Vakarēšana pie ziedoša kartupeļu lauka

Priekuļu pētniecības centra laukos zied kartupeļi. Baltu, gaiši violetu, sārti violetu ziedu rindas redzamas pa gabalu. Katras šķirnes ziedā zinātāji redz nianses.

Priekuļu zinātnieki, kartupeļu selekcionāri ikvienu interesentu aicināja uz Vakarēšanu Priekuļu kartupeļos. Sanākušie vairāki desmiti interesentu, gan ģimenes ar bērniem, gan seniori, kartupeļu lauka malā baudīja īpašu gaisotni. Skanēja kokle, dega uguns, lielajā katlā sprakšķēja kartupeļi. Raisījās sarunas par kartupeļiem.

“Tas ir sajūtu pasākums par kartupeļiem kartupeļos. Dzirdēts, ka ne viens vien pabraucis garām Priekuļu pētniecības centram, jo tur taču zinātne, kaut kas tāls. Te tiek radītas jaunas kartupeļu šķirnes, kuras vēlāk nonāk gan zemnieku laukos, gan mazdārziņos,” pastāstīja vadošā pētniece, projekta “Kartupeļi vieno” vadītāja Ilze Dimante.

Vakarēšanas viesi ar interesi staigāja gar vagām, lasīja kartupeļu šķirņu nosaukumus, priecājās par to ziediem. Dr. Agr. , selekcionāre Ilze Skrabule un pētniece Lāsma Rābane – Hāne mudināja dāmas izvēlēties kartupeļu ziedus, kas ir viņu tērpu krāsā vai tiem piestāv. Kopā ar viņām kupls interesentu pulks devās pastaigā pa kartupeļu lauku. Praktisku jautājumu netrūka, un zinātnieces labprāt stāstīja, kā top jauna šķirne, kāpēc, domājot par labu ražu, sēkla ir jāatjauno. Dažam bija izbrīns, ka kartupeļiem laksti nav vienādi, ceriem lapojums skrajāks un biezāks.

Tie, kam dārziņā aug kartupeļi, jautāja par Kolorado vabolēm, lakstu puvi, augsnes apstrādi un piemērotāko vietu audzēšanai, lai iegūtu labu ražu. Pārsteigums bija, ka katru kartupeli gada laikā savās rokās paņem astoņi centra darbinieki. No pieciem hektāriem 1,2 ha atvēlēti sēklaudzēšanai, pārējais ir selekcija, kur katrā vadziņā aug citi kartupeļi. Lāsma Rābane – Hāne pastāstīja, ka ne tikai latviešiem vieni no iecienītākajiem ir Agrie Dzeltenie’. Tos audzē arī igauņi, tikai viņi sauc par Varjage Kollane.

Daudzi ilgāk uzkavējās pie kolekcijas lauka, kur varēja apskatīt vecās šķirnes. Kādreiz audzēti Priekuļu Vēlie, Priekuļu Ražīgie – šīs gan ir izzudušās šķirnes, tāpat kā vēl citas, no kurām zināmi vien nosaukumi – Spirtnieks, Skaidrīte, Lieldienolas, Zemgales Milži, Dzintars un citi.

Kartupeļu ģenētisko resursu kolekcijas sargātāja I. Dimante skaidroja, ka ir šķirnes, kas izskatās bēdīgas, jo nav atjaunotas, taču ir šķirnes, kaut neatjaunotas, ļoti labi aug un arī dod ražu.

“Šķirne ir dzīva tik ilgi, kamēr kāds to audzē, glabā un aprūpē. Diemžēl simts gadu laikā daudzas zaudētas uz neatgriešanos. Cenšamies saglabāt ne tikai Priekuļos, bet Latvijā tapušās šķirnes,” pastāsta I.Dimante un atklāj, ka nesen somu kolēģi ģenētiski pārbaudīja vecās mūsu, igauņu un savas šķirnes, tās, kas savāktas no iedzīvotājiem un kuru izcelsme nav zināma. “Izrādījās, ka kādi mums atnesti nezināmi kartupeļi ir identiski igauņu kartupeļiem . Arī kādi no Kurzemes atvestie izrādījās identiski ar igauņu šķirni, kas reģistrēta kā saglabājama, bet selekcionārs nav zināms. Toties zināms, ka Kurzemē iecienīta bijusi šķirne Ķeizars Vilhelms. Bija mums atvests paraugs, ģenētiski pārbaudot, izrādījās, ka tomēr nav Ķeizars Vilhelms.

Aizvien audzē Jānīšus jeb Agros Rožu. Jau pirms gadiem no iedzīvotājiem ir ievākti 12 paraugi. Analīzes parādīja, ka daudziem, kas tika uzskatīti, nav amerikāņu izcelsmes, bet savā starpā ir radniecīgi. Jāturpina meklēt atbildi, kas ir bijis tik īpašs, ka šie kartupeļi izplatījušies dažādos reģionos ar vienu nosaukumu,” pastāstīja I.Dimante un uzsvēra, kartupeļi ir ne tikai nozīmīgs dārzenis galdā, tas atklāj interesantus stāstus un vēsturi.

Pēdējos gados popularitāti ieguvusi vecā šķirne Zilacīte jeb Siņeglazka, kas kādreiz ievesta no Baltkrievijas. I.Dimante vērtēja, ka nav atbildes, kāpēc tieši šo šķirni grib audzēt, jo latviešiem kartupeļi ar baltu mīkstumu nav īpaši iecienīti, izņemot Latgali. Varbūt tā vēsturiski augstu vērtēta ģimenē, palikusi atmiņā.
“Valsts Augu aizsardzības dienests ir satraucies, ka iedzīvotāji meklē šīs šķirnes sēklu neatļautos veidos un no Baltkrievijas ievestajai konstatēta gredzenpuve. Tas ir bīstami. Priekuļu Imanta ir ļoti līdzīga Zilacītei,” pastāstīja pētniece un atklāja, ka ir iecere nedaudz Zilacīšu no kolekcijas atjaunot.

“Par kartupeļiem sarunas raisās,” atzina kartupeļu vēstniece Cēsu novadā Sigita Klētniece. Ikdienā, darbojoties tūrismā, viņa viesiem vienmēr stāsta par kartupeļiem. Gan ārzemniekiem, gan vietējiem. “Kad atbrauc ārzemju tūristi, vadāju pa Gaujas nacionālo parku, tad vienā brīdī saku, ka esmu kartupeļu vēstniece. Parasti atskan smiekli, jo domā, ka tas joks. Tad skaidroju, ka tepat pie Cēsīm ir pētniecības centrs, kur jau vairāk nekā simts gadus rada jaunas kartupeļu šķirnes, ka jāveicina vietējo šķirņu audzēšana. Tūristi nespēj iedomāties, ka te laukos var būt pētniecības centrs. Arī latvieši ir pārsteigti, jo nezina, kuras mūsu, kuras ievestās šķirnes. Kur to uzzināt, jo veikalā taču pērk nezināmus kartupeļus, arī Cēsu tirgū vietējās šķirnes nevar nopirkt,” pastāstīja S.Klētniece un uzsvēra, ka pasaulei stāsta par latviešu zinātniekiem, par kartupeļiem.

Arī šoruden iecerēti pārgājieni uz Priekuļiem. Pērn interese bija liela, pārsteigums daudziem par kartupeļu pagrabiem. “Ir jāstāsta par to, ko Priekuļos zinātnieki dara,” atgādināja turisma organizatore un par Vakarēšanu Priekuļu kartupeļu laukā pauda gandarījumu: “Te satiekas zinātnieks un cilvēks, satiekas kartupeļu laukā. Mūsu kartupeļi ir nenovērtēts zelts.”

Kartupeļu laukā vakaru baudīja arī Jānis Arvīds Katajs – Paeglis. Viņš bijis līdzautors piecām Priekuļos radītām šķirnēm. “Kartupeļu tīrumā vienmēr patīkami būt,” viņš uzsvēra un atklāja, ka pats dārziņā audzē Agros Dzeltenos un Madaru, jo nekas nevar būt labāks par vietējām šķirnēm, kuras augušas mūsu zemē.
Rasma Augstkalniete ar dēlu bija atbraukuši no Veselavas. “Izlasīju par vakarēšanu, nebijis pasākums tik jaukā vakarā. Kartupeļus audzējam paši sev, pirms gadiem daudz vairāk, jo bija saimniecība. Šis pavasaris un vasara raisa pārdomas, vai vajag audzēt kartupeļus. Zeme mālaina, un, ja tik slapja vasara, kartupeļiem grūti,” pastāstīja veselaviete un piebilda, ka ar dēlu nolēmuši, ka pavasarī nopirks Magdalēnas sēklu. Abiem iepatikušies skaistie bumbuļi.

Lauka malā Rūta Beirote, kā pati teica – bija uzņēmusies, godināt kartupeli, izceļot, bet ne apceļot tā garšu. “Kartupeļa garša, kas veidojas to cepot brīvā dabā uz dzīvas uguns, ir neaprakstāma. Klāt vajag vien sviesta pikuci vai karoti biezpiena ar lociņiem, un vakars ir izdevies. Jaunā paaudze kāru muti tiesāja kartupeļus ar baziliku.

“Kartupelis dod sātu. Varam to ēst ar baziliku, krējumu, kādu mērci, galvenajā lomā ir un paliek kartupelis,”atgādināja R.Beirote un piebilda, ka pati no kartupeļiem cep arī saldas tortes, ne tikai bulciņas, kuras ikviens varēja pagaršot.

“Ikviens te labi jūtas. Blakus kartupeļu laukam zied āboliņa lauks, tepat miežu lauks, vienīgi pākšaugu nav tuvumā. Tas ir Priekuļu pētniecības centra selekcionāru darba lauks. Redzams, ka daudzus interesē, ko centrā dara. Nākamgad jārīko plašāks pasākums,” gandarīta par būšanu Priekuļos bija arī Agroresursu un ekonomikas institūta direktore Ineta Stabulniece.