Turpinām iepazīt dažu zināmu garšvielu jaunas izmantošanas iespējas, sadarbojoties ar “Santa Maria”. Šoreiz ielūkosimies garšvielu trauciņā ar uzrakstu “Kanēlis”.
Vēstures dati liecina, ka ēdiena gatavošanai Ķīnā to izmantoja jau pirms aptuveni sešiem tūkstošiem gadu, tāpēc gluži pamatoti kanēli var uzskatīt par vienu no vecākajām garšvielām pasaulē. Pateicoties portugāļu jūrasbraucējam Vasko da Gamam, 1502. gadā šī garšviela nonāca Eiropā. Līdz pat 18.gadsimtam kanēlis bija arī viena no dārgākajām garšvielām Eiropā, īpašas pārticības un bagātības apliecinātājs.
Pazīstami trīs sugu kanēļkoki. Ceilonā augošo uzskata par augstvērtīgāko, un to dēvē par īsto kanēli, tā atšķirot no divām citām biežāk sastopamām sugām – Ķīnas un Padangas kanēļa. Ceilonas kanēlis ir maigs, aromātisks, gaišāk brūns, tiek audzēts galvenokārt Šrilankā un Dienvidindijā, arī Seišeļu salās un Madagaskarā.
Ķīnas kanēlis ir tumšāks un stiprāks, ar viegli savelkošu garšu augstāka miecvielu satura dēļ. To galvenokārt audzē Dienvidķīnā, Vjetnamā, Javā un Japānā.
Padangas kanēļkoka dzimtene ir Indonēzija. Rūpnieciski to visvairāk iegūst Sumatrā. Arī tam piemīt tipiskā kanēļa smarža, bet pēc garšas Padangas kanēlis ir nedaudz asāks, it kā piparots.
Kanēļa ieguve ir vienkārša. Ik pēc diviem gadiem kanēļkoka jaunos dzinumus apgriež, novelk tiem mizu, nokasa ārējo korķa kārtu, bet atlikušo plāno iekšējās mizas slāni saliek sešās līdz desmit kārtās, sarullē un žāvē – vispirms ēnā, pēc tam saulē, līdz mizas standziņas iegūst tipisko silto kanēļbrūno nokrāsu.
Ķīnas un Padangas kanēlis tirgū lielākoties nonāk malts– kā kanēļa pulveris. Kanēli galvenokārt izmanto karsto un alkoholisko dzērienu aromatizēšanai, konditorejā, kā arī kompotiem un desertiem. Taču Indijas un Vjetnamas virtuvei raksturīga arī kanēļa izmantošana, gatavojot gaļu. Kanēļa aromāts un garša labi harmonē ar ķirbju un ābolu ēdieniem, pīles gaļu un sutinātu zivi.
“Santa Maria” piedāvā šādu recepti.
Tītara rulete ar bekonu, kanēli un medu.
Ņem puskilogramu tītara filejas, divas tējkarotes medus, divas tējkarotes “Santa Maria” maltā kanēļa, 150 gramus auksti kūpināta bekona, sāli, “Santa Maria” maltos melnos piparus.
Gaļu sagriež četrās daļās, plāni izklapē, pārklājot ar pārtikas plēvi. Sajauc kanēli ar medu un apziež gaļu. Pēc garšas pievieno sāli un piparus. Cieši satin gaļu, veidojot ruletīti, aptin ar plānu bekona šķēli, sastiprina ar koka irbulīti. Vispirms apcep uz pannas, līdz tas iegūst zeltainu nokrāsu, pēc tam turpina cepšanu cepeškrāsnī apmēram astoņas minūtes 180°C temperatūrā. Pasniedz, sagriežot pa diagonāli. Kā piedevu var izmantot cepeškrāsnī ceptus kartupeļus, iespējams tādus, kā rakstīju iepriekšējā rakstiņā par lauru lapām.
Ja nav pieejama tītara gaļa, iespējams, ka var pamēģināt izmantot vistas fileju. Manuprāt, varētu izdoties.
Lai labi garšo!
Komentāri