Vakarēšana ar meža stāstiem

Dzērbenes pilī vakars bija veltīts mežkopībai un medniecībai Dzērbenes pusē. Vēstures interešu kopa “Serben” bija sagatavojusi novadnieku atmiņu stāstus, kā mežā saimniekots agrākos gadsimtos. Jautri bija medniekstāsti, kuros, protams, bez pārpratumiem un dažkārt neizskaidrojamām situācijām neiztikt.

Dzērbenietis Jānis Gobiņš ir ilggadējs    meža darbinieks    un mednieks. Viņš arī pats izzinājis, kā vēl pirms viņa darba gadiem strādāja mežā, kādi bija noteikumi.

Aldis Lorencis  rādīja Dzēr­benes mednieku kolektīva valdes protokolu grāmatu. Tajā ieraksts par pirmo sanāksmi, kad tiek dibināta Latvijas Mednieku biedrības Dzērbenes nodaļa. Tas noticis 1965.gada 19.aprīlī. 

“Līdz tam vīri veikalā brīvi nopirka bisi un gāja medībās,  nebija nekādu eksāmenu, bet tad sāka medniekus uzraudzīt,  bija jādibina biedrības,” pastāsta Aldis. Pirmajā sapulcē arī lemts par medņu un rubeņu medību    atļauju izsniegšanu.

Aldis ir mednieks no 1976.gada. “Kādreiz medības bija kopā būšana, visi sakāpa smagajā mašīnā un brauca uz mežu. Tagad katrs mednieks, katrs kolektīvs vairāk par sevi,” atmiņās kavējās dzērbenietis un piebilda, ka pirms gadiem retums bija staltbrieži, tagad kolektīvam ir 60 medību atļaujas. Mežacūku gan Dzērbenes mežos neesot, tās vairāk Taurenes apkaimē.   

Vien pirms dažiem gadiem par vilkiem un lāčiem bija tikai nostāsti, kā tos kādreiz medījuši, tagad tie ir arī Dzērbenes pusē. “Vilki ir un arī nodara postu. Ir ziņas, ka pavisam nesen pabijuši kādā tuvējā saimniecībā.  Lāči esot redzēti pie Taurenes un Bricu ezera, Drustu pagastā. Plēsēji vairs mežā nav retums,” teica mednieks.

Jānis Gobiņš labprāt atsauca atmiņā piedzīvotos medniekstāstus, par kuriem cits citu apceļ gadiem.

“Gāju kā dzinējs. Dzirdu, septiņi šāvieni pēc kārtas. Iznāk Ozoliņvaldis un,    klēpī    uz egļu skujām cienīgi uzlicis, nes lapsu,” atminas Jānis un paskaidro, ka nabaga lapsa skrējusi garām mednieku līnijai.    “Rukši tika iztramdīti. Mans suns Fredis bija iemanījies sivēnus ķert aiz deguna. Tas metās pakaļ vienam ruksim, es pakaļ Fredim. Panākt nevarējām, ruksis      mainīja virzienu. Tad mednieki pārorganizējās un beidzot izdevās to nošaut. Četru stundu medības un mazs ruksītis. Ar gaismu medības sākām, ar gaismu beidzām, kā jau novembrī,” pastāstīja J.Gobiņš.

Katram medniekam savi stāsti bijuši visos laikos. Zināms, ka ar laiku patiesība appušķojas, lai izklausās jautrāk vai varonīgāk. Un tur tas stāstu smeķis, un, ja stāstnieks ir mednieks, var droši teikt, ka tā ir pievienotā vērtība.

Dzērbenes pilī visu augustu apskatāma medību trofeju izstāde, kuru iekārtojuši mednieki Ēriks Ozols, Jānis Padegs, Aldis Lorencis un Jānis Gobiņš. Turpat arī plašs dažādos gados izdotās literatūras klāsts par medībām, mednieku kolektīva fotoalbumi. Jānis Gobiņš arī izveidojis senu meža darbarīku izstādi. Ne vienu vien instrumentu šodienas cilvēki nav pat redzējuši.

Vasaras pievakare ar stāstiem no seniem laikiem līdz šodienai mijās ar novadnieka Toma Ņizina dziesmām.