“Kad redzu Dziesmu svētkus, uzreiz acīs asaras,” saka cēsniece Olga Radziņa, deviņu lielo Dziesmu svētku dalībniece.
Viņa šķirsta albumus, rāda nozīmītes un koncertu programmas – tās ir atmiņas, kas piedzīvotas, 33 gadus dziedot korī “Vidzeme”. Fotogrāfijās koristi dažādās skatēs, svētku gājienā Rīgā. Pazīstamie diriģenti brāļi Kokari jaunekļu gados, stalts Leonīds Vīgners, kā vienmēr, ar velniņu acīs Valters Kaminskis. Kādā fotogrāfijā “Vidzeme” kopā ar Jāni Zāberu, jauniņo Raimondu Paulu, nopietno Jāni Ozoliņu. Arī Olga Radziņa no bildēm raugās līksma, starojoša.
“Ka esmu dziedātāja, vainīgs brālis. Viņš izdomāja būt par muzikantu un augām dienām mājās spēlēja ermoņikas, pēcāk akordeonu. Kaut mācījos lauku skolā, mums ļoti nopietni mācīja dziedāt, arī notis bija jāzina,” stāsta Olga. Dziedāt korī viņa sāka Jaunpiebalgā. Koris bijis neliels, un 1955.gadā uz Dziesmu svētkiem nav tikuši. No 1962.gada dziedāts Cēsu “Vidzemē”, kopā ar kori pabūts gan lielajos Dziesmu svētkos, gan ļoti daudzos koncertos.
“Kad Arvīda Krastiņa vietā kori pārņēma Oļģerts Cintiņš, notika balsu pārbaude. Pēc tās viņš pajautāja, vai neesmu mācījusies konservatorijā. “Nē? Tad es jums piedāvāju,” sacīja diriģents. Man jau bija 30 gadi, arī mājās izrunājām, ka tomēr par vēlu sākt. Paliku “Vidzemē”,” stāsta bijusī koriste un piebilst, ka ik koncerts bijis jauks notikums.
Un tādu atmiņu pūrā daudz. Olga par tām rakstījusi savās grāmatās, arī šīgada Dziesmu svētku rīkotāju mudināta.
“Mēģinājumā Mežaparkā uznāca lietus gāze. Pie diriģenta pults nostājās Leonīds Vīgners. Lietus gāza straumēm, bet viņš sāka strādāt. Atmeta garos, slapjos matus un diriģēja. Neviens tam nepievērsa uzmanību. Milda Šteinboha paraustīja mani aiz pleca un lūdza: “Tu esi jaunāka, ņem manu lielo lietussargu (tas bija atsūtīts no ārzemēm, te tādus dabūt nevarēja) un ej pie Vīgnera. Steidzos pie diriģenta. Tā kā esmu gara, nostājos viņam aiz muguras un turēju lietussargu virs galvas. Lietus tik lija, bet viņš strādāja un mūs, soprānus, dziedot “Jāņu vakaru”, mācīja: “Ko jūs maujat kā govis? Mīlīgāk, mīlīgāk aiciniet Jānīti. Citādi viņš pie jums nenāks.” Vīgners bija šerps, ar komplimentiem nebārstījās. Protams, stāvot viņam aiz muguras, es dziedāju. Beidzis strādāt, viņš pagriezās pret mani un sacīja: “Paldies! Jūs puslīdz labi dziedat. No kura Rīgas kora esat?” “Esmu no Cēsīm, no “Vidzemes””. “Ā, Cintiņš,” viņš novilka un sniedza roku. Man par izbīli diriģents noskūpstīja manu roku un noteica: “Varat iet!”,” atceras Olga Radziņa un piebilst, kaut nācies stāvēt lietū, jutusies ļoti laimīga un pārsteigta par Vīgnera uzslavu. Pēc mēģinājuma koristes ķircinājušas, ka varot būt lepna, pats Vīgners taču roku noskūpstījis, lai vismaz līdz noslēguma koncertam nemazgājot.
Kādā mēģinājumā lielajā estrādē paklīdušas runas, ka uz noslēguma koncertu ieradīsies PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. “Pirms koncerta ar lielu ziedu spaini iekārtojos lielās estrādes istabiņā. Man būšot jāpasniedz ziedi. Kam? Kosiginam. Lai izskatītos kā no tautas. Mani izvēlējās, jo labi runāju krieviski. Izskatījām skaistas sarkanas rozes. Tika pateikts, kad jāsniedz,” stāsta Olga un atceras, ka šis valstsvīrs nekad sveicinoties neskatoties acīs, esot drūms. “Tā nu es ašā solī skrēju pāri estrādei pie garā galda, kas bija novietots skatuves pašā vidū. Tur sēdēja valdība. Krieviski pasacīju pateicības vārdus, cieši spiedu roku un skatījos acīs. Viņš plaši pasmaidīja un teica nevis spasibo, bet blagodarju vas, blagodarju vas un nolika ziedus uz krēsla. Pēc tam pats apsēdās uz rozēm un nepārtraukti mainīja pozas…”
Olga rāda izbalējušu, izdilušu lakatiņu, uz kura greznojas sakta. Tas pirkts Dziesmu svētku simtgades dienās. Ar lepnumu viņa stāsta par meitu Dagniju un dēlu Ilmāru, kuri bijuši gan vairāku skolēnu Dziesmu un deju svētku dalībnieki, gan piedalījušies lielajos. Arī viņu fotogrāfijas aplūkojamas mātes albumā, bet svētku suvenīri un piederības zīmes glabājas, rūpīgi noliktas. Tagad gan abi aizņemti, ne dzied, ne dejo.
“Vai es būtu varējusi korī dziedāt, ja Raimonds neatbalstītu?” sniedzot atbildi, kā varējusi ikdienā visu pagūt, Olga jautā. Dzīvesbiedrs allaž palīdzējis, uzņēmies rūpes. “Visi zināja, ka drīz mēģinājums beigsies, ja kāds pateica: “Olga, tevi jau lejā gaida!” Raimonds ikreiz man nāca pretī uz mēģinājumu. Tā gadiem. Viņš arī uzņēmās auklēt bērnus, ja man bija koncerts,” ar lepnumu un pateicību saka Olga Radziņa.
Protams, viņa gaida Dziesmu svētkus. “Diezin, vai aizbraukšu, bet no televizora neatiešu,” saka Olga Radziņa, bijusī vidzemiete. Nakts vidū viņa var nodziedāt mīļās kora dziesmas – “Gaismas pils”, “Lauztās priedes”, “Jāņu vakars”…, bet klusuma brīžos Olgas dzīvoklī ieskanas gan Pavaroti, gan Garančas un Mielava balsis.
Komentāri