Gaujas NP informācijas speciāliste
Latvijas vecākā Nacionālā parka – Gaujas NP – svarīgākie cilvēki – dabas un vides sargi. Sakārtotajā pasaulē, kur reindžeru dienests darbojas jau gadu desmitiem, cilvēkus haki krāsas formās sabiedrība uzlūko ar cieņu un apbrīnu. Jaunieši vēlas viņiem līdzināties, tūristi dabas takās ar prieku aprunājas, potenciālie likumu pārkāpēji pieraujas malā un respektē aizrādījumus, vietējie iedzīvotāji sveicina jau pa gabalu un zina, ja būs nepieciešams, varēs paaicināt palīgā.
Gaujas Nacionālajā parkā vides inspektoru tradīcijām ir 34 gadu vēsture, par vienu gadu mazāk nekā pašam parkam, jo administrācija tika izveidota 1974. gada aprīlī. Uz sarunu par nebūt ne vieglo ikdienu un nākotnes cerībām aicināju valsts vides inspektorus Jāni Bušu, Valdu Indrevicu, Lūciju Kārkliņu un Guntu Palucku. Ikdiena bez rožainas maliņas
G.Palucka: – Inspektora darbam nav pārtraukuma vai brīvdienu. Šodien, rīt, parīt, sestdien, svētdien, vakaros, piecos, sešos no rīta. Tūrisma sezona arī šogad bija bez pārtraukuma – siltā ziema.
Gadās sastapt cilvēkus, kas jau no rīta ir „uzvilkti”, un tur nekas nav līdzams. Aprunājos, izskaidroju, bet neprasu soda naudu. Piecdesmit lati – tas ir daudz gan man, gan vainīgajam. Iesākumā bija vieglāk strādāt, jo cilvēki bija atsaucīgāki. Tagad ir daudz grūtāk. Kad Gaujas NP nodibināja, vislabākais bija tas „nacionālais” nosaukumā. Visu laiku nekā tāda nebija un pēkšņi – nacionālais! Tas cēla pašapziņu. Tagad, liekas, parks vairs nav tik „nacionāls” un sabiedrībai ir citas prioritātes – ko es varu, to es rauju. Žēl, bet dabai ir otršķirīga nozīme, dominē nauda.
J.Bušs: – Nereti mūs nepazīst. Mani ir noturējuši gan par zemessargu, kolonijas priekšnieku vai apsardzes darbinieku. Ir cilvēki, kas saprot dabas aizsardzības nozīmi, bet ir arī tādi, kas nesaprot nekā – „ka tikai man ir labi”.
L.Kārkliņa: – Ārzemnieki mūsu dienesta formas uztver labestīgi, vietējie reizēm skatās ar aizdomām. Bet vispār ar sastaptajiem apmeklētājiem nav problēmu, var atrast kopīgu valodu. Tie, kas reti atbrauc, jautā, kāpēc jāmaksā par apmeklējumu Zvārtes iezī, bet tie, kas ierodas ar interesi par dabu, tie uzskata, ka biļetes cena šādā unikālā vietā ir par mazu. Maksa, viņuprāt, ir simboliska, salīdzinot ar to, cik dārga ir ieeja citos tūrisma objektos Latvijā un pasaulē. Apmeklētāju attieksme
V.Indrevica: – Cilvēki brauc atpūsties pie ezeriem, pie Gaujas un uztraucas, ka ir tikai viens atkritumu konteiners. Kā esi atvedis savus traukus, tā arī ved mājās! Ja esi te ieradies ar automašīnu, tad arī nebūs problēmu ielikt maisiņus bagāžniekā. Kāpēc piknika iesaiņojumi būtu jāatstāj mežā? Kāpēc Gaujas NP administrācijai jāalgo darbinieki, kas vāc šādus atkritumus?
J.Bušs: – Atkritumu konteineriem jābūt tur, kur kaut ko pārdod. Tirgotājiem jārūpējas, lai viņu preču iesaiņojumi nemētājas mežā. Bet, izbraucot dabā, censties atstāt tur visu lieko, tā jau ir bezkaunība! Mežam tevis nevajag!
L.Kārkliņa: – Ir valstis, kur dabas takās vispār nav atkritumu tvertņu. Visu, ko esi paņēmis līdz, nes mājās. Un tā jābūt arī pie mums. Cilvēkiem jāsaprot un jānovērtē, ka iespēja apmeklēt skaistas vietas dabā ir kaut kas īpašs.
J.Bušs: – Sabiedrības attieksme šobrīd ir tāda – te taču kāds nāks un sakops! Te es varu savu maisu no mājas arī atvest un pielikt klāt… Jānomainās paaudzēm, lai sāktu saprast. Mēs esam sabiedrību pieradinājuši ar kopšanu un satīrīšanu septiņas
dienas nedēļā. Bet atkritumu savākšanas sistēmas trūkst valstiskā mērogā. Par plastmasas pudeļu nodošanu vajadzētu maksāt tā, kā tas ir Igaunijā.
L.Kārkliņa: – Gribētos, lai sabiedrība beidzot sāktu domāt – redz, tur ir kaut kas izmests un tas ir slikti, sāktu aizrādīt, ja sastaptu kādu piesārņotāju. Lai nebūtu tā, kā šobrīd, kad meklē vainīgo pašvaldībā, ceļu apsaimniekotājos, dabas sargātājos. Cik pavasarus pēc kārtas rīkojam talkas vienās un tajās pašas vietās, tīrām iedzīvotāju samestos atkritumus!
Vai skolās kādā stundā runā par dabas aizsardzību? Vai kādā mācību priekšmetā ir šāda tēma? Caur bērniem var uzrunāt ģimeni. Ja nav vēlēšanās runāt pašiem, mēs noteikti aizbrauksim!
Pirmkārt, sabiedrība ir jāmāca un tikai tad, ja neņem vērā, jāsoda. Ja esi izskaidrojis, ja cilvēks ir attapies un sapratis, tad nav jāsoda. Labestīga parunāšanās un abpusēja sapratne ir desmit reizes vērtīgāka par vienu protokolu. Un visatļautība…
G.Palucka: – Skumji, bet daudziem parka iedzīvotājiem un apmeklētājiem ir patērētāja attieksme. Vietējie baidās stāstīt, sūdzēties, redzot, ka kaimiņi atļaujas postīt dabu. Jaunraunas muižā saimnieks apzāģējis simtgadīgus ozolus. Tos kokus no savas bērnības atceros. Tagad tur ir slotas! Koki aizies bojā. Nu, nav viena taisnība visiem!
J.Bušs: – Labie cilvēki? Es pat nezinu. Tā parka situācija ir tik sarežģīta… Sabiedrības attieksme radusies jau sen, kad, izveidojot Gaujas NP, bija stingrība visos noteikumos. Varbūt, ka tā nebija domāts, bet iedzīvotājiem radās iespaids, ka nedrīkst neko. Bija bailes. Un tas provocēja dusmas. Aizliegumu laikus labāk atceras, nekā to, ka tagad kāds ir saņēmis kompensācijas. Tomēr cilvēkiem ir sajūta, ka valsts vai parks viņiem palicis parādā.
G.Palucka: – Nu, nevar rāpties pa smilšakmens klintīm! Nevar! Bet
tas „striķis” tur karājas un viss. Cik aizbraucu uz Ērgļu klintīm, tā atkal redzu – ap koku apsieta virve. Tie nav īstie alpīnisti, tie ir pašdarbnieki. Īstie kāpj pa Raunas dzelzceļa tilta balstiem.
Sietiņiezī daudzi dodas „pa taisno”. Neredz, ka ir kāpnes, margas, barjeras, skatu platformas. Un, ja kas traucē, tad lauž, tūristu apmetnēs nodedzina tualetes. Gaujas NP var ieguldīt un ieguldīt līdzekļus sakārtošanai, bet sabiedrība ir arī jāaudzina.
Pie Raunas ietekas Gaujā un pie Kazugravas bebru dīķiem krūmos atradu maluzvejnieku tinas. Tas ir zvejas rīks, ko ieliek pāri upei un savāc visu, kas tur iepeld. Savukārt Liepas pusē, kur daudz melleņu mežu, ogotāji iet ar tādiem platiem skrāpjiem kā ar ekskavatora kausiem. Bet pie Vaives dzirnavām kāds atstājis 40 maisus ar stikla vati, pie „Ezerkalnu” mototrases jau ilgi stāv daudzi zili atkritumu maisi, kuriem iedzīvotāji liek klāt drazas. Automašīnu izjaucēji ved uz mežu tapsējumus, plastmasas. Tiem, kam nav kur likt būvgružus, tie būtu jāpiedāvā pašvaldībām. Ir tik daudz bedrainu ceļu. Lai pa kluso aizvestu uz mežu, arī jātērē līdzekļi un laiks, turklāt jābaidās.
Problēmas dabas mieram un klusumam rada kvadraciklu un enduro motociklu braucēji. Visur jau aizlieguma zīmes nevar salikt. Gribētu ierosināt, ka līdz 30. jūnijam nedrīkstētu mežos ne cirst, ne braukt. Nekur, nevienā mežā! Putni, dzīvnieku mazuļi ir ne tikai dabas liegumos. Un tomēr ir arī pozitīvais
G.Palucka: – Pēdējos gados esmu novērojusi, ka iedzīvotāji ļoti kopj sētas, mājas apkārtni. Īpaši aktīvi ir rīdzinieki, kam šeit ir īpašumi un vasaras mājas. Tādas puķu kolekcijas, tādi zālāji, prieks skatīties! Ir saimnieki, kas zina katru koku savā mežā un to rūpīgi kopj.
Priekuļu pašvaldība nodrošina Niniera ezera apkārtnes sakopšanu. Esmu sastapusi daudzas ģimenes, kas, pa dabas takām ejot, salasa nomestos papīrus. Prieks, ka Vaives dzirnavu apkārtnē sāk iznīcināt latvāņu audzes.
Daudz laba paveikuši NBS Instruktoru skolas vīri. Viņi piedalās talkās un uzņemas vissmagākos, visnetīrākos darbus, atbrīvojot mežu no iedzīvotāju atvestajiem atkritumiem.
Vēlos uzteikt organizētos tūristus. „Ežu” velomaršruts gar Gauju ir tīrs, Rauņa krasti pēc pavasara kajaku braucējiem ir kārtībā. Nākotnes prognozes
J.Bušs: – Gribētos, lai cilvēki lepojas, ka dzīvo Gaujas Nacionālajā parkā, lai izprot, ka vidi un dabas vērtības nevar nopirkt ne par kādu naudu.
V.Indrēvica: – Valstī ar likumdošanu jāsakārto kompensāciju mehānisms, tad cilvēki tiešām varēs lepoties, ka viņu īpašums atrodas Nacionālajā parkā.
G.Palucka: – Gaujas NP teritoriju samazināt nevajadzētu. Ievērojot, kāda ir sabiedrības attieksme pret dabu, labāk, ja aizsargājamā teritorija ir lielāka un vismaz tajā ir iespējams kaut ko nosargāt.
Gauja kā ūdenstūrisma maršruts ir pārslogota. Plosti, laivas, organizētie un individuālie. Vissaudzējamākā nacionālā parka vieta, dabas liegums, bet troksnis un traucējums dabai ir katru dienu. Tā problēma ir jārisina. Varbūt drīzumā jāprasa maksa par braucienu?
V.Indrevica: – Daudzi tā arī jautā – vai tad par braukšanu pa Gauju nav jāmaksā?
L.Kārkliņa: – Nākotnē vairāk jārūpējas par izglītošanu. Jau sen mēs Latvijā būtu daudz vairāk ieguvuši, ja domātu par sabiedrības vides izglītību. Valstī trūkst bērnu un jauniešu vecumam atbilstošu filmu, mācību programmu, spēļu par vides aizsardzību. Tās, kas šobrīd ir, tās ir adaptētās, pielāgotās no ārzemēm un neatbilst Latvijas iedzīvotāju izpratnei. Jārosina studenti bakalaura un maģistra darbos izstrādāt šādas programmas, veidot spēles.
Komentāri