Vienīgais latviešu florbolists, kurš septiņus gadus noturējies kādas florbola lielvalsts spēcīgākajā līgā, pirmais, kurš izcīnīja medaļu tik augstā līmenī, un vienīgais, kuram ir divas medaļas. Cēsnieki var lepoties, jo tas ir Morics Krūmiņš, kurš sportiskās gaitas sāka “Lekrings” sistēmā.
Pirms deviņiem gadiem devās spēlēt uz Somiju, pirmo gadu pārstāvēja jauniešu komandu, tad gads 1.līgā, nu jau septiņas sezonas spēlē šīs valsts spēcīgākajā, F līgā, pārstāvot komandu “Nokian KrP”.
Tagad M.Krūmiņš Somijā atpūšas pēc veiksmīgās sezonas. “Druva” viņam jautāja, cik viegli noturēties tik augstā līmenī.
Pavisam tuvu finālam
Jāsāk ar aizvadīto sezonu, kas “Nokian KrP” bija ļoti veiksmīga, izcīnītas bronzas medaļas, komanda bija vienas uzvaras attālumā no pirmā fināla kluba vēsturē.
Regulāro sezonu komanda noslēdza ceturtajā vietā, ceturtdaļfināla sērijā vien izšķirošajā septītajā mačā prata pieveikt “Happee” un pusfinālā tikās ar regulārās sezonas labāko komandu, četrkārtējiem čempioniem “Classic”. Sērijā līdz četrām uzvarām “Nokian KrP” atradās vadībā ar 3:2, diemžēl pēdējo soli spert neizdevās, jo tika zaudētas divas spēles pēc kārtas. Tas nozīmēja, ka jācīnās par bronzas medaļām, un šajā spēlē M.Krūmiņa komanda ar 5:3 pārspēja “TPS” no Turku pilsētas. Par pieckārtējiem čempioniem kļuva “Classic”, finālā sērijā līdz četrām uzvarām triumfējot 4:0.
Varbūt pusfinālā pietrūka ticības sev? Morics atzīst, ka vairāk tomēr pietrūcis tik augstas spriedzes spēļu pieredzes: “Šajā aspektā “Classic” ir vairāk pieredzes, viņi izcīnījuši vairākus titulus un šoreiz prata izmantot savas iespējas. Taču esam gandarīti par bronzu, aizvadījām labu sezonu, es teiktu, mūsu klubs straujiem soļiem tuvojas “Classic”. Kluba menedžeris izveidojis veiksmīgu sistēmu, katru gadu tiek piesaistīti divi, trīs U-19 spēlētāji, kas nākotnē būs kluba kodols. Dažos gados izdevies komandu izveidot burtiski no jauna. Kad atnācu, bijām tabulas lejasgalā, cīnījāmies par vietas saglabāšanu augstākajā līgā, tad komanda izmainījās par 180 grādiem, un tagad tiešām strādājam kā profesionāla komanda. Jau maijā atsāksim gatavošanos jaunajai sezonai, un mērķi ir augsti.”
Sezonā kopumā M. Krūmiņam 24 spēlēs 11 (6+5) rezultativitātes punkti un teicams lietderības koeficients – plus 38.
Vai viegli noturēties visaugstākajā līmenī, kur konkurence tik liela?
“Jāiegulda liels darbs,” atzīst Morics. “Dienas ritms jāpakārto florbolam, lai varu spēlēt uz visiem simts procentiem un noturēties vajadzīgajā līmenī. Jāatzīst, gadiem ejot, tas ir arvien grūtāk, jaunie aktīvi laužas komandā, gados vecākie spēlētāji aiziet. Nākamajā sezonā, iespējams, būšu otrs vecākais spēlētājs, lai gan man ir tikai 28 gadi. Komanda ir ļoti jauna, perspektīva, katrs grib parādīt sevi no labākās puses, tāpēc katru sezonu no jauna jāizcīna vieta. Konkurence ļoti spēcīga, arī tas ir faktors, kas notur līmenī. Bez tās nebūtu izaugsmes, taču man spēlēt kļūst vieglāk, arvien labāk izprotu nianses, kas svarīgas, lai spēlētu labā līmenī.”
Kovida plusi un mīnusi
Latvijā, kā zināms, Covid-19 uz aptuveni četriem mēnešiem apturēja virslīgas čempionātu. M. Krūmiņš stāsta, ka Somijā tik stingi lēmumi nav bijuši. Sezona sākusies kā ierasti, ar skatītājiem tribīnēs, tad uznācis kārtējais kovida vilnis, bet augstākajām līgām atļāva čempionātus turpināt, tikai bez skatītājiem. Tas esot atstājis ietekmi uz klubu finansiālo situāciju, bet Somijas valdība piešķīrusi finansējumu komandu atbalstam.
“Centāmies dzīvot burbulī, maksimāli samazinot kontaktus ārpus komandas. Bija noteikumi, ka neejam uz kafejnīcām, nekontaktējam ar citiem. Sapratām, ja gribam veiksmīgi aizvadīt sezonu, tas jāievēro. Sezonas laikā tikai četrās komandās tika konstatēts kāds kovida gadījums.”
Florbolists neslēpj, ka ir patīkami spēlēt pie pilnām tribīnēm, kad ir līdzjutēju atbalsts, taču savi plusi arī, spēlējot bez skatītājiem. Tribīnēs valdošais klusums ļaujot spēlētājiem komunicēt savā starpā, kas atvieglo spēli.
Vai deviņos gados izdevies apgūt somu valodu?
“Iemācījies esmu, bet tekoši nerunāju, joprojām mācos,” saka M. Krūmiņš. “Komandā dažkārt sāku runāt somiski, kādā brīdī pārslēdzos uz angļu valodu. Ir komandas biedri, kas neprot angliski, ar viņiem jārunā somiski. Ārpus mājas cenšos runāt somiski, arī vadot treniņus bērniem, runāju somu valodā.”
Vēl kādu laiku savu dzīvi Morics saista ar Somiju, vismaz kamēr iespējams spēlēt augstākajā līmenī, bet skaidrs, ka ir vēlme atgriezties Latvijā. Šogad uz Somiju pārcēlās līgava Marta, un abi nolēmuši, ka pēc sportiskās karjeras beigām jāatgriežas mājās.
Dot Somijas pieredzi
Ar dzimteni Moricu saista arī spēlēšana Latvijas izlasē, rudenī notiks pasaules čempionāts. Ņemot vērā, ka Somijas komandā un Latvijas izlasē atšķiras spēles stils un temps, vai viegli pārslēgties?
“Parasti pirmās divas pasaules čempionāta spēles izlasē nospēlēju labāk, jo aizvadu tās Somijas ātrumā. Tad pielāgojos izlases tempam, līdz ar to mainās arī mans spēlēšanas stils. Bet kopumā izlasē spēles temps ir ātrāks, nekā vidēji Latvijas virslīgas čempionātā, jo sanāk labākie, kuru vidū vairāki leģionāri. Pēdējos gados izlasē esam iemācījušies vairāk spēlēt ar bumbiņu, agrāk lielākoties aizsargājāmies. Man patīk somu trenera, kas vada Latvijas izlasi, pieeja, idejas, ko viņš ienes, Somijas redzējumu, vingrinājumus, kā attīstīt spēli vidus zonā. Ļoti gaidu brīdi, kad varēsim sākt trenēties kopā,” saka Morics.
Pērn pirmo gadu Priekuļos notika M. Krūmiņa vadītā florbola nometne bērniem, arī šogad ieplānots to rīkot. Viņš stāsta, ka galvenā vēlme – atvest uz Latviju Somijā uzkrātās zināšanas. Dot bērniem iespēju izbaudīt kaut ko no Somijas florbola, jo ne katram, kurš gribēs dzīvi vairāk saistīt ar florbolu, būs iespēja uzspēlēt Somijā vai citā florbola lielvalstī. Pērn bija pirmā nometne. Visi treneri, kuri vadīja nodarbības, bija ar Somijas pieredzi.
Morics atzīst, ka pirmais nometnes gads bijis kā sava veida pārbaudījums: “Uzstādījām mērķi savākt vismaz 80 bērnus. Nometne divas nedēļas, katrā – 40 audzēkņi, darbs notiek divās grupās pa 20 bērniem. Gribam strādāt ar nelielu skaitu bērnu, tad treniņā katram var veltīt vairāk laika.”
Mērķi izdevās sasniegt, šogad nolemts iet soli tālāk. Nometne notiks trīs nedēļas, visu jūliju. Vispirms 8-11 gadus jauniem, tad 12-14, un trešajā nedēļā 15-18 gadus jauniem florbolistiem. Mērķis katrā nedēļā sapulcēt 40 bērnus, pieteikšanās izsludināta, puse vietu jau aizņemtas. Rīkotāji ļoti cer, ka epidemioloģiskā situācija ļaus nometnes sarīkot.
“Ar nometni, kurā bērni sešas dienas dzīvo uz vietas, gribam ļaut viņiem izbaudīt profesionālā florbola garšu,” saka Morics. “Notiek daudz dažādi treniņi, citas aktivitātes, pārgājieni, ekskursijas, nedēļas laikā cenšamies izveidot vienotu komandu, kaut sabrauc bērni no dažādiem novadiem, komandām. Ir brīnišķīgi redzēt, kā notiek pārvērtības, kā bērni, kuri sākumā ir kautrīgi, nepazīst viens otru, kļūst par vienu lielu florbola ģimeni, kurā visi ir savējie. Ja pēc tam vēl no vecākiem saņemam pozitīvas ziņas, ka bērni turpina jūsmot par nometni, tas dod vēstījumu, ka esam visu darījuši pareizi un ir vērts turpināt!”
Komentāri