Matīss un Jānis Apsīši ar aitkopību nodarbojas Pārgaujas novada Straupes pagastā. Savulaik saimniecība piederējusi Matīsa sievas vectēvam, taču pirms sešiem gadiem vectēvs aizgājis mūžībā, un nu nācies domāt, ko iesākt ar “Purkatām”. Cits būtu saimniecību pārdevis, bet Rīgas puikas nolēma izmēģināt roku aitkopībā.
Ikdienā abi puiši strādā Rīgā, Matīss pēc izglītības ir būvinženieris, bet Jānis arhitekts. Brāļi savās profesijās strādā pilna laika darbu: “Lielā aitu kūts tapusi pa vakariem un svētdienām. Tā mēs te “atpūšamies”, bet, kad esam darbā, aitas pieskata zināmi cilvēki.”
Aitkopība izvēlēta apdomīgi, jo saimniecībai piederošās zemes bijušas par maz, lai izvērstos ar graudkopību, savukārt piensaimniecība puišiem šķitusi par sarežģītu, tā nu izvēle kritusi par labu aitām: “Tā ir viena no vieglākajām lopkopības nozarēm, bet jāatzīst, ka mēs sākām ar nulles zināšanām. Esam Rīgas un Jūrmalas puikas, mums nebija nekādu priekšzināšanu šajā nozarē. Tagad ganāmpulkā ir 170 aitu, no kurām 115 tiks lecinātas. Pārējās ir jaunaitiņas,” paskaidro Jānis.
Pieņemot lēmumu par aitkopību, Jānis un Matīss skaidri zinājuši, ka audzēs šķirnes aitas, tāpēc aktīvi sākuši sadarboties ar “Latvijas Aitu audzētāju asociāciju” un SIA “Mikaitas” kaimiņu pagastā: “Mācoties nākas pieļaut kļūdas, bet izturējāmies atbildīgi un iesaistījāmies visur, kur vien varēja kļūt kaut nedaudz zinošāks. Joprojām ļoti daudz uzzinām no Aijas Šneideres un Jāņa Miķelsona – mūsu ganāmpulka vetārstiem un padomdevējiem.“
Tiem, kuri vēlas doties uz “Purkatām” pēc gaļas, nāksies pagaidīt, jo saimniecība gaļu tirgot vēl nedrīkst: “Mums ir dots divu gadu pārejas periods uz bioloģisko saimniecību. Protams, ja tā objektīvi skatās – esam bijuši bioloģiski no pirmās dienas. Mēs laukus tāpat nekad neesam miglojuši un ar minerālmēsliem mēslojuši. Arī tā nelielā deva spēkbarības, ko aitas saņem, nekādas būtiskas sekas neatstāj. Tāpēc kopumā aitas ir tik bioloģiskas, salīdzinot ar cūkām, liellopiem un putniem, ka bioloģiskāk vairs nav iespējams, bet process ir process, un nosacījumi jāievēro. “
Ja domājat, ka te būs gaļas ieguves punkts, nāksies sarūgtināt, jo abiem saimniekiem galvenais mērķis ir selekcija, nevis gaļas ražošana: “Mēs nodarbosimies ar selekciju un vaislas materiāla audzēšanu. Šķirnes jaunaitiņa maksā divas līdz trīs reizes vairāk, nekā no jēra var saņemt par gaļu. Tātad, ja aitai piedzimst divas šķirnes meitiņas, tikpat labi var piedzimt viens puika, tad atšķirība naudā būs vismaz četras reizes,” paskaidro Jānis.
“Purkatās” audzē tikai Latvijas tumšgalves, jo tieši šai šķirnei ir labi izstrādāta ciltsdarbu programma: “Ir divi saimniekošanas veidi – viens orientējas tikai uz gaļas ražošanu, otrs – uz vaislas dzīvnieku audzēšanu. Mēs tēmējam uz otro variantu. Tas ir sarežģītāk, dārgāk un arī piņķerīgāk, toties potenciālais ieguvums ir lielāks. Visām mūsu aitiņām ir ciltsraksti vismaz četrās paaudzēs, veikts ļoti precīzs atlases un selekcijas darbs.”
Pēc Jāņa sacītā ar Latvijas tumšgalvi, ja aita ir labi pabarota, ir samērā maz problēmu. Normālos apstākļos ar to nav jādara gandrīz nekas: “Iedod pāris reizes gadā vitamīnus, nocērp, divreiz nosver un apgriez nagus -viss. Turklāt šīs šķirnes aitas arī viegli atnesas. Latvijas tumšgalve ir izturīga un aug ne sliktāk par izslavēto šķirņu aitām.” Latvijas tumšgalves atnes vidēji 1,8 jērus gadā. Tradicionāli aitām atnešanās laiks ir janvārī, bet Jānis un Matīss iemanījušies regulēt, lai aitas atnesas februārī vai martā: “Janvāris nereti ir gada aukstākais mēnesis, un tieši tāpēc pielūkojam, lai mūsu aitas atnesas no februāra beigām līdz marta vidum. Kad aitas ir apcirptas, tām apgriež nagus un pēc visām skaistumkopšanas procedūrām aplokā ielaidīs puiku. Viss pakārtots tā, lai aitas mazāk tramdītu. Marta vidū gaidīsim mazulīšus.”
Arī no ekonomiskā viedokļa aitu atnešanās agrā pavasarī ir izdevīgāka, jo drīz vien aitas dodas ganībās: “Mums ir liela, gaiša ferma. Daudz gaisa, daudz vietas, līdz ar to dzīvniekiem arī ziemā te ir labi, bet, jo vairāk tās būs ārā, jo labāk.”
Divas galvas gudrākas par vienu, tāpēc brāļi Apsīši ar savām profesionālajām zināšanām pielāgojuši un izbūvējuši plašas, gaišas un sausas telpas, kurām par pamatu kalpo padomju laika kūts: “Viss šeit tapis pašu rokām un tik lēti, cik vien iespējams. Tieši ietaupījums mums sagādā vislielāko gandarījumu. Ir milzīga kļūda uzbūvēt dārgas, nedod Dievs, vēl siltinātas fermas! Ar aitām tādus ieguldījumus ir ļoti grūti atpelnīt. Tad jau prātīgāk par to naudu iegādāt labas aitas un labu barību, lai tās dzīvo pažobelē, nekā guļbaļķu kūtiņā ar pakešu logiem. Ir redzētas arī tādas novietnes – 150 kvadrātmetru kūtiņa, guļbaļķis, pakešu logi un iekšā 30 aitas, kuras ziemā tur smok nost. Kā to var atpelnīt? Nevar! Nekad!” stāsta Jānis, paskaidrojot, ka aitām būtiskākais ir aizvējš un sausums.
Sešos gados saimnieki nemitīgi rūpējušies par sabalansētu barību un veselīgu ganāmpulku, aitām dodot selēnu un, ja gadījās problēmas ar parazītiem, arī attārpošanas līdzekļus, taču tagad, kad aitas ir bioloģiski sertificētas, puiši no jauna izzina, ko drīkstēs un ko ne, lai saglabātu statusu un veselīgas aitas. Tomēr ar nepieciešamo dzīvnieku skaitu vien nepietiek, lai sertificētu šķirnes saimniecību: “Šajā gadījumā bioloģiskai aitai nav tik liela nozīme, cik liela ir tiešajai lauksaimniecībai, respektīvi, tam, ko tu dari ar laukiem. Jāsaprot, ka laukus nedrīkst miglot, mēslot ar mākslīgajiem mēslojumiem. Nedrīkstam pirkt spēkbarību, kāda ienāk prātā, mums jādod tikai bioloģiska spēkbarība un tikai noteikti medikamenti, bet esam pārliecināti, ka tā mums nebūs liela problēma.”
Domājot par ziemu, saimnieki paši sagatavo sienu un skābsienu, tomēr sienu par barību Jānis un Matīss īsti neuzskata: “Reālā barība ir vītināts skābsiens. Latvijas apstākļos sagatavot labu sienu ir ļoti grūti. Vasaras sākumā nekad nav tik labs laiks, lai sienu varētu izžāvēt, un atšķirība starp kultivētām ganībām un labu āboliņu, ieliktu skābsienā, un vienkāršu pļavas zāli, kas nopļauta augustā, ir ļoti grandioza. Šogad pirmo reizi sešu gadu laikā aitas rudenī izskatās nevainojami. Tās ir dūšīgas, apaļas, vilnainas. Nosvērām jērus – tie ir ideāli. Tas ir tikai tāpēc, ka ziemā bija labs skābsiens un vasarā kultivētās ganības.” Matemātika vienkārša – uz vienu aitu jārēķina divi skābsiena ruļļi. Atkarībā no skābsiena kvalitātes jāskatās, ko vēl vajag spēkbarībai. Līdz šim saimnieki aitām deva relatīvi lētos rapšu raušus, kuros ir augsts proteīna līmenis, taču tie nav bioloģiski, un ēdienkarte būs jāpamaina.
Pirms dažiem gadiem saimniecības vārds plaši izskanēja medijos, jo ganāmpulkam uzbruka plēsēji, kas sagādāja zaudējumus vairāku tūkstošu eiro apmērā. Tagad Jānis stāsta, ka nokārtojis ieroča atļauju: “Tas bija katastrofāls gads, citādāk to nenosaukt. Pagājušajā gadā arī bijām spiesti nošaut divus skaistus suņus, kas koda mūsu aitas. Ļoti skarbi. Tie bija suņi, kas no Rīgas atvesti pie vectēva uz laukiem. Dukši jau pirmajās stundās aizlaidās lapās un atrada ceļu uz ganībām. Protams, pēc negadījuma izvērtās konflikts ar suņu saimniekiem, turklāt policijas uzvedība bija diezgan īpatnēja, bet suņi bija šķērsojuši divus elektriskos ganus, un mums nebija citas izvēles,” saka Jānis. Ja Matīss ar Jāni nebūtu tovakar vākuši blakus laukā skābsienu, šī varēja būt kārtējā tūkstošiem eiro vērtā traģēdija, par kuru diez vai kāds cits maksātu.
Komentāri