrāniem, bet nekā. Visur nožogojumi, arī pie ekrāniem bija ieeja par maksu. Visa pirmā māju josla Sēnas krastos bija noslēgta ar žogiem, apsardzi, piekļūt tuvāk nebija iespējams. Tad nu devāmies atpakaļ uz apartamentiem un skatījāmies atklāšanu televīzijā,” stāsta Dace.

Dienas Parīzē izmantotas lietderīgi, izdevies apskatīt ievērojamākās vietas. Uzkāpuši Eifeļa tornī, ar kuģīti izbraukuši pa Sēnu, pabijuši Versaļā, apskatījuši Parīzes Dievmātes katedrāli, Triumfa arku. “Redzējām daudz, tas bija jauks piedzīvojums, un varēsim atcerēties, ka esam bijuši olimpiskajās spēlēs,” saka Dace.