Šodien Inešu pagasta iedzīvotājs Antons Gutovskis dzimšanas dienas tortē nopūš 100 svecītes.
“Būtu uzdāvinājuši viņam kravu malkas, lai zāģē. Vēl nesen ar fuksīti klēpjiem kurināmā ziemai sagatavoja. Kā nav darba, tā ir kašķīgs,” tā par gaviļnieku meita Agra Raika, bet Antona kungs arī jubilejas reizē noteica: “Pats svarīgākais dzīvē ir darbs. Nekur neder cilvēks, kurš nekustas.”
Kad nodzīvots garš mūžs, visasākās atmiņas saglabājušās par bērnību un jaunību. Par puikas gadiem viņš atzīst – bija grūti. “Māsa un brālis nomira, mamma aizgāja pie saimniekiem bērnus audzināt. Paliku viens pats. Skolā vien trijas ziemas nogāju, pavisam mazs būvēju Rūjienas dzelzceļu, strādāju par puisi, līdz attiku līdz Piebalgai,” stāstīja jubilārs, bet uzreiz smagums mijās ar vieglumu. “Vai atceraties Kārli un Valdi? Kārlis vijoli spēlēja, Valdis akordeonu. Katru vakaru uz trepēm sēdējām un muzicējām. Es vijoli un mutes ermoņikas spēlēju. Jaunībā lustīgi gāja. Man vēl tagad ir 32 basu akordeons,” tā svinību viesiem sacīja Antons.
Sveicēju un laba vēlētāju šajā nedēļā “Kušļu” mājās netrūka, jo apaļajā jubilejā pienākas ne tikai puķes un bučas, bet arī piemiņas veltes. Vietējais porcelāna meistars Jānis Ronis uztaisījis krūzi ar uzrakstu “Antonam – 100”, konditores Anta un Anna Kramas cepušas un dāvājušas piecus kilogramus smagu torti, kuru arī rotājis apaļais skaitlis.
“Vajadzēja 33 olas, vārījām krēmu un izraudzījāmies garšīgāko želeju. Laba vēlējumus tortē iecepām, jo Antons pamatīgu mūžu nodzīvojis. Vēl ārā strādā un brīnās, kāpēc nogurst,” smaidot stāstīja Anna Krama.
Vēl pērnajā vasarā Antons ar izkapti dārzu izpļāvis, ravējis sakņu un puķu dobes, devies makšķerēt uz tuvējo Nedzi.
“Tagad viņu piebremzēju. Redze ir slikta, vagā nevaru laist. Pļaušanai arī spēka vajag, par makšķerēšanu joprojām ir strīdi. Niķīgs kā zirgs! Kamēr traktoru nelikšu kādam pagastā sataisīt, uz ezeru nebraukšot. Bija pieradis tos metrus līdz ezeram ar traktoru aizpukšķināt. Un priecājās, ka zivis ķeras. Dusmojas, ka makšķerēt tiek vien tad, kad mazdēls atbrauc. Negribas vairs viņu vienu laist,” sacīja meita Agra, no pacietības ar rosīšanos viņš protot izvest.
“No rīta un vakarā man jābūt dārzā. Ja eju uz centru, tad saka, ka slims un gandrīz dakteris jāsauc. Negrib ne brīdi palikt viens. Tagad gan priecājas, ka pensija pielikta, taču pašam jau zāles arī vairāk vajag,” ikdienas notikumos dalījās Agra, bet Antons sanākušos pratināja, kāda šogad ķiršu raža bijusi, kā kartupeļi paaugušies. Sacīja, ka pa radio nekā nav ko klausīties – tikai ziņas un mūzika skanot. Ko pats gribētu? Kā jaunībā uz mājas kāpnēm vakarēt un dziedāt: “Kušļi, Sāvas, Dabari – tie ir visi nabagi.” Kamēr tiekam skaidrībā, ka savādie vārdi ir māju nosaukumi, kurās dzīvojuši Antona draugi, viņš pa atmiņu taku ticis līdz kara laikam un brīžiem, kad sagaidījis pasaulē nākam bērnus un mazbērnus.
Man gaviļnieks atgādina, lai lieku zīmuli un papīru malā un ķeros pie kotletēm, bet fotogrāfam aizrāda, ka daudz lentes būs iztērēts.
“Apbrīnojam viņa spēku un enerģiju. Tiešām cita kaluma cilvēks,” sacīja paziņas, kas ieradušies jubilāru apsveikt. Gintas un Raimonda Sarmuļu meitiņa Regita dzimšanas dienu svin pāris dienu vēlāk par Antonu. Viņam paliek 100, bet mazajai trīs gadiņi.“Kā meitiņa pie viņa tiecas! Kad satiekas, abi tā samīļojas, parunājas,” sacīja Ginta.
Šodien jubilāru sveic arī Inešu pagasta padomes vadība, vēl citi vietējie – paziņas, draugi un kaimiņi, kuri visdrīzāk nesaprot, kā iespējams nodzīvot tik ilgu mūžu, bet Antons Gutovskis zina, ka viss ir iespējams – darbu un cilvēkus mīlot.
Komentāri