Cēsu pašvaldības aģentūra „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” piedalījās konkursā un iesaistījās pilotprojektā, kura gaitā izstrādāta personisko asistentu mācību programma, sāktas mācības un darbs ar personām, kurām nepieciešams personiskā asistenta pakalpojums. Projektu izdodas realizēt, pateicoties Ziemeļu Ministru padomes finansiālajam atbalstam. Tam ir tālejošs mērķis, proti, pilnveidot likumdošanu, kas mūsu valstī aizstāv cilvēku ar īpašām vajadzībām intereses.
Pagaidām plānots, ka iedzīvotājiem no nākamā gada varētu būt pieejams personiskā asistenta bezmaksas pakalpojums. Pagājušā gada nogalē Labklājības ministrija kopā ar iesaistītajām institūcijām un nevalstiskajām organizācijām sagatavoja jauno Invaliditātes likuma projektu, kurā paredzēta pakāpenisku jaunu sociālo pakalpojumu ieviešana cilvēkiem ar invaliditāti.
Tajā pašā laikā Cēsis ir pirmā pašvaldība valstī, kas krāj pieredzi personisko asistentu mācībās. Pašlaik 13 labas gribas cilvēki mācās, lai apgūtu nepieciešamās teorētiskās zināšanas, iemaņas un būtu klientiem vērtīgi palīgi ikdienā.
“Man ir liela pieredze, jo kopā ar meitu, kurai ir smagi funkcionālie traucējumi, esmu visu diennakti. Man šīs mācības ir nepieciešamas ne tikai, lai vēl labāk palīdzētu viņai, bet lai saprastu, kā varu palīdzēt sev. Ļoti ceru, ka šajā mācību grupā atradīšu cilvēku, kurš labprāt būs Diānas personiskais asistents, kuram būs pat vairāk fiziska spēka, jo meitiņa aug un pieņemas svarā,” dalījās Inese Venediktova un neslēpa, ka ilgus gadus pavadījusi kopā ar bērnu mājās. Nu, iespējams, beidzot valsts būs parūpējusies, ka bērnu invalīdu mammas var arī strādāt, mācīties un cits zinošs cilvēks atvieglos ikdienas soli un būs sabiedrotais atvasei. Saglabāt darbu pirmspensijas vecumā vēlas arī Gunta Ozoliņa, kura atzīst, ka meitai, kurai ir izkaisītā skleroze, nepieciešama arvien nopietnāka kopšana.
“Vēlētos, lai meitu palīdzētu aprūpēt, ikdienā kāds viņai būtu blakus un sarunātos, jo pašai jāturpina strādāt,” tā Gunta, bet Žanna Žanete Reine stāsta, ka viņa no sirds vēlētos apgūt vajadzīgās zināšanas un prasmīgāk atbalstīt ne tikai tuvinieku ar invaliditāti, bet šo darbu labprāt darītu, saņemot arī ikmēneša algu.
“Man patīk saprast un palīdzēt cilvēkiem,” atzina Žanna Žanete. Un viņa nav vienīgā, kas tā domā un rīkojas. Personisko asistentu mācībās piedalās vairākas sievietes, kurām ģimenes locekļi un tuvinieki ir veseli, bet viņas vēlas prasmīgi palīdzēt līdzcilvēkiem.
“Man ir iespēja dzīvot mājās un audzināt meitu, kura šajā gadā sāks mācības skolā. Pati vēlējos atrast darbiņu, kas patiktu. Izmācījos aprūpētāju kursos, tagad apgūstu šīs prasmes. Un noteikti centīšos atrast cilvēku, kam atbalsts un sapratne būs vajadzīga,” tā vaivēniete Sandra Eglīte.
Būtiski, ka valstī rakstītajos invalīdiem sniegto pakalpojumu noteikumos nav atrunāts, ka personiskiem asistentiem būtu jānodrošina mācības, bet Cēsu pašvaldībā lemts, ka tas nepieciešams.
“Vajag, lai asistenti būtu droši lēmumos. Viņi mācībās uzklausa speciālistus- ergoterapeitu, psihologu – un ir gandarīti, ka devām šo iespēju uzzināt vairāk,” vērtēja aģentūras speciāliste Laine Zālīte.
“Druva” ar topošajiem personiskajiem asistentiem tikās mācību dienā, kad nodarbības vadīja ergoterapeite Olga Gluza un redzes invalīdu vajadzības skaidroja cēsniece, sociālā rehabilitētāja Aija Rīvīte.
“Asistents cilvēkam ar nopietniem redzes traucējumiem palīdz intelektuāli dzīvot. Viņš redzes invalīdam ir tikpat nepieciešams, kā kurlajam surdotulks,” uzsvēra Aija Rīvīte, bet piebilda, ka asistenta darbs un pienākumi nav viegli.
“Šo darbu var izvēlēties tikai cilvēki, kuriem nav ne mazāko negatīvo emociju pret klienta stāvokli- redzes invaliditāti vai kustību traucējumiem. Domāju, ka daļa sabiedrības tiešām ir nesavtīga attieksmē pret līdzcilvēkiem, bet šo pienākumu izvēle ir rūpīgi jāizvērtē. Uzskatu, ka asistentam ir jābūt ļoti gudram, izglītotam cilvēkam, tāpēc nepiekrītu, ka viņš ir tas, kurš palīdz arī apģērbties vai mazgā grīdu. To dara aprūpētāji, to dara personas, kas saņem invalīda īpašo kopšanas pabalstu. Redzes invalīdam asistents ir kā tulks, un tulks grīdu nemazgā,” tieša bija Aija Rīvīte. Savukārt speciāliste no Rīgas Olga Gluza atzinīgi novērtēja cēsnieku iniciatīvu.
“Ikdienā sastopu ļoti daudzus cilvēkus, kuriem vajag prasmīgu palīgu. Šajā īsajā laikā visas vajadzīgās zināšanas interesentiem nespēju iedot. Būtu svarīgi, lai mācības notiktu regulāri, lai varētu atsevišķi mācīties par bērnu invalīdu un gados vecāku cilvēku vajadzībām, lai paši asistenti varētu piedalīties diskusijās, pieredzes apmaiņā,” sacīja ergoterapeite Olga Gluza.
Cēsīs sāktais pilotprojekts noslēgsies septembrī, tad sociālās aģentūras speciālisti iegūtajā pieredzē dalīsies arī ar Labklājības ministrijas ierēdņiem un Saeimas deputātiem.
Komentāri