Cēsis un apkaime atkal kļuvusi par filmēšanas paviljonu. Pilsētā filmētas vairākas epizodes no topošās filmas “Paradīze 89”, bet vieni no svarīgākajiem kadriem tapa pagājušajā sestdienā, kad uz Cēsu – Valmieras šosejas, Bušugravā, tika filmēti “Baltijas ceļa” kadri. Laiks un vieta nebija izraudzīti nejauši. Filmēšana notika 20.augustā, bet īstā akcija “Baltijas ceļš” notika 23.augustā. Arī šī vieta – Bušugrava starp Cēsīm un Jāņmuižu – ir iemūžināta labi zināmās fotogrāfijās.
Īsumā atgādināsim, ka akcijā “Baltijas ceļš”, kas notika 1989. gada 23.augustā, apmēram divi miljoni cilvēku sadevās rokās, izveidojot apmēram 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstis. Tā tika sarīkota, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem faktiem, no kuriem cietušas Baltijas valstis. Akcija notika tieši 50 gadus pēc Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas, ar kuru PSRS un Vācija 20.gadsimta 30.gados sadalīja ietekmes sfēras Austrumeiropā, un tam sekoja Baltijas valstu okupācija.
Topošā filma “Paradīze 89”, ko uzņem jaunā režisore Madara Dišlere, būs filma visai ģimenei, mazas meitenes pieaugšanas stāsts Latvijai vēsturiski nozīmīgajā Atmodas laikā. Tā stāsta, kā deviņus gadus vecā Paula nolemj viena pati doties uz “Baltijas ceļu” un izglābt Latviju.
Lai uzņemtu epizodes par “Baltijas ceļu”, uz filmēšanos tika aicināti brīvprātīgie, un atsaucība bija liela. Ieradās vairāki simti dažāda vecuma aktieru, lai atkal mēģinātu sajust tā laika emocijas. Nāca gan tie, kuri stāvējuši “Baltijas ceļā” pirms 27 gadiem, gan tie, kuri dzimuši neatkarīgās Latvijas laikā. Nāca vecāki ar bērniem, lai pastāstītu, parādītu, kā bija tolaik, nāca skolēni, vecāku mudināti. Viss bija kā 1989.gadā – radioaparāti, karogi, plakāti, automašīnas, motocikli un tam laikam atbilstoši tērpi.
Filmēšana bija laikietilpīgs process, masu skatu dalībniekiem uz ceļa nācās pavadīt daudzas stundas, bet tās pagāja atmiņās par laiku pirms 27 gadiem. Tās īpaši rosināja tērpi, aksesuāri, un sarunas ik pa laikam aizveda uz pēdējiem padomju varas gadiem. Cilvēki atcerējās tukšos veikalus, blata sistēmu, deficītu, kā dabūti pirmie džinsi, kā tikts pie modīgas kleitas, kā darināti karogi un tamlīdzīgi.
Dalībnieku vidū netrūka skolu jaunatnes. Kopā arī citiem pulciņā bija arī cēsnieces Dārta Amantova un Amanda Paula Knopkina, Laima Skrīvele no Limbažiem. Meitenes stāstīja, ka informācijas par “Baltijas ceļu” esot pietiekami, skolā par to runāts daudz, veidotas prezentācijas, rakstīti projekti. Daudz devis arī vecāku, vecvecāku, kuri piedalījušies, stāstījums. “Toreiz stāvēja viņi, tagad – mēs,” teica Laima.
Amanda atzina, ka visvairāk pārsteidzot apģērbs, kādā tērpušies dalībnieki: “Vai tiešām cilvēki tolaik tā ģērbās? Ir tik interesanti te būt, esam priecīgas, ka varam būt klāt šajā brīdī. Tas ir jauks piedzīvojums.”
Dārta neslēpa, ka labprāt gribētu dabūt tās sajūtas, kas bijušas vecākiem, stāvot “Baltijas ceļā”, lai gan skaidrs, ka to nav iespējas izdarīt: “Bet ļoti gan to gribētos!”
Priekuliete Ineta Petrovska atcerējās, ka pirms 27 gadiem stāvējuši tieši šajā ceļa posmā: “Man šodien ir pilnīgas deja vu sajūtas. Atceros, kā sajutos tolaik, tagad, kopīgi pārrunājot to tālo brīdi, brīžiem pat skudriņas pārskrien. Liekas, tas noticis vakar. Žēl, ka šodien uz filmēšanu netika meita, jo pirms 27 gadiem biju pēdējā grūtniecības mēnesī ar viņu. Lai arī meitai tūlīt, tūlīt bija jādzimst, sapratu, ka man jābūt šajā akcijā. Prieks par jauniešiem, kuri ir klāt filmēšanas brīdī. Daudzi teica, ka labāk ir te nekā mājās pie datora. Šī ir laba vēstures stunda, un redzu, ka jaunieši zina, kas bija “Baltijas ceļš”. Šis ir ļoti noderīgs pasākums, jo vajag vairot patriotismu.”
Masu skatos piedalījās arī Viktorija un Ilgonis Melbārži no Jāņmuižas. Viņi atcerējās, ka tolaik stāvējuši vairāk uz Valmieras pusi, pie līkās priedes. Ilgonis atzina, šodien ieradies ar dalītām sajūtām: “Toreiz bija neaprakstāmas sajūtas, tās vairs nedabūt, lai kā arī gribētos.”
Viktorija ļoti pozitīvi novērtēja topošo filmu, jo tā liek atcerēties: “Ir labi, ka šis vēsturiskais laiks, notikums tiek iemūžināts arī šādi, mākslas filmā, jo tā ir mūsu tautas vēsture.”
Mārtiņš Apinītis atcerējās, ka “Baltijas ceļā” stāvējis Cēsīs uz Rīgas ielas pie Vācu kapiem. Viņš atzina, ka sajūtas esot līdzīgas kā pirms 27 gadiem: “Skatos uz cilvēkiem, kuri ģērbušies kā tolaik, un it kā pārceļos laikā. Saprotu, ka nevar salīdzināt tā brīža domas ar šodienu, bet atmiņas par tiem laikiem jaukas. Tikko biju beidzis skolu, darboties gribējās. Bija šī akcija, tad iesaistījos Tautas frontē, sāku strādāt tās Cēsu nodaļā, mājās joprojām glabājas vecās “Atmodas”, citas vēstures liecības. Tagad, nākot uz filmēšanu, bija interesanti ieskatīties.”
Kopā ar saviem mazajiem bērniem Annu un Gustavu bija arī cēsnieki Sandra un Dzintars Vērpeļi. Dzintars pastāstīja, ka pašam nav sanācis būt vēsturiskajā “Baltijas ceļā”, Sandra klāt esot bijusi, taču atcerēties neko nevarot, jo bijusi vien mēnesi veca un gulējusi ratiņos.
“Tagad var būt klāt gan mēs, gan mūsu bērni. Ceram, ka, skatoties filmu, viņiem būs vieglāk izprast vēsturi,” teica Sandra.
Komentāri