VAK – vides aizsardzības klubs. Šos trīs burtus zina daudzi, īpaši jau tie, kuri piedalījās vai sekoja līdzi notikumiem pirms 20 gadiem, laikam, kad modās neatkarības ideja.
“Tas bija skaidro ideju laiks. Nu tas beidzies, bet vienmēr būs cilvēki, kuriem tās būs būtiskas, zaļās idejas,” saka Guna Rukšāne, kura VAK idejām ir uzticīga arī šodien.
1988.gada jūnija sākumā Cēsīs notika folkfestivāls, tad arī Arvīds Ulme uzrunāja Imantu Timermani, turpat bija Juris Mašlakovs, Juris Šmits, vēl citi. Arī Cēsīs vajagot dibināt VAK. Un 30.jūnijā Izstāžu namā tas arī tika nodibināts.
“Sanāca tie, kam altruisma gēns. Protams, arī daudzi novērotāji,” saka Guna Rukšāne. Aktīvs VAK biedrs Jānis Krastiņš, būdams vēsturnieks, tā laika notikumus vērtē likumsakarībās. “Arī tagad visu nevar skaidri izprast, kāpēc tieši tajā laikā un vietā viss notika. Tā bija labvēlīga apstākļu sakritība. Vides aizsardzība – tas ideoloģiski ir nekaitīgi. No Rietumiem nāca ziņas par katastrofām, par mežu iznīcināšanu. Rietumos veidojās zaļo kustība, Gorbačovs jau bija pavēris priekškaru. Bija izaugusi pēckara paaudze, kura burtiski izlasīja PSRS konstitūciju, kur skaidri teikts, ka cilvēkam ir tiesības uz vārda, runas, preses brīvību, un sāka šīs tiesības izmantot. Tika citēts Ļeņins, konstitūcija, lai pateiktu, ka to drīkst darīt,” vērtē Jānis Krastiņš. Viņš, stalta auguma vīrs, VAK pasākumos allaž bijis karognesējs. Jānis glabā zaļi balto karogu, kas plīvoja Cēsīs pirms 20 gadiem. Tas tagad ir vēstures liecība.
Toreiz VAK uzdevumu centrā bija cilvēka tiesības dzīvot tīrā, sakoptā vidē. Tieši tolaik tika spriests par Daugavas HES, Rīgas metro, atomelektrostacijas celtniecību Latvijā.
Gunai spilgtā atmiņā palikusi pirmā lūgšana
jūrai. “Ieliku avīzē sludinājumu, ka brauksim uz Ainažiem un piedalīsimies akcijā. No Ādolfa Zeļonkas sarunāju busiņu, veco PAZ. Pie hoteļa bija sanākuši cilvēki simts. Tajā brīdī man, nudien, saļima kājas. Zvanīju vēlreiz Ādolfam, viņš iedeva otru autobusu, citi saspiedās privātajās mašīnās. Visi aizbraucām,” stāsta Guna. Bet, ikreiz stāstot par šo braucienu, viņai atmiņā kāda sieviete ar kruķiem. Guna pavaicājusi: “Varbūt tomēr paliksiet?” “Nē, es to nevaru nokavēt, varbūt tas ir vienīgais, ko es no brīvības redzu.” Vīri viņu iecēluši autobusā, Ainažos līdz jūrai pati nogājusi pusotra kilometra.
Gadus sešus VAK rīkoja lūgšanu Gaujai. Ar katru reizi gājēju līdz upei palika aizvien mazāk. Lūgums jūrai, kas pirms gadiem bija daudzu cilvēku apmeklēts, tagad kļuvis vien par VAK aktīvistu nelielu akciju, kopāsanākšanu.
1989.gada 8.martā Cēsīs notika akcija pret ieročiem. Tas bija protests. “Pie 2.vidusskolas pretī armijas daļai stāvēja piemineklis – lielgabals. Tur pulcējāmies, lai gājienā ietu līdz Ļeņina piemineklim. Sanācām. Tad no kazarmām izbrauca trīs mašīnas. Ko darīt? Dažs samulsa ne pa jokam. Mēs mierīgi aizgājām līdz laukumam, tur kastēs tika samestas bērnu rotaļlietas – ieroči. Stāvēja smagā automašīna, kas kalpoja par tribīni. Tika teiktas runas, kā jau tajā laikā,” atceras Guna. Rotaļlietu savāktas divas kastes. Pēc tam tās samestas konteinerā.
Līdztekus visiem redzamām aktivitātēm VAK biedri pirmie sāka runāt par ekoloģiski tīru pārtiku. Īpaši ārste Ilga Volosova. Jaunie zemnieki sāka saimniekot videi draudzīgi, popularizēt bioloģisko lauksaimniecību un arī stāstīt par kaitējumu, ko nodara ķīmija, kas veicina ražas. Tagad tas nav nekas jauns. Meitenes Cēsu centrā burkās rādījušas Gaujas piesārņoto ūdeni, tā rosinājušas cēsniekus domāt par savu Gauju un vidi.
Pāršķirstot tā laika pierakstus, Jānis Krastiņš stāsta, ka VAK sapulcēs daudz runāts par pieminekļu, tātad kultūvēstures saglabāšanu, piesārņoto Gauju un atkritumiem. “Rīkojām talkas pieminekļu sakopšanai. Vācu kapos cēlām augšā nogāztos krustus, cementējām pamatnes,” stāsta Jānis Krastiņš. Darbos allaž piedalījies VAK Cēsu nodaļas pirmais vadītājs Juris Mašlakovs, Andris Eglītis, arī citi īstie entuziasti. Kā šodien atzīst Guna, tolaik VAK nodaļas sekretāre, darbos vienmēr bijis mazāk cilvēku nekā demonstrācijās.
“Kādā VAK sapulcē Ēriks Ozoliņš pateicis: “Cēsīs tiek dibināta Tautas frontes nodaļa, kurš vēlas, nāciet.” Daudzi iestājās, tad sākās Atmoda, Latvija kļuva neatkarīga, un VAK darbība kļuva aizvien klusāka,” stāsta Guna, kura palika uzticīga šai organizācijai. “Pamazām Cēsīs, jūtot adatas dūrienus, vides aizsardzības jomā viss sakārtojās. Uzcēla attīrīšanas iekārtas, un Gaujā ūdens kļuva tīrs. Valsts iestādes, kuras atbildīgas par vides tīrību, strādā. Radušās jaunas nevalstiskās organizācijas, piemēram “Zaļā zeme”, ir vairāki aktīvisti, kuri redz videi draudīgu darbību un neklusē. Mēs esam kopā ar viņiem. Atbalstījām protestus pret dedzinātavas ierīkošanu, bet ne papeļu izciršanu, jo kokam ir savs mūžs. Kādreiz katru koka zariņu glābām, bet ir lietas, kuras jāvērtē speciālistiem,” domās dalās Guna Rukšāne un uzsver, ka Cēsīs šis laiks neprasa kliedzienus. Ja katrs dara savu darbu.
VAK Cēsīs darbojas aizvien. Kāds ik pa laikam meklē kluba, nevis valsts vai pašvaldību institūciju palīdzību. “Zvanīja satraukti kaimiņi, ka pie kāda ezera būvējas pašā krastā. Piezvanīju būvvaldei, viss tika nokārtots,” stāsta Guna.
Bet arī šodien netrūkst problēmu, par kurām VAK biedri neklusē, rosina institūcijas rīkoties, lemt, darīt. “Publiskajam un privātajam jābūt līdzsvarā. Ikvienam jābūt pieejai pie ūdeņiem. Jādomā par kājāmgājējiem, velosipēdistiem. Nosargāt pieminekļus, tīru vidi nav kāda inspektora spēkos, ja cilvēks neapzinās, neizprot tā vērtību. Būtiska ir jaunatnes audzināšana, izpratnes veidošana, ka katram ir tiesības dzīvot tīrā vidē, dzert tīru ūdeni, izmantot kultūrvēsturiskās vērtības,” domās dalās Jānis Krastiņš, bet Guna Rukšāne piebilst, ka pirms 20 gadiem par piemēsloto apkārtni varēja vainot okupantus, nu vairs cita vainīgā nav. Pašiem jāuzņemas atbildība.
Pilsētas svētkos VAK būs sava zona. Katrs varēs pakavēties notikumos pirms gadiem, arī pārrunāt šodienas aktualitātes. Plīvos zaļi baltais karogs. Kā atgādinājums, ka nākotni mēs veidojam šodien, pareizāk gan, veidojām vakar.
Komentāri