Drustēnieši ir diezgan sportiski, un pagasta lielākais šāds pasākums ir sporta svētki vasarā. Šogad tie notiks jau septīto reizi. Deputāts Jānis Āboliņš, kurš šos svētkus atjaunojis, atzīst, ka tie ir ļoti apmeklēti: „Piedalās gan Drustu pagasta iedzīvotāji, gan mednieku kolektīvi, kaimiņpagastu pārstāvji un pat rīdzinieki. Sporta svētkos ir bijuši pat 300 – 400 cilvēku. Drustēnieši arī aktīvi piedalās kaimiņu sporta svētkos.”
Visaktīvāk drustēnieši spēlē futbolu. Piebalgas novadā pagasts līdz šim bija pārstāvēts ar divām pieaugušo un vienu jauniešu komandu. Pašlaik varētu veidoties viena pieaugušo un viena jauniešu komanda. Drustēnietis Jānis Āboliņš arī ir Piebalgas novada futbola turnīru rīkotājs, savukārt pagasta padome administrē turnīra finanses: „Tas ir liels atbalsts no pašvaldības. Varu kopumā teikt, ka Drustu pašvaldība ļoti atbalsta dažādas sporta aktivitātes un ne tikai pagastā vien. Tā atbalsta arī rajona futbola turnīrus gan pieaugušajiem, gan jauniešiem. Jauniešu futbola turnīru Drustu pašvaldība atbalstīja līdz ar Liepas un Raunas pašvaldību, kas katra vienai vecuma grupai sagādāja balvas. Pagastam ir arī laba sadarbība ar futbola federāciju, kurā ir arī Drustu pārstāvis. Katru gadu no federācijas dabūjam inventāru.”
Pērn 25 Drustu jaunieši sevi labi pieteica velobraucienā „Pāri Piebalgas pakalniem”. Daži drustēnieši piedalījās arī braucienā „Apkārt Piebalgas ezeriem”. Pašvaldība finansēja velosipēdu nomu. Domājams, ka arī šogad drustēnieši piedalīsies velobraucienā. J.Āboliņš atklāj, ka šogad domāts izveidot Piebalgas velokomandu, kurā būtu arī drustēnieši.
Vairāki drustēnieši aizraujas arī ar makšķerēšanu – pērn noticis turnīrs zemledus makšķerēšanā, kurā piedalījās vairāk nekā 40 makšķernieki. Šogad gan tas nenotika.
J.Āboliņš: „Pagastā ir maz jauniešu, kurus iesaistīt sporta dzīvē, veidot komandas. Skolēni ir, bet pēc skolas visi aiziet tālāk mācīties un pagastā parādās tikai pa nedēļas nogalēm. Apmēram 10 – 15 gadus pagastā spēlēja arī basketbolu un volejbolu, bet viss apsīka, jo nebija vairs, kas spēlē. Tagad tikai piektdienās un sestdienās 20 – 30 jaunieši tepat skolas zālē spēlē basketbolu. Jauniešu vēl kādu laiku būs maz , līdz tiksim pāri šai krīzei. Līdz tam jāizveido stabilas sporta tradīcijas, jo bez tām nekā nebūs.”
Drustu pašvaldība atbalsta dažādas sporta aktivitātes un šai jomai atvēl daudz līdzekļu. 2005. gadā 53 tūkstoši latu ieguldīti pamatskolas zāles renovācijā. Šo zāli saviem treniņiem izmanto arī futbolisti. J.Āboliņš: „Spēlējam gan mūsu zālē, gan arī braucam uz Jaunpiebalgu. Vasarās spēlējam arī tepat skolas sporta laukumā. Jaunpiebalgā var redzēt, cik laukos grūti uzturēt sporta zāli, nodrošināt tai noslogojumu. Esam gandrīz vienīgie, kas tur sporto. Rīkoju tajā futbola turnīrus, bez tiem zāle būtu tukša. Tomēr par sportu pagastā nevar domāt kā par pelnošu pasākumu – tie ir ieguldījumi cilvēku veselībā un labsajūtā. Tur ieguldītā nauda tiešā veidā atpakaļ nenāk. Tāpēc nevar teikt, ka sporta zāli laukos nevajag, jo to ir grūti uzturēt un atpelnīt. Zāli noteikti vajag!” Drustos ir cerības uzbūvēt stadionu. J.Āboliņš skaidro, ka pagaidām projekts ir skiču līmenī, kas kaut kur iesprūdis varas gaiteņos: „Sākumā vēlējāmies iegūt 160 tūkstošus latu, bet tagad izmaksas jau sasniegtu apmēram 300 tūkstošus. Vieta būvniecībai jau ieplānota. Tas būtu ieguldījums visā Piebalgas novadā.”
Drustēnieši J.Āboliņa vērtējumā kļūst arvien sportiskāki: „Cilvēki beidzot sapratuši, ka kustība ir veselībā – vairāk redzu, ka pērk velosipēdus un citu sporta inventāru. Redzu, ka aktivitātes nav sabiedriskas, bet
sevis dēļ gan dara.” Viņaprāt, drustēnieši nekad nav bijuši tādi, kas prasa, kas gaida, lai viņu vietā izdara, bet tagad situācija mainās. J.Āboliņš: „Notikusi paaudžu maiņa un jaunie vairs neprot organizēties, viņiem vajag kādu, kas to dara viņu vietā.”
J.Āboliņš atzīst, ka ļoti svarīgi, lai bērni jau skolā iemīlētu sportu, tam vajadzīgs labs skolotājs: „Pirms desmit gadiem no skolas aizgāja lielisks sporta skolotājs Elmārs Strazdiņš, kurš tiešām mācēja bērnus aizraut ar sportu. Pēc viņa nākuši daudzi, un nevienam tas vairs tik labi nav izdevies. Beidzot skolai atkal ir ļoti labs skolotājs Intis Skoboļevs.” Skolotājs cenšas bērnus vest uz dažādām sacensībām. Grūti gan nodrošināt treniņprocesu, jo pēc stundām tūlīt
autobuss
bērnus izvadā pa mājām. Uz treniņiem var atnākt tikai tie, kam mājas tuvāk vai vecāki var izvadāt. Pieaugušajiem trenēties traucē laika trūkums, jo jāstrādā.
I.Skoboļevs: „Cenšos vest bērnus uz dažādām sacensībām, lai redz konkurenci, lai var salīdzināt. Problēma ir tā, ka skolā ir maz bērnu un nevar izveidot komandu no labāka-jiem – jāņem visi. Tāpēc ir grūti turēties pretī pilsētas skolām, kurās var veikt atlasi, tomēr cenšamies un kaunā nekrītam. Redzu, ka bērniem sacensības ir ļoti vajadzīgas. Viņiem patīk piedalīties – tā bērni gūst stimulu censties, jo var šādi apliecināties. Ja bērns grib braukt, tad es uz rezultātiem īpaši neskatos un vedu. Tā kā gan pašvaldība, gan skolas direktore
atbalsta, ir daudz vieglāk strādāt.” Skolēni piedalās gan tautas skrējienos, gan slepojienā apkārt Alaukstam, futbola turnīros un citās sacensībās. I.Skoboļevs: „Prieks, ka lielākoties atgriežamies ar diplomiem.” Skolas direktore Aida Vašile pastāstīja, ka bērni saņēmuši vairākas balvas, naudas balvas un skolai
pat nopelnījuši faksu -kopētāju: „Ja nebūtu tāda skolotāja, nebūtu arī tik labu sasniegumu. Mēs ļoti lepojamies ar viņu.”
Arī skolā viens no galvenajiem sporta veidiem ir futbols, ko spēlē gan zēni, gan meitenes. I.Skoboļevs: „Futbolā notikusi krasa paaudžu maiņa– agrāk spēlēja 8. – 9. klašu skolēni un uzrādīja labus rezultātus, bet tagad spēlē jaunāki un rezultāti vairs nav tik labi, jo jāstājas pretī spēcīgākiem un vecākiem pretiniekiem. Šeit panākumi varētu būt pēc dažiem gadiem. Prieks, ka pašvaldība vienmēr mūs atbalsta ar transportu, arī formas nopirka.”
Labi panākumi ir arī slēpošanā. I.Skoboļevs: „Jāpiemin Petrovsku ģimene, kurā visi trīs bērni slēpo. Tā ir ģimenes tradīcija. Vecāki redz, ka bērni uzrāda labus rezultātus, tāpēc iegulda savas pūles un naudu treniņos. Viņiem jau ir Latvijas līmenis.” Skolai ir slēpošanas inventārs, kas bijis sens sapnis. Tagad visai klasei var nodrošināt slēpošanas inventāru un neviens vairs nevar atrunāties, ka neslēpos, jo nav slēpju. I.Skoboļevs: „Agrāk tā atrunājās pat tie, kam slēpes bija. Tagad vairs nevar. Ir bērni, kuri līdz ar slēpošanas inventāra iegādi pirmoreiz dabūja slēpot. Pagājušajā gadā piedalījāmies stafešu slēpošanā, kur 4. – 5. klašu grupā ieguvām 1. vietu. Gribu pagastā atjaunot slēpošanas tradīcijas, jo pats esmu bijušais slēpotājs.”
Skolēniem patīk arī basketbols. Rajona sacensībās „Oranžā bumba” iegūta 3. vieta.
Pavasarī, ja laiks atļauj, skolotājs māca bērnus peldēt Skolas ezerā.
Vērtējot skolēnu sportiskumu, I.Skoboļevs atzīst, ka tikko parādījās datori, apsīka sportošana. Tā vietā, lai uzspēlētu bumbu, bērns sēž pie datora. Darbam traucējot arī ārsta zīmes: „Saprotu, ka bērni saslimst, bet jūtu, ka atbrīvojuma zīmes tiek rakstītas par sīkumiem. Bērns pavicina zīmi, ka nevar sportot, nedrīkst iet ārā un pat zālē kūleni mest nedrīkst, bet ārā gan skrien, pat lāga nesaģērbies. Ar to ir grūti cīnīties.”
Komentāri