Kuri mācījušies vēsturi, zina, ka sabiedrības attīstība notiek pa spirāli, katram laikmetam veidojot jaunu loku, bet nepārraujot to. Kā tas izpaužas Straupes sakarā? Daži piemēri.
13. gadsimta Idumejas novads – biezi apdzīvots ar četriem tuvu viens no otra esošiem pilskalniem: Vējiņu, Panūtas, Batarejas, Ērgļu. Vienīgais tāds pagasts, kur 3 – 4 km rādiusā atrodas vairāki pilskalni.
Viduslaiki. Novada vienotāja amatnieku, tirgotāju nostiprināta pilsēta. Nosaukums skaniski nedaudz mainījies (Ropa, Roupa, Straupe), bet cilme viena – no lībiešu valodas “tekošs ūdens” – Brasla. Tagad par pilsētas vietu liecina vairs Lielstraupes pils un aizsarggrāvju atliekas. Otrā Braslas krastā otra pils – Mazstraupes.
Nākamie gadsimti. Straupe ir vienojošais centrs, kaut arī novads sadalījies pagastos (Lielstraupe, Mazstraupe, Rozula, Stalbe, Ungurs – Kūdums, Auciems, Raiskums, Daibe, kā arī Augstroze un Dauguļi). Vienotāja ir Straupes draudze ar baznīcu Straupē. 1847. gadā visi draudzes pagasti ar materiāliem un darbaspēku vienojās augstāka līmeņa draudzes skolas būvei. Sevišķi aktīvi draudze darbojās pirmskara Latvijā mācītāja E. Langes vadībā.
Pēckara gadi. Draudze savu nozīmību zaudē. Sākās kolhozu laikmets. Cilvēki vairs netic ne Dievam, ne velnam, ne komunisma idejām, bet vienojošais elements ir kolhozi un norises tajos.
Tagad, mūsdienās, veidojas kārtējais aplis, bet mēs spirāli gribam pārraut? Vai tiešām mums sveša vēsture? Vai mēs esam kļuvuši tik lieli pašreiz esošo pagastu patrioti, ka vairs neņemam vērā vēsturi – mūsu vienotāju gadsimtu gaitā. Vai negribam dzīvot vēsturiski pazīstamā novadā? Kā mēs spēsim kopīgi risināt ekonomiskos jautājumus, ja pat nespējam būt vienoti, atjaunojot vēsturisko nosaukumu, kas kādreiz mūs garīgi vienoja?
Komentāri