Vera Bogdanova ir vecākā rozuliete. Vismaz no tiem, kuri dzīvo Rozulā. Vīram Radvilim ziemā būs 80, Verai jau 83. Abi dzīvo Veras tēva mājās ”Kurpniekos”.
Abi
mācījušies Rozulas skolā, strādājuši kopsaimniecībā.
”Arī Latvijas laikā kluba nebija, tad viss notika skolā. Kolhoza laikā klubu ierīkoja,” stāsta Radvilis un uzsver, ka kādreiz Rozulā bijis jauktais koris, sievu, vīru ansambļi, teātri spēlējuši. Abi piedalījušies Dziesmu svētkos Rīgā, ar teātri daudz kur izbraukuši.
”Kolhozā bija daudz cilvēku. Tepat bija pienotava un, skaidri zinu, ka ap 200 saimnieku pienu veda. Kam jau bija govs, tas kādu piena litru arī nodeva pienotavā,” atmiņās kavējas Vera un turpina: ”Tagad klusums, ne govju, ne cūku. Reti kuram kāds lopiņš. Katrā mājā pensionāri, jauno nav, viņi prom. Mums divi mazdēli Īrijā.” Radvilis atceras, ka kopsaimniecības laikā no rītiem pie darbnīcām salasījies cilvēku, ka biezs, un katram bijis darbs. Visi kopā turējušies, varenas balles notikušas, svinēti Jāņi, appļāvības, citi dažādi svētki. Rozula bijusi gan patstāvīga, gan pie Straupes, gan tagad pie Stalbes.
Par dzīvi abi nesūdzas. ”Tas nekas, ka līdz pagasta centram gabaliņš. Tepat jau viss uz vietas. Tepat veikals, pastnieks pensiju atnes. Kaimiņi ienāk, parunājamies. Mēs jau centrā dzīvojam, ne attālā viensētā. Dēls dzīvo Straupē, ko vajag, atved,” pastāsta Vera, bet Radvilis piebilst, kad vēl veselība ļāvusi, regulāri gājuši uz pensionāru eglītēm Stalbē . ”Kad pievienosies Straupe un Raiskums, arī būs labi,” tā Vera un atvadām nosaka: ”Laiki mainās. Mans krusttēvs bija rakstvedis Rozulas pagastā, pagastmāja bija ēkā blakus skolai, kuru tagad visi zina kā skolotāju māju. Pagastmāja tagad Stalbē, bet te Rozulas centrā jau arī nevalda klusums.”
Komentāri