Nedēļas nogale Jaunpiebalgas, Vecpiebalgas un Raunas novadā bija citādāka, nekā ierasts. Te Zemessardzes 27.kājnieku bataljons organizēja lauka taktisko vingrinājumu „Wenden 2016”.
Mācībās piedalījās 360 karavīru no Cēsu, Valmieras, Gulbenes Zemessardzes bataljoniem, arī studentu bataljona, kā arī atbalsta nodrošinājuma bataljona pārstāvji, inženiertehniskā bataljona speciālisti, bija atbraukuši zemessargi no Igaunijas un Dānijas.
Iedzīvotāji tika laikus informēti, pagastos bija izvietoti plakāti, un tas nebija pārsteigums. Katrā pagastā bija cilvēki, kuri brauca skatīties mācības. Daudziem šādas mācības ļoti patīk. “Esam pateicīgi pašvaldību vadītājiem, kuri atbalstīja, vietējiem iedzīvotājiem, kuri ļāva savos īpašumos rīkot mācības. Tika saskaņota atļauja ar vairāk nekā 300 zemes īpašniekiem. Viņi ir devuši savu ieguldījumu Zemessardzē. Centāmies darīt tā, lai viņiem par doto atļauju nebūtu jānožēlo. Bija tādi, kuri atļauju nedeva, bet ne no viena nedzirdējām, ka tāpēc, ka viņi ir pret Zemessardzi, pret tādām mācībām. Saimnieki baidījās par saviem dzīvniekiem, kas varētu sabīties, labības laukiem,” pastāstīja Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Rolands Moļņiks un uzsvēra, ka zemessargi ir parādījuši, ka ir spēks, kas var kaut ko izdarīt. “Klīst leģenda, ka zemessargiem nekā nav, viņi neko nevar. Mēs parādām, ka esam spēks, kas spēj, kam ir tehnika, nodrošinājums, prasmes,” sacīja Rolands Moļņiks.
Mācībās nosacītais pretinieks no Jaunpiebalgas uzbruka Raunas virzienā, ieņemot Drustus un Dzērbeni, savukārt „draudzīgo spēku” vienības veica pretinieka aizkavēšanu, novājinot un apturot to Raunā. “Rauna karošanai ir sarežģīta vieta. To var labi aizstāvēt, bet grūti uzbrukt. No Jaunpiebalgas līdz Raunai uzbrucējiem bija jāpārvar ļoti sarežģīts reljefs, viņu rīcībā bija šauri ierobežota teritorija, purvi, meži. Aizsargāties bija vieglāk,” par vietas izvēli pastāstīja Rolands Moļņiks. Bataljona komandieris atcerējās, ka pērn “Wenden 2015” notika Alojā. Puse pilsētnieku bija atnākusi apskatīt helikopteru. “Katram bija savs viedoklis, kā labāk uzbrukt, aizsargāties. Visus uzklausījām, bērni, pusaudži bija ļoti ieinteresēti, viņi vislabāk zināja, kur būs nākamā kauja, un jau gaidīja. Cilvēki labi saprata, ko tas nozīmētu, ja viss notiktu īstenībā,” domās dalījās Rolands Moļņiks.
Mācību laikā notika kaujas darbība apdzīvotā apvidū, kuras mērķis bija pārbaudīt komandieru spējas mainīgā vidē un apstākļos veikt dažādus uzdevumus, piemēram, ātri, mainot atrašanās vietu, pārorganizēt vienību no aizsardzības uzbrukumā. Tika veikti arī papildu uzdevumi, pārbaudītas karavīru spējas glābt ievainotos, jāpārvar mīnu lauki, bija cīņa pret diversiju grupām. Raunā notika kāda grupējuma uzbrukums, karavīri spēja tikt galā ar šo uzdevumu. Zemessardzes 27. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Rolands Moļņiks uzsvēra, ka vadu komandieri pratuši ātri pieņemt lēmumus. “Salīdzinot ar iepriekšējām mācībām, ir uzlabojušies sakari starp vienībām, arī ar igauņu un dāņu vienībām komunikācijā problēmu nebija, valodas barjeras nav. Pirms gadiem desmit vai 15 tas būtu izaicinājums. Nedzirdēju, ka kāda vienība nebūtu spējusi koordinēt darbību valodas barjeras dēļ,” bilda bataljona komandieris un atzina, ka, stingri vērtējot, karavīri mācībās nopelnījuši astoņas no desmit ballēm. “Bija brīži, kuros gribēju, lai rīcība būtu labāka, piemēram, karavīru prasme glābt ievainotos. Individuāli karavīrs spēj sniegt palīdzību, bet, lai palīdzētu lielākam skaitam, glābšanas organizācija jāuzlabo. Sadarbība vienībām ir jāatkārto, vienmēr jāpilnveido. Ar igauņiem sadarbība jau vairākus gadus, dāņi piedalījās pirmoreiz, sapratāmies, tas svarīgākais,” stāstīja bataljona komandieris.
Mācību laikā karavīru darbībai cītīgi sekoja vietējie iedzīvotāji. Starp karavīriem ieraudzīt pazīstamus jo īpašs prieks. Sergejs Voicišs ir no Raunas. Par mācībām ir gandarīts. “Mācības notika man ļoti pazīstamā apkaimē, te esmu ceļus būvējis, braukājis pa fermām. Tagad zināšanu pilna galva. Ar katrām mācībām cilvēki kļūst profesionālāki. Ja katrs regulāri apmeklē mācības, visiem ir vieglāk. Mēs arī braucam uz Ādažiem, braucam uz Igauniju mācīties. Sadarbība vadā, ar blakus vienībām notiek krietni ātrāk kā vēl nesen. Mūsu ekipējums ir aizvien labāks,” vērtē 27.kājnieku bataljona 1.rotas seržants, vada komandieris vairāk nekā 29 gadus Sergejs Voicišs. Raunēnietis atzīst, ka diemžēl Raunas novada ļaudis Zemessardzē stāties nesteidzas. Ja 90.gadu sākumā Raunā bija 84 zemessargi, tad tagad nav pat desmit.
Roberts Čunka ir 1.kājnieku rotas 1.nodaļas zemessargs. Zemessardzē jaunietis ir otro gadu, pirms tam sešus gadus bijis Jaunsardzē.
“Šīs ir trešās mācības “Wenden”, kurās piedalos. Man ļoti patīk, un mācības nekad neizlaižu,” stāsta Roberts un atklāj, ka draugi, kuri kopā bijuši Jaunsardzē, iestājušies Zemessardzē. “Jaunsardzē Guntars Norbuts mūs ieinteresēja, gribas turpināt, tas ir aicinājums, patriotisms,” bilst cēsnieks, atzīstot, ka atkarībā no ekipējuma dažkārt ir arī fiziski grūtāk. Roberts ir pabeidzis Cēsu Profesionālo vidusskolu un pieteicies dienestam armijā.
“Aizvien vairāk jauniešu visā Latvijā stājas Zemessardzē. Pēdējā laikā lielākā daļa rekrutēto ir 18, 19 gadus veci. Runāju ar diviem brašiem jauniešiem, viņiem nebija nekādas informācijas par Zemessardzi. Jāpalielina rekrutēšanas iespējas, vairāk jārunā ar jauniešiem. Zemessardze – tā ir iespēja pārbaudīt sevi, vai tas ir tas, ko vēlas. Daudzi pēc tam aiziet dienēt bruņotajos spēkos,” domās dalās bataljona komandieris Rolands Moļņiks.
Komentāri