Vienuviet krāsaini dzirkstošs un melnbalts

Cēsu Izstāžu nama pirmajā stāvā dzirksteļo vasara, otrajā rudenīgas ziemas krāsas – melns, balts, pelēks.    Vecmeistara gleznotāja Edvarda Grūbes 90 gadu jubilejas izstāde ”Edvards Grūbe 21. gadsimts” un tekstilmākslinieces Diānas Janušones ”Sajūtu frekvence” viena otru papildina, liek raisīties domām.

Edvarda Grūbes lielformāta gleznas ar spilgtu krāsu laukumiem ne vienam vien ir pārsteigums. Vecmeistars labi zināms ar latviskajām klusās dabas gleznām, kurās rupjmaize, sēnes, āboli, māla trauki, medus kāres, vecas mājas, siena šķūņi. Bet te pavisam kas cits!

“Arī man Edvards Grūbe ir atklājums no jauna. Cik mākslinieks var būt uzticīgs savam izkoptajam stilam – monumentālismam, smalkai glezniecībai -, bet mūža nogalē visam iedot tādu dzīvesprieku, tādas krāsas. Tā ir augta meistarība. Pārejot no latviskās tēmas uz abstrakcionismu, tajā pašā laikā tēmas dziļumu, nemainīgi mainīgais ir tik mūsdienīgs. Tas ir “21. gadsimts” krāsas intensitātē un emocionālajā    dinamikā,” saka Izstāžu nama vadītāja Kristīne Rozenberga, bet E. Grūbes dzīvesbiedre Inta Celmiņa piebilst: “Tā ir Edvarda pārvēršanās – no klusās dabas, figurālām kompozīcijām uz tīru, emocionālu laukumu. Viņu interesēja krāsa.” Pirms gadiem par dzīvesbiedru māksliniece teikusi: “Krāsa ir viņa iekšējās noskaņas izteicēja, un ar gadiem, pilnveidojoties glezniecības izteiksmes līdzekļiem, kļūst arvien spožāka un brīvāka savās kombinācijās. Priekšmeti vai figūras ir izvēle, kas rāda uzsvarus uz būtisko mākslinieka dzīvē. Nav nejaušu tēmu vai gadījuma rakstura uzstādījumu, ir krāsu un telpiskuma realitātes izjūta. Tomēr attēlojamais, gan stāvot blakus re­ālajam, patiesībā pieder filozofiskam un vispārinātam skatījumam.”

Mākslinieki Emma un Ēro Rasi par E. Grūbes izstādi sacīja, ka tik spilgts un krāsains Izstāžu nams sen nav bijis. “Neticami, ka tie ir pazīstamā vecmeistara darbi,” vērtēja novadnieki un piebilda, ka vērts redzēt, īpaši, kad apkārt vēl tumsa, migla un nav priecīgs garastāvoklis.
Līdzās glezniecībai izstādē skatāmi arī Edvarda Grūbes apgleznotie trauki, kuri līdz šim nav publiski izstādīti. Trauku apgleznošana bija vēl viena mākslinieka aizraušanās mūža nogalē.

Diānas Janušones “Sajūtu frekvence”, izmantojot dažādus materi­ālus un tehnikas – taftingu, vilnas filcēšanu, sublimācijas druku, sietspiedi -, tiek parādīts laiks, kas maina ne tikai cilvēkus. Tekstilmākslas darbi tapuši pēdējos gados, kad tik daudzi notikumi pasaulē atstājuši ikvienā savu nospiedumu.   

Vientulība, zaudējums, novecošana, smeldzīgs, patiesības pilns, ne romantizēts skatījums – uzrunā izstādes skatītājus. Katrs darbs izstādē ir pamanāms, gribas atkāpties, lai saskatītu sīkākās detaļas. Vienā zālē lielu daļu aizņem “Dur­vis”.    Māksliniece uzsver, ka durvis ir iespēja, izvēle, pāreja vai robeža. Kādas tās ir? Kādi esam mēs tepat līdzās? Daudzas atbildes var meklēt D. Janušones darbos.

“Arī tekstilmāksla mainās, māksliniece atklāj citādu skatījumu uz gobelēnu. Izstāde parāda viņas tehnisko varēšanu un      milzīgo darbu, kas ieguldīts,” saka K. Rozenberga.