Vieno Āraiši, Jānis Apals un atmiņas

“Notici sapnim, tad ne no kā var izcelt veselu pili,” savulaik teicis arheologs, Āraišu ezerpils augšāmcēlējs Jānis Apals. Viņa 95. dzimšanas dienas atcerē Āraišu ezerpils arheoloģiskajā parkā satikās tie, kuri reiz piedalījušies arheoloģiskajos izrakumos.

“Šī diena ir bagāta sajūtām. Prieks, ka Āraišu vilkme ir dzīva, ka satiekamies tie, kuri te strādājuši  dažādos gados,” uzrunājot savējos, sacīja arheoloģe Zigrīda Apala un uzsvēra, ka Jānis Apals no sava smilšu kalniņa, kapsētā    turpat pāri ceļam, aizvien seko līdzi, kas notiek viņa ezerpilī.

1965.gada septembrī ezera saliņā atvēra pirmo izrakumu laukumu. Nākamajā gadā pazemināja ūdens līmeni, un četrās vasarās notika izrakumi. 1975.gadā tie atsākās, lai iegūtu papildu informāciju ezerpils rekonstruēšanai, bet no 1981.gada līdz 1992.gadam te darbi turpinājās bez pārtraukuma.   

Katram salidojuma dalībniekam savi stāsti gan par Āraišu ezerpili, gan Jāni Apalu. Aivars Šņickovskis    ar arheologu iepazinās, trenējoties zemūdens orientēšanās un medību sportā.  “Jānis Apals meklēja ezerpili. Piedalījos Bakuna un Liezēres ezeru izpētē. Rakņājāmies pa dūņām un mēģinājām kaut ko sataustīt. Kad atradām kādu lausku, viņš uzreiz    novērtēja, no kura gadsimta tā ir,” atmiņās kavējās A. Šņickovskis. Viņš arī parkam nodeva 1963.gada fotogrāfijas.

Pazīstamais skolotājs un vēsturnieks Andris Tomašūns ar J.Apalu iepazinās, jo interesēja gan zemūdens orientēšanās, gan vēsture. Kad viņš interesējās, kur varētu vasarā strādāt, treneris A.Šņickovskis ieteica Āraišus. “Redzēju saliņu, apaugušu ar kokiem un krūmiem. Ar gumijas laivu braucām, lai izcirstu krūmus,” atmiņās kavējās A.Tomašūns un uzsvēra, ka Āraiši viņa dzīvē bijusi saliņa, kur aizmukt no ikdienas dzīves, jo te viss bija pa īstam: draudzība, sadzīvošana, strīdēšanās ar vietējiem, peldēšana pāri ezeram, tradīcija pēdējā dienā mest ezerā tos, kuri brauc projām, simboliskais naids ar arhitek­tiem…    “Te aizvadīta skaista jaunība,    Āraišiem esmu pateicīgs, ka šurp varu vest savus bērnus,” teica viens no tiem, kuri strādāja ezerpilī.

Vaivēnietis Andris Melbārdis  ar lepnumu atceras, kā viņam, toreiz pusaudzim, bija uzticēts nopietns darbs. “Ezerā ūdens līmenis bija pazemināts, bet, tiklīdz raka, tas smēlās bedrēs.

Bija sūknis ar automašīnas ZIL motoru, un mans darbs bija sūknēt ūdeni, studenti ar to neprata rīkoties,” pastāstīja A.Melbārdis un piebilda, ka diezin vai pats tagad prastu tādu sūkni iedarbināt.

Atmiņas un Āraiši vieno, lielākajai daļai tās saistās ar jaunību. Pārsteigumu salidojuma dalībniekiem, Cēsu amatierteātra izrādi “Racēji”, bija sarūpējuši ezerpils saimnieki. Uzvedums tapis pēc arheoloģisko izrakumu dalībnieku rakstītās dienasgrāmatas.

Kādā forumā parka vadītāja Eva Koljera iepazinās ar Inesi Eglīti, vārds pa vārdam, un saruna ievirzījās par Āraišiem, Jāni Apa­lu, jo Inese strādājusi izrakumos. Tad arī atklājās trīs dalībnieku rakstītas dienasgrāmatas, kuras glabājas pie Ineses, Aijas Grāvītes un Kārļa Seržanta.

“Lasīju dienasgrāmatas un sapratu, ka tajās aprakstītais nedrīkst palikt tikai šajās lappusēs,” “Druvai” uzsvēra E.Koljera. Viņa uzrunāja Jolantu Sausiņu, lai izveido iestudējuma scenāriju un režisori Edīti Siļķēnu.

“Dienasgrāmatās smilšu graudiņš no Āraišu izpētes gaitas.  Pārlasīju dienasgrāmatas, ko nebiju darījusi kopš izrakumu laika. Atšķīru pirmo lappusi, ka atbraucam, te neviena nav, kursa biedrene Maija aiz gara laika sāk ravēt puķu dobi pie autobusa pieturas. Vakarā nonācām līdz mājvietai, citi aizgāja romantiskā pastaigā, paliku ar kladi un pildspalvu rokās. Par dienasgrāmatu ieinteresējās citi, un, kam bija brīvs brīdis, kaut ko ierakstīja. Trijos gados    no 1983. līdz 1985. gadam    cilvēki mainījās, bet ieraksti turpinājās,” pastāstīja A.Grāvīte.   

J. Sausiņai Āraiši ir īpaši, ezer­pilī nostrādāti vairāki gadi, viņa pazina Jāni Apalu. “Izlasot dienasgrāmatas, kuras redzēju pirmoreiz, sapratu, cik tas ir vērtīgs materiāls. Es arī esmu racēja, ja kaut ko uzzinu, vajag saprast, no kurienes informācija. Zigrīda uzticēja Jāņa piezīmju grāmatiņas, kurās aprakstīts, kas izrakumos izdarīts, dēls Gints un citi racēji dalījās atmiņās. Tā tapa luga,” atklāja J.Sausiņa un uzsvēra, ka tas nav dokumentāls stāsts, bet interpretācija par to laiku, arī viņas personiska attieksme, kas veidojusies sarunās. “Bija svarīgi nepārspīlēt, jo tā bija racēju jaunība, kurā valdīja vieglums, bet tā ir arī daļa no tā laika. Materiālu ir daudz, iesākto turpināšu, papildināšu,” teica J.Sausiņa un uzsvēra, ka tiem, kuri reiz piedalījušies arheoloģiskajos izrakumos, aizvien ir mirdzums acīs.

Cēsu teātra iestudējumu “Ra­cēji” īstie racēji uzņēma ar atzinību, vērtēja redzēto, papildināja ar savām atmiņām.

“Tie bija atmiņu virpuļi par izrakumu laikā piedzīvoto, stāsti par arheologu Jāni Apalu un atkal satikšanās prieks,” ar gandarījumu saka E.Koljera par arheoloģisko izrakumu dalībnieku salidojumu un piemiņas reizi J.Apalam jubilejā.