Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas skolniece Laimdota Bauere ir starp tiem simtiem skolēnu, kuri atsaukušies “Latvijas institūta”idejai 17. novembrī Nacionālajā teātrī atkal dibināt Latvija valsti, atkārtojot vēsturi. Šī notikuma gaidās jaunieši bija aicināti piedalīties konkursā “Latvija. Nākamie 90”, vērtēt, kāda Latvija būs pēc desmit gadiem. Laimdota Bauere:
– Esmu Laimdota. Mani senči ir latvieši, un arī es esmu latviete, jo apzinos sevi vienīgi šai tautai piederīgu. Man patīk mācīties citas valodas, taču visskaistāk un mīļāk skan tieši manējā. Es daudz lasu un arī pati kaut ko uzrakstu. Vēl es spēlēju ģitāru un dažreiz mēģinu sacerēt dziesmu tekstus. Nav taisnība, ka latviski tie neskan tik labi kā angliski! Kad avīzē izlasīju notikumu ar jauno pārdevēju Daci, kurai izveidojās konflikts ar kādu nekaunīgu krievu tautības cilvēku, kurš pastāvēja uz savām “tiesībām” principā nezināt tās valsts valodu, kurā pats dzīvo, es sāku domāt un atcerējos Kronvaldu Ata teicienu: “Avots, bez kura tēvuzemes mīlestība nekad nevar uzplaukt, ir tēvu valodas cienīšana un piekopšana.” Zinu, ka pati bieži nepievēršu pietiekamu uzmanību valodas tīrībai, tomēr es cenšos. Mans pirmais princips – Latvijā visiem jāprot runāt latviski un jādara tas ar prieku.
Kāds gudrs vīrs ir teicis, ka nevar būt nākotnes cilvēkam, kurš nezina savu pagātni. Kādu laiku es šo teicienu neizpratu, jo ar vārdu “nākotne” sapratu tikai jaunu dienu. Kāpēc lai man nebūtu šo jauno dienu bez vakardienas apzināšanās? Daudzi taču nodzīvo mūžu, nezinādami neko sakarīgu pat par saviem vecākiem. Tad sāku prātot – vai iespējams mīlēt to, ko tu būtībā nemaz nepazīsti? Katra atsevišķa cilvēka vēsture šai valstī veido tās kopīgo vēsturi. Savu sakņu apzināšanās – laikam tā varētu nosaukt manu otro principu.
Vecāki kādreiz savā starpā pārrunā dažādas politikas lietas, un tad izskan atziņa, ka latvieši ir ļoti pacietīgi. Patiešām, tā arī ir! Daudzi cilvēki, sevišķi vecīši, Latvijā dzīvo ļoti slikti. Ir jau, kam neveicas pašu vainas dēļ, bet lielākā daļa tomēr grimst nabadzībā, kā man šķiet, nemākulīgi vadītas valsts dēļ. Neesmu vēl tik gudra, lai pateiktu, KĀ TIEŠI mūsu ekonomika būtu jāsakārto, taču man ir grūti skatīties uz vecajām tantiņām “Supernetto” veikalā, kuras staigā gar plauktiem un nevar vien izvēlēties vislētāko siera gabaliņu, jo viņu maciņš ir gandrīz tukšs. Kā tas var būt, ka cilvēks, kurš visu mūžu strādājis savas valsts labā, vecumdienās ir pliks un nabags?! Kas pie tā vainīgs? Varbūt esmu ideāliste, tomēr uzskatu, ka pati galvenā vērtība, bez kuras Latvija neuzplauks nekad, ir TĪRA SIRDSAPZIŅA. Katra cilvēka sirdsapziņa atsevišķi un visu mūsu lielā sirdsapziņa kopā. Kad valsts vadītāju pārliecība neļaus pašiem pirmajiem pagrābt no treknā pīrāga kumosu sev un savējiem, bet vispirms liks padomāt un parūpēties par tiem, kuriem iet grūti. Kad nebūs vairs 22 ministri, kuri katrs to deķīti rauj uz savu pusi, bet pietiks ar deviņiem kā Šveicē, kur iedzīvotāju ir trīsreiz vairāk nekā pie mums. Kad, mudinot taupīt, paši pirmie to sāks darīt “visbiezākie”. Kad ikkatra valsts iedzīvotāja sirdsapziņa atmodīsies, tad piedzīvosim labus laikus – mans trešais un svarīgākais princips, jo galu galā no tā izriet arī abi iepriekšējie.
Komentāri