Medaļas sadalītas attālināti

Decembra sākumā aizvadīts 6. Latvijas čempionāts atlētiskajā vingrošanā un astotais noslēdzošais posms “Vecgada kauss svara stieņa spiešanā guļus”.

Ņemot vērā valstī noteiktos ierobežojumus sporta sacensību rīkošanā, sacensības notika attālināti, dalībnieki veica uzdevumu individuāli savā dzīvesvietā. Jāatzīmē, ka arī iepriekšējais posms notika tāpat. Pēdējā posmā dalībnieki sacentās svara stieņa spiešanā guļus vienā piegājienā ar maksimālo atkārtojumu skaitu. Sacensību galvenais tiesnesis un rīkotājs visus šos gadus bijis Haralds Bruņinieks, kurš ir arī pieredzējis šī sporta veida treneris.

Atbilstoši nolikumam vīri A grupā vingrinājumu izpildīja ar stieni 70% no sava ķermeņa masas, sievietes – 50% no ķermeņa masas. B kategorijas jaunieši – 30% un jaunietes ar 20% no ķermeņa masas. Katram dalībniekam bija jāiesūta video, kas apliecina ķermeņa masu un stieņa svaru.

Jau ierasti šajās sacensībās ar labiem panākumiem startē Pār­gaujas novada pārstāvji, un šī reize nebija izņēmums.

Pusaudžu konkurencē B kategorijā uzvaru svinēja Leonīds Gammeršmidts, kurš 10 kg smagu svara stieni pacēla 63 reizes. Pavisam nedaudz viņam zaudēja Daniels Rieviņš, kurš ar 60 reizēm ieņēma otro vietu.

Vīriešiem A kategorijā uzvarēja Juris Liniņš no Limbažu novada, kurš 47,5 kg svara stieni pacēla 53 reizes. Otrajā vietā Jurijs Gammeršmidts, kurš 52,5 kg svara stieni pacēla 45 reizes.
A kategorijā senioru grupā vīriem pirmais Ivars Oraševskis, 50 kg svara stieni paceļot 20 reizes.

Sievietēm – seniorēm A kategorijas grupā uzvarēja Daiga Hofmane, paceļot 35 kg svara stieni 28 reizes.

Vīriešu kategorijā par 2020. gada čempionu ar 544 punktiem kļuva J. Liniņš (Limbažu novads), otrais J. Gammeršmidts, kuram 324 punkti. Senioru kategorijā čempiona tituls I. Ora­ševskim, kuram 472 punkti.

Seniorēm sievietēm absolūtā vērtējumā labākā Arnita Melne (Valmiera), kurai 312 punkti, nākamās divas Pārgaujas novada pārstāves – D.Hofmane (292 punkti) un Olga Oraševska (260 punkti).
Par aizvadītā gada absolūto čempionu kļuvis limbažnieks J.Liniņš (604 punkti), otrais I. Oraševskis (422 punkti), trešais – J. Gammeršmidts (374 punkti).

Kārtējais vingrinājums. Ivars Oraševskis, kurš sezonas absolūtajā vērtējumā bija otrais, bet senioru grupā – labākais, atlētiskās vingrošanas sacensībās piedalās regulāri, gan telpās, gan brīvā dabā.

FOTO: no albuma

Ivars Oraševskis ar atlētisko vin­grošanu nodarbojas jau sen, viņš atzīst, ka tā palīdz ķermeņa attīstībai un rosina uz citām fiziskajām aktivitātēm: “Sportiskās gaitas sāku atlētiskajā vingrošanā, tad kādā brīdī sapratu, ka gribu vēl ko vairāk, sāku skriet, slēpoju, kad ir iespēja. Atlētiskā vingrošana iemāca pareizu elpošanu, kas ir ļoti būtiska ikvienā citā sporta veidā.”
Atlētiskās vingrošanas sacensībās I.Oraševskis startē kopš pirmajiem mačiem, ko rīkoja Zie­meļvidzemes Atlētu savienība, un gandrīz vienmēr bijis god­algoto vidū. Arī šajā gadā, lai arī sezonas noslēgums noticis attālināti.

“Protams, šādas attālinātās sacensības nevar salīdzināt ar klātienes mačiem,” “Druvai” atzīst I. Oraševskis. “Kad esam vienā zālē vai sporta laukumā, varam tikties ar citiem, parunāt, pavērot viņu sniegumu. Kad sacenšas kopā, ir pavisam cits stimuls, arī interese no dalībniekiem lielāka, bet šis sezonas virtuālais noslēgums bija jāsarīko, lai sezona būtu beigusies un vietas sadalītas.”

Viņš stāsta, ka šobrīd gan Pārgaujas novada atlētiskās vingrošanas pārstāvjiem esot problēmas ar treniņiem savās mājās, nākoties braukt uz Valmieru: “Tre­nažieru zāle Auciema tautas namā no manas mājas ir piecu minūšu gājiena attālumā, diemžēl jau kopš pavasara ārkārtējās situācijas tajā nav ļauts trenēties, aizbildinoties ar epidemioloģiskajiem ierobežojumiem. Bet citviet vasarā un vēl rudenī trenažieru zāles darbojās, ievērojot noteiktās prasības. Taču treniņu procesā pārtraukumus nevar taisīt, īpaši, ja zināma gadu nasta plecos, tad atsākt ir ļoti grūti, var iedzīvoties traumās. Jātrenējas bez pārtraukumiem, tāpēc nākas tērēt laiku un naudu, lai brauktu trenēties uz Valmieru. Tur, kamēr nebija viss slēgts, notika treniņi zālē, tagad tie, ievērojot prasības, notiek ārā. Gandrīz katru reizi garām nobrauc arī pašvaldības policija, pārbauda, vai viss ir atbilstoši nosacījumiem. Bet viss notiek! Manuprāt, kamēr bija ļauts, varēja treniņi notikt arī pašu mājās, kur patiesībā būtu daudz drošāk nekā Valmierā. Ir bažas, ka šī situācija samazinās aktīvo dalībnieku skaitu, jo ne visi var izbraukāt uz treniņiem Valmierā.”

Sezonas absolūtajā vērtējumā Ivars ir otrais, kas pašam patīkams veikums, jo tomēr esot vecāks par sāncenšiem. Taču arī turpmāk neko tāpat nevienam neatdošot, sāncenšiem nākšoties viņu pārspēt. Ivars atzīst, ka šajā sporta veidā gados jaunie ienāk maz un viņu līmenis neesot augsts: “Ja es savos 57 gados varu viņus pārspēt, tas liecina, ka kaut kas tajā sistēmā īsti pareizi nav. Bet šis sporta veids piemērots jebkuram vecumam, tas attīsta visu ķermeni. Jaunie sākumā rauc degunu, ka atlētiskajā vingrošanā darbojas ar maziem svariem, viņi grib ar lielākiem, bet, kad pamēģina, saprot, ka tas nav tā, kā izskatās, te ir liela intensitāte. Turklāt svarīgi iemācīties pareizi darīt ar mazu svaru, tad var ķerties pie lielāka. Tāpēc tik būtisks ir trenera faktors, jo viņš parāda, kā pareizi jāpilda vingrinājumi. Vēl jāņem vērā, ka cilvēks pēc dabas ir slinks radījums, viņam vajag kādu, kas dzen uz priekšu, mūsu gadījumā tas ir treneris, un Haralds mums mieru nedod. Un labi vien ir.”