Pensionāru biedrības “Dzīvotprieks” organizētās iknedēļas vingrošanas nodarbības Stalbē allaž bijušas apmeklētas.
“Pirms kovida bijām pat 20, tagad krietni mazāk, jo dažādu iemeslu dēļ cilvēki nenāk. Arī ziema, slidenie ceļi, protams, ietekmē,” pastāsta Helēna Lūsiņa. Viņa dzīvo Rozulā, ar autobusu atbrauc uz Stalbi, bet mājup, ja laiks labs, iet kājām vai arī pagaida autobusu.
“Protams, var vingrot mājās. Bet pietrūkst jau uzņēmības. Mājās tāpat pavingroju, bet te tas notiek tā kārtīgi. Ja atbraucu ar kādu sāpi, pēc vingrošanas tā pazudusi. Vadītāja saprotoša, paslavē, prot uzmundrināt,” stāsta H.Lūsiņa, bet Anita Cīrule uzsver, ka vienreiz nedēļā iziet tautās un svarīgi, ka var izkustēties. “Mājās katru rītu vingroju, bet te ir citādi. Un vēl – vadītāja Rudīte seko, vai izdaru pareizi, un, kad izdaru, – parāda īkšķi. Tas dod spēku. Reizi nedēļā esmu kolektīvā. Man tas ir ļoti svarīgi.”
Āris Andersons ik reizi mēro ap 20 kilometriem no Lielstraupes līdz Stalbei un tikpat mājupceļā. “Fiziskas nodarbības ir vajadzīgas. Savulaik braucu peldēt uz baseinu Krimuldā, vasarā ir dīķis. Fiziska darba jau netrūkst, bet nodarbībās ir vingrinājumi, kas svarīgi, lai sevi uzturētu formā. Manā jaunībā tas ir vajadzīgs. Darbs visu mūžu bija sēdošs, tagad jādara kas cits – jākustas,” pārdomās dalās Āris un piebilst, ka diemžēl vairākas vienaudzes, kuras piesaistījušas uzmanību, dažādu iemeslu dēļ nevar nākt vingrot. “Gan jau būsim atkal visi,” saka Āris.
Tas, ka “Dzīvotprieks” vingro, ir biedrības vadītājas Grietas Grosbergas nopelns. Viņa, piesaistot projektu finansējumu, iegādājās vingrošanai nepieciešamos rīkus. “Grieta vienmēr atgādina, kad ir nodarbība. Ja atgādina, nevari nenākt. Vienmēr viss sagatavots, atliek tikai darīt,” teic Mirdza Kuzņecova un uzsver, ka kolektīvs ir ļoti labs. Pirms gadiem daudz kas darīts kopā, ne tikai vingrots. Arī svinētas jubilejas, iets pārgājienos, bijušas ciemošanās reizes.
Stāstot par vingrošanas nodarbību, apmeklētājas runā par Grietu, viņas neatlaidību, uzņēmību, novērtē ieguldīto laiku un enerģiju, lai seniori reizi nedēļā varētu satikties nodarbībā, izkustēties.
Stingro ierobežojumu laiks bijis grūts, atzīst visi. Taču tiklīdz varēja, aprīļa beigās, nodarbības atsākās. “Vingrot zem ozola, liepas apkārt smaržo, putni dzied,” par vasaru atgādina Jadviga Jāgere. Bijuši arī skatītāji, bet viņi netraucēja darīt to, kas patīk.
“Kāpēc vingrojam? Gribam būt skaistākas, vingrākas un gribam varēt. Lai varētu izdarīt to, ko pirms pieciem, desmit gadiem un lai varētu arī pēc pieciem un desmit gadiem. Vienmēr pēc nodarbības šķiet, ka dalībnieces ir nometušas gadus. Senioru grupas ir pašas labākās – visdisciplinētākie, uzcītīgākie cilvēki, kas vislabāk saprot, kāpēc to vajag. Viņi arī ātrāk nekā jaunie jūt rezultātu, jo jaunībā varēšana ir pašsaprotama,” par “Dzīvotprieka” vingrotājām saka trenere Rudīte Truce. Jaunākajai nodarbību apmeklētāja ir pirmspensijas vecums, vecākajai jau vairāk nekā 80 gadi. Rudīte kopā ar pārgaujniecēm ir jau piekto gadu, bet pašai veselīga dzīvesveida mācīšanā 22 gadu pieredze.
Komentāri