Cēsnieks Ingus Laiviņš ar florbolu saistīts vairāk nekā 20 gadu. Ilgu laiku spēlējis komandā “Lekrings”, tad dažus gadus bija spēlētājs un treneris komandā “Pārgauja”, tagad ir treneris FBK “Valmiera”.
Latvijas izlases sastāvā vairākos pasaules čempionātos devies laukumā kā spēlētājs, dažos pēdējos čempionātos darbojas valstsvienības treneru korpusā. Pārrunājām par izlases sniegumu tikko aizvadītajā Pasaules čempionātā, kurā, kā jau rakstīts, Latvijas izlase ieņēma 5.vietu.
Sekundes desmitdaļas
Esam tik tuvu Pasaules čempionāta TOP 4, tomēr aizsniegties līdz tam tā arī nesanāk. Nav lemts? “Teorētiski jau viss ir iespējams,” saka I. Laiviņš. “Ja konkrētajā spēlē saliktu mūsu izlases labāko veikumu plus zināmu daļu veiksmes, varam pārsteigt Šveici vai Čehiju. Tiesa, šogad Čehija bija pelnījusi spēlēt finālā, pat izcīnīt čempionu titulu. Spēles ātrums, kvalitāte bija krietni augstāks, nekā redzēts iepriekš. Katrā ziņā viņi pārsteidza ar spēles kvalitāti, demonstrētais sniegums rādīja, ka pietuvinājušies Somijas un Zviedrijas izlašu līmenim. Varbūt pietrūka ticības saviem spēkiem.”
Jāsecina, ka čempionātu Latvijas izlase aizvadīja savā līmenī: kurus varēja, tos uzvarēja, kuri bija pārāki, tiem zaudēja. I. Laiviņš piebilst, ka labāk varējuši nospēlēt pret Dāniju, spēle beidzās neizšķirti, bet varēja uzvarēt. Šajā spēlē latviešiem bija liels pārsvars, bumbiņas lieliska kontrole, diemžēl pietrūka momentu realizācijas. Latvijas izlases spēlētāji izdarīja 36 metienus pa dāņu vārtiem, guva piecus vārtus, kamēr Dānijas izlase no desmit metieniem realizēja piecus.
Kāpēc spēlētājiem nesokas ar iespēju realizāciju? I. Laiviņš to skaidro ar spēles līmeni, kādā vietējos čempionātus aizvada izlašu spēlētāji: “Spēles temps, kāds ir Latvijas čempionātā un Pasaules čempionātā, ir kā diena pret nakti. Piemēram, ja spēlētāju meistarību salīdzina ar desmit ātrumiem, tad valsts čempionātā spēlējam ar piekto ātrumu, Pasaules čempionātā pret Dāniju tas ir jau septītais ātrums, bet pret Somiju vai Zviedriju – desmitais ātrums. Un tādā ātrumā salikt kopā lēmumu pieņemšanu, kāju un roku darbību, lai rezultatīvi noslēgtu uzbrukumu, nav vienkārši. Tieši tāpēc nespējam savas izdevības realizēt. Ja skatāmies statistikā, Dānijas izlasē momentus realizēja spēlētāji, kuri spēlē Zviedrijas superlīgā, Šveices spēcīgākajā. Arī Latvijas izlasē galveno vārtu guvēju vidū ir tie, kuri sezonu aizvada Somijā, Šveicē.
Jāsaprot, ka to nevar uztrenēt treniņnometnēs, tam jānotiek dabiski. Ja spēlētājs varētu stāvēt uz vietas un apdomāties piecas sekundes, ikviens savas iespējas realizētu, bet, ja situācija jānovērtē, lēmums jāpieņem un metiens jāizdara sekundes desmitdaļās, tas vairs nav tik vienkārši.”
Risinājuma atslēga
Tātad vieta Pasaules čempionātā būs tāda, kādā līmenī ir Latvijas virslīgas čempionāts, un maz ticams, ka tuvākajās sezonās izdosies pārslēgties vismaz uz septīto ātrumu. Jāmaina čempionāta formāts? I. Laiviņš stāsta, ka par valsts čempionāta formātu runāts daudz, viedokļi esot atšķirīgi: “Ja skatāmies no sporta veida popularitātes, tad primārais ir kvantitāte, lai iespējami vairāk būtu komandas reģionos, bet, ja gribam redzēt rezultātu, ir pilnīgi skaidrs, ka 12 virslīgas komandas esošajā spēlētāju resursa kontekstā ir daudz par daudz, ir utopiski domāt par septīto ātrumu. Ja virslīgas komandās spēlē 15 – 16 gadīgi jaunieši, jo citādi nevar nokomplektēt sastāvu, par kādu meistarību varam runāt. Kamēr virslīgā ienāks vajadzīgajam līmenim negatavi spēlētāji, mēs ātrumu nepārslēgsim.”
Varbūt risinājums – superlīga ar četrām komandām, kas pulcē labākos spēlētājus. I. Laiviņš atzīst, ka tas arī nav risinājums, jo tikai četras komandas, kas spēlē vairākus apļus, noved pie rutīnas un arī neveicina izaugsmi. Viņaprāt, pirmais solis būtu veidot virslīgu no deviņām komandām, no kurām astoņas piedalās izslēgšanas spēlēs, bet devītā nevis automātiski izkrīt no virslīgas, bet kopā ar septiņām komandām no 1.līgas izslēgšanas spēlēs noskaidro to vienu, kas nākamajā sezonā spēlē virslīgā.
“Arī 1.līgu vajadzētu samazināt līdz desmit komandām, un jāpanāk, lai uzvarētājiem ir prestiži iet uz virslīgu. Kā ir šobrīd? Uz virslīgu iet komanda, kas to var atļauties, vispirms jau finansiāli, un tā ne vienmēr ir līgas uzvarētāja. Tāpēc svarīgi veidot dabīgu konkurenci, tas palielinās spēlētāju resursu, viņi gribēs spēlēt iespējami augstākā līmenī, un tas cels Latvijas florbola kopējo līmeni. Diemžēl pēdējos četros piecos gados līmenis ir apstājies vai pat krities,” secina treneris.
Skats no malas
Tā kā valsts izlasē I. Laiviņš bijis gan spēlētājs, gan treneris, jautāju, kas vieglāk vai grūtāk? Viņš atzīst, ka trenera darbs noteikti ir grūtāks. Jā, spēlētājam varbūt lielāks satraukums pirms spēles, bet, izejot laukumā, viss aizmirstas. Trenerim visu spēles gaitu jākoncentrējas notiekošajam laukumā, uz spēlētāju soliņa, jābūt gatavam pieņemt pareizākos lēmumus. Treneris nevar nospēlēt maiņu, tad uz soliņa atpūsties.
“Man kā trenerim uztraukums pirms nozīmīgām spēlēm tikpat liels, kā esot laukumā,” piebilst I. Laiviņš.
Katram trenerim spēles gaitā ir savs uzdevums, tā vienkāršāk pārraudzīt spēli, visus tās elementus. Viens atbildīgs par vispārējo spēles zīmējumu, taktikas ievērošanu, otrs par aizsardzību, I. Laiviņa pārziņā ir spēlētāju maiņu uzraudzība, salikšana konkrētajām spēles epizodēm, piemēram, kad jāspēlē mazākumā vai vairākumā. Jāredz, kurš varbūt noguris, tam jāļauj atpūsties.
Katrā spēlē komandai tiek dots konkrēts galvenā trenera uzstādījums, ko īstenot. I. Laiviņš stāsta, ka tas gadu gaitā mainījies. Ja pirms vairākiem gadiem pret spēcīgākajām komandām galvenais uzsvars bija uz spēli aizsardzībā, cerot uz kādu veiksmīgu pretuzbrukumu, tagad, neaizmirstot par rūpīgu aizsardzību, jābūt aktīviem visā laukumā, jāiesaistās cīņās, neļaujot pretiniekiem brīvi veidot uzbrukumus, liekot ātrāk pieņemt lēmumus.
Pēdējos gados izlasi vada galvenais treneris no Somijas, un I. Laiviņš norāda, ka esošajā situācijā tas ir pareizs ceļš, jo Latvijā jāizaug vēl vienai florbola paaudzei, lai Latvijas treneri varētu pārņemt visu savās rokās: “Neteiktu, ka mums būtu sliktākas zināšanas, jo informācija brīvi pieejama, visu var apgūt, ja esi treneris, kurš nemitīgi grib sevi pilnveidot. Nianses varbūt tajā, ka treneri ir vēl no tās paaudzes, kas nākusi kopā ar spēlētājiem, un treneriem, iespējams, trūkst vajadzīgās autoritātes.
Ārzemju trenera piesaistei ir savi plusi un arī mīnusi. Plusi, ka viņš nevienu spēlētāju nezina, visu vērtē no viņa skatu punkta, kas, iespējams, ļauj spēlētājā pamanīt īpašības, ko citi nav novērtējuši. Mīnuss, ka konkrēto spēlētāju treneris redzējis tikai treniņnometnē un, ja tajās dažās dienās spēlētājs nav spējis apliecināt savu varējumu, treneris viņu var atstāt malā.”
Komentāri