Cēsīs
Man steidzas 90. mūža gads. Stāvu jau pie mūžības vārtiem. Nedrīkstu šīs sāpīgās atmiņas paņemt līdzi. Esmu vēl dzīva to gadu vēstures lappusīte. Latvija bija jau okupēta. Biju aizbraukusi uz laukiem pie mīļiem, tuviem radiem. 13. jūnija vakars 1941. gadā. Daba pašā vasaras plaukumā, krāšņumā. Vakara darbi apdarīti. Saimnieks un saimniece nolēmuši apraudzīt laukus. Kādu ražu sola skaisti noaugušais rudzu lauks? Tāpat pārējās labības. Saimniekam, staltam latviešu puisim, pie rokas tipina divgadīgais nākamais saimnieks Jānītis. Skaistajai saimniecei trīsgadīgā Aijiņa. Pa pēdām uzticīgi tek ganu suns Piksītis. Zilajās vakara debesīs trallina cīruļi, izrauga skaistu pļaviņu, kur vīt ligzdu mazajiem cīrulēniem. Birztalā iekūkojas dzeguze, lakstīgala vēl nodzied vakara dziesmiņu. Pats Dieviņš svētī šī vakara skaistumu, mieru. Saimnieki ir apmierināti ar redzēto. Ieguldītie soļi, darbs nav bijis velts. Viņi pateicās Dieviņam un laimīgi atgriezās savā koptajā, skaistajā sētā. Senču stādīto simtgadīgo koku apņemtajā. Visu redzēto pastāsta vecajai saimniecei, kurai darba mūžs ir galā. Viņa guļ uz gultas. Kā pati saka, lūdzot Dieviņu, skaitot lūgšanas, lai jaunajiem veselība, lai darbi veicas. Tā palīdzot viņiem. Miers, klusums, pieticība iestājas sētā šajā vakara stundā. Saimniecība nav no lielajām. Vidēja. Paši uzcēluši skaistu kūti, jo nolēmuši nodarboties ar lopkopību. Iepirkuši no Dānijas šķirnes teliņus. Nav viņi bagāti. Viņu bagātība ir
darba mīlestība. Darbs ir latvju lepnais likums, darbs ir viņu krietnais tikums. Tā varētu teikt par latvju mīlestību pret savu sētu.
Pienācis 14. jūnija rīts. 1941. gadā. Saimnieks uzcēlies pirmais. Izgājis sētā sasveicināties ar skaisto rītu, zeltaino saulīti, cīruļa dziesmu zilajās debesīs. Sunītis un raibais runcis glaužas pie kājām. Gailis lepni ar savu harēmu iesoļo sētā. Birztalā skan putnu rīta lūgšana. Pats Dieviņš ienācis sētsvidū. Ar pateicību saimnieks skaita lūgšanu. Un tad… Viss satumst, mēms klusums. Pagalmā iebrauc vīri ar šautenēm. Nekāda paskaidrojuma. Jābrauc. No mājas izved saimnieci, zem sirds sāpīgi sakustas jauna dzīvībiņa. Aijiņa un Jānītis raud. Tikko redzējuši jauku sapnīti. Salst mazajām dvēselītēm. Beigās iznes veco, sirmo māmulīti. Kā labības maisu iemet ratos. Viņa pārmet mīļajiem krustiņu. Kūtij, simtgadīgajiem kokiem, ābeļdārzam. Visam, visam. Par ko, kāpēc? Atbildes nav. Un tā viņi izbrauc uz lielceļa, piebiedrojoties tādiem pašiem bez vainas vainīgajiem. Kā liels bēru gājiens. Paši savā bēru braucienā.
Vai tiešām tā bija? Vai tiešām nežēlīga patiesība? Man bija jāraksta. Saules mūžu nedzīvošu.
Komentāri